Stīvens Līkoks: IZĢĒRBTIE DŽENTLMEŅI

Tikai vienā ziņā medicīnas sfērā nav bijis galīgi nekāda progresa, proti, laika posmā, kas nepieciešams, lai kļūtu par labu praktisko ārstu. Vecajos labajos laikos cilvēks, nomā- cījies divas ziemas un apbruņots ar nepieciešamajām zinā­šanām, «izlidoja» no koledžas, bet vasaras pavadīja, pludi­nādams ^baļķus kokzāģētavai. Daži studenti tika «izlidināti» pat ātrāk. Mūsu laikos visur vajag no pieciem līdz astoņiem gadiem, lai kļūtu par ārstu. Protams, visi ir pārliecināti, ka studenti kļūst ar katru gadu dumjāki jun slinkāki. Šo faktu labprāt apstiprinās katrs, kam pāri par piecdesmit. Bet arī tādā gadījumā liekas savādi, ka cilvēkam tagad jāstudē astoņi gadi, lai iegūtu tās pašas zināšanas, kuras viņš agrāk ieguva astoņos mēnešos.

Starp citu, tas nav svarīgākais. Galvenā doma, ko es gribu izvērst, ir tā, ka mūsdienu ārsta amats ir ārkārtīgi vienkāršs un to var apgūt pāris nedēļās. Tas notiek šādi.

Pacients ieiet pieņemamā telpā.

— Dakter, — viņš saka, — man šausmīgi sāp.

— Kur?

— Te.

— Piecelieties, — saka ārsts, — un uzlieciet rokas uz galvas!

Tad ārsls nostājas pacientam aiz muguras un no visa spēka iegāž viņam pa muguru.

— Vai jūs kaut ko jutāt? — viņš jautā.

— Jutu, — atbild pacients.

Tad ārsts negaidot pagriežas un ar saliektu kreiso roku iesit viņam mazliet zemāk par sirdi.

— Bet vai tagad jutāt? — viņš ļauni jautā, pacientam sa brūkot uz dīvāniņa.

— Piecelieties! — ārsts saka un skaita līdz desmit.

Pacients pieceļas. Ārsts klusēdams uzmanīgi skatās uz

slimo un pēkšņi tā iebelž viņam pa vēderu, ka viņš sametas līkumā aiz sāpēm un nejaudā izdvest ne vārda. Ārsts pieiet pie loga un brītiņu lasa rīta avīzi. Pēc tam viņš pagriežas un sāk murmināt kaut ko — vairāk gan pats sev nekā pacientam.

— Hm, — viņš saka, — tā ir viegla bungādiņas anestēzija.

— Vai tiešām? — pamiris aiz bailēm, jautā pacients. — Ko lai es daru, dakter?

— Es iesaku jums pilnīgu mieru, — atbild ārsts. — Jums jāliekas gultā, jāievēro gultas režīms un miers.

Patiesībā ārstam, protams, nav ne jausmas, kas šim cil­vēkam īsti kaiš, toties viņš zina, ka tad, ja slimnieks liksies gultā un gulēs mierīgi, pilnīgi mierīgi, tas vai nu mierīgi at­labs, vai arī mierīgi nomirs. Bei, ja pa šo laiku ārsts katru rītu dauzīs un kratīs pacientu, tas kļūs paklausīgs un varbūt ārstam izdosies piespiest to atzīties, kas īsti tam kaiš.

— Bet kā ar diētu, dakter? —jautā pacients, kuram dūša galīgi saskrējusi papēžos.

Atbildes uz šo jautājumu ir ļoti daudzveidīgas. Tās atka rīgas no tā, kā jūtas pats ārsts un pirms cik ilga laika viņš ir ēdis. Ja tuvojas pusdienas laiks un ārsts ir izsalcis kā vilks, viņš saka:

— O, ēdiet droši, nebaidieties! Ēdiet gaļu, dārzeņus, cieti, līmi, cementu — visu, ko gribat.

Bet, ja ārsts ir nupat pabrokastojis un tik tikko var padvest pēc melleņu pīrāga, viņš stingri jo stingri piekodina:

— Nē, es jums iesaku neēst — nevienu pašu kumosu ne. Badošanās jums nekaitēs. Neliela sevis ierobežošana ēšana ir vislabākās zāles pasaulē.

— Bet kā ar dzeršanu?

Ari šajā gadījumā ārsta atbildes var būt dažādas. Viņš var teikt tā:

— O, jā, jūs drīkstat šad un tad iedzert pa glāzei gaišalus vai, ja jums tas garšo labāk, džinu ar zelteri vai viskiju ar Apolinārisas minerālūdeni. Bet pirms gulētiešanas jums de­rētu iedzert skotu viskiju, siltu, kurā iepriekš iemetiet divus eukurgraudus, citrona miziņu un sarīvētu muskatriekstu vēl pa virsu.

Visu to ārsts saka no sirds, un viņa acis mirdz nesavtīgā mīlestībā uz savu profesiju. Turpretī, ja ārsls pavadījis ie­priekšējo vakaru nelielā savu amata brāļu pulciņā, viņam ir stipra tieksme aizliegt pacientam alkoholu jebkurā veidā un atