Stīvens Līkoks - IZĢĒRBTIE DŽENTLMEŅI

Stīvens Līkoks

IZĢĒRBTIE DŽENTLMEŅI

Stīvens Līkoks

IZGERBTIE DŽENTLMEŅI

Stāsti

No Slīvena Līkoka portreta uz mums raugās cilvēks ar smieklu velniņiem acīs un lūpās. Bet vaibsti vien, tāpat kā cepure vecvecajā parunā, neliecina par cilvēku visu. Jo sevišķi, ja cilvēks ir personība.

S. Līkoku par tādu var saukt bez šaubīšanās. Tāpēc viņam pieder stabila vieta ne tikai divdesmitā gadsimta kanādiešu literatūrā. Viņš ierindojams visas pasaules humoristiskā vārda meistaru saime. Tajā, kurā pēc izturētas gadu pārbaudes ieskaitīti Č. Dikenss, M. Tvens, O. Henrijs, Dž. K. Džeroms, K. Čapeks … Ne velti no pirmajiem trim viņš tik daudz mācījies un droši vien arī kaut ko aizguvis. Bet, ja aizguvis, tad sava talanta ēzē parkausējis cilā kvalitātē.

Asprātīgs un ass, māksloti naivs un pēkšņi pārsteidzoši dziļredzīgs — tāds ir šis pēc pirmā acu uzmetiena jautrais cilvēks. Un katrā ziņā talantīgs. Pierādījums tam — viņa daudzie humoristiskie stāsti un literārās parodijas.

Vērīgam lasītājam pat šī nelielā grāmatiņa liks saprast, ka autora nolūks nav viņu vien sasmīdināt. Tematikas daudzpusība, absurdās situācijas, dros­mīgie pārspīlējumi, nereti jēdzieniski noslogotie personāža vārdi — viss vērsts pret buržuāziskās mietpilsonības sadzīvi, tikumiem un psiholoģiju. Katrs S. Līkoka stāsts ir triepiens gleznā, kura mūsu priekšstatos rada vispārinātu autora laika sabiedrības tēlu. Kad lasītājs, sekojot rakstnieka domu gaitai, ir to atģidis, kļūst arī skaidrs, kāpēc dažā darbā komisms ir palīdzējis maskēties skumjām . . Tālad esam iepazinuši arī domājošu un savu laiku izprotošu cilvēku.

S. Līkoka laiks bija pagājušā gadsimta beigas un mūsu gadsimta sākums.

Rakstnieks dzimis 1869. gadā Anglijā, septiņu gadu vecumā nonācis Kanādā, kur viņa vecāki kļuvuši par fermeriem. Pēc Toronlo universitātes beigšanas strādājis par skolotāju. Trīsdesmit gadu vecumā sācis studijas otrreiz — Čikāgā. Ieguvis filozofijas doktora grādu, ar panākumiem lasījis ASV un Eiropā lekcijas par politisko ekonomiju. Tikai četrdesmit gadu vecumā pievērsies literatūrai. Šo svarīgo pagrieziena punktu viņa mūžā iezīmē ne visai apjomīgais humoristisko stāstu krājums «Literārie misēkļi», ko mūsu izlasē pārstāv pirmie seši stāsti.

Spalvas darbs visauglīgākais bijis desmitajos un divdesmitajos gados. Nākamajos divos gadu desmitos daļēji kā paša pieredzes rezumējums tapuši nopietnie apcerējumi par humora problēmām: «Humors, tā teorija un teh­nika» (1935), «Izcilākās amerikāņu humora lappuses» (1936), «Humors un humānisms» (1938), «Kā rakstīt» (1944).

S. Līkoks palicis līdz galam uzticīgs sev. Pēdējā darbā viņš raksturīgajā jokojošā manierē māca: «Rakstniekam ir tikai viena recepte: ņem litru vai drusku vairāk cilvēku asiņu, sajauc tās ar pudeli tintes un pilnu karoti ļaužu asaru un lūdz dievu, lai viņš piedod tev tavus klekšus.»

1944. gadā aprāvās S. Līkoka dziļi cilvēcīgie smiekli. TačuViņa jautrības dzirkstis cilvēkiem ir vajadzīgas vēl tagad, jo smaidu nekad nevar būt par daudz; tāpat mums ir tuvas un noderīgas viņa domas, jo kapitālistiskajā pasaulē ar savu kultūru un tikumiem vēl aizvien dižojas buržuāziskā sa­biedrība.

Tulkotājs

Dažiem cilvēkiem — protams, ne jums un ne man, tāpēc ka mums ir tik ārkārtīgi stingrs raksturs, — ir joli grūti pateikt «sveiki», kad viņi uz brītiņu ieskrējuši pie paziņām vai pavadījuši pie tiem vakaru. Juzdams, ka tuvojas promiešanas brīdis, ciemiņš pieceļas un stomīgi saka:

— Tā, es domāju, ka man . ..

Tad saimnieki saka:

— Ak jūs jau uz promiešanu? Vēl taču ir tik agrs!

Un iet vaļā nožēlojama stīvēšanās.

Manuprāt, pats bēdīgākais no visiem man zināmajiem šāda veida gadījumiem bija gadījums ar manu nabaga draugu Melpomenusu Džonsu — draudzes mācītāja palīgu, bezgala jauku jaunekli, kuram bija tikai divdesmit trīs gadi. Viņš nevarēja aiziet prom no viesiem, un cauri. Viņš bija parak kautrīgs, lai melotu, un pārāk dievticīgs, lai atļautos būt rupjš. Kādu reizi pašā pirmajā vasaras atvaļinājuma dienā viņš iegriezās pie dažiem saviem draugiem. Atlikušās sešas nedēļas bija pilnīgi viņa rīcībā — viņam galīgi nebija ko darīt. Viņš drusku papļāpāja, izdzēra divas tases tējas, tad sadūšojās un negaidot sacīja:

— Tā … Es domāju, ka man . . .

Bet mājasmāte iebilda:

— Ak nē, mister Džons! Vai tiešām jūs nevarat vēl brī­tiņu palikt?

Džonss vienmēr bija patiesīgs, tāpēc viņš teica:

— Ak jā, protams, es . . . hm . •. . varu palikt.

— Tad, lūdzams, noejiet prom!

Viņš palika. Viņš izdzēra vienpadsmit tases tējas. Sāka tumst. Viņš atkal piecēlās.

— Nu lā, — viņš bikli teica. — Es domāju, ka man tiešām . . .

— Jums ir jāiet? — pieklājīgi apjautājās mājasmāte. — Varbūl jūs varētu paliki uz pusdienām . . .

— Ak ja, varētu, zināt, — Džonss leica, — ja vien . . .

— Tad palieciet, lūdzams! Esmu pārliecinātā, ka vīrs būs ļoti priecīgs.

— Labi, — viņš vārgi piekrita, — es palikšu, — un atkal atslīga krēslā, pārdzēries tēju un nelaimīgs.

Pārnāca tētis. Viņi ēda pusdienas. Maltītes laikā Džonss lauzīja galvu, kā lai liek projām pusdeviņos. Visa ģimene minēja, vai misters Džonss ir dumiķis un īgņa vai tikai du- rniķis.

Pēc pusdienām māmuļa apņēmās izkustināt ciemiņu un sāka rādīt viņam fotogrāfijas. Viņa parādīja tam visu ģimenes muzeju, veselu lērumu uzņēmumu: tēla tēvoča un viņa sievas, māmuļas brāļa un viņa dēlēna fotogrāfijas, šausmīgi inte­resantu fotogrāfiju, kurā bija redzams tēta tēvoča draugs bengāļu uniformā, šausmīgi labi izdevušos tēta vecālēva kompanjona suņa fotogrāfiju un šausmīgi riebīgu tēta foto­grāfiju— lēlis masku ballē, pārģērbies par velnu.

Pusdeviņos Džonss bija izskatījis septiņdesmit vienu foto­grāfiju. Vēl neizskatītas bija palikušas apmēram sešdesmit deviņas. Džonss piecēlās.

— Nu gan man jāatvadās, — viņš lūdzoši sacīja.

— Jāatvadās? — leica saimnieki. — Ir taču tikai pusde- viņi! Vai jums ir kādas darīšanas?

— Nav gan nekādu, — viņš piekrila, nomurmināja kaut ko par atlikušajām sešām nedēļām un tad rūgti iesmējās.

Tieši šajā brīdī alklājās, ka ģimenes mīlulītis, tāds burvīgs mazs nebēdnieks, noslēpis mistera Džonsa platmali, tāpēc tētis sacīja, ka ciemiņam vēl japaliek, un ierosināja uzvilkt dūmu un papļāpāt. Tēlis uzvilka dūmu un patērzēja ar Džonsu, bet ciemiņš kā negāja, tā negāja projām. Ik brīdi viņš gatavojās spert izšķirošo soli, bet nevarēja. Džonss bija pamatīgi apnicis tētim un sanervozējis viņu, un beidzot lēlis ar jautru ironiju sacīja - , ka labāk lai Džonss paliekot pa nakti, gan jau guļamvieta atradīšoties. Džonss nesaprata iro­niju un ar asarām acīs pateicās tētim, bet tētis apguldīja Džonsu brīvajā istabā, no visas sirds lādēdams viņu.

Otrā dienā pēc brokastīm tētis ai'zgāja uz darbu Sitijā, atstādams satriekto Džonsu rotaļājamies ar mazuli. Džonsa nervi bija galīgi čupā. Viņš augu dienu gatavojās iet projām, taču doma, ka viņš varētu būt nepieklājīgs, nomāca ciemiņu, un viņš gluži vienkārši nespēja to izdarīt. Vakarā atgriezies mājā, tētis bija pārsteigts un apbēdināts, ka Džonss vēl aizvien ir te. Viņš nolēma ar jokiem izdabūt ciemiņu ārā un teica, ka vajadzēšot piedzīt samaksu par pansiju, ha-hā! Nelaimīgais jauneklis brīdi blenza, acis pārgriezis, tad nikni- sagrāba tēta roku, samaksāja par mēnesi uz priekšu un pēkšņi sāka šņukstēt kā bērns.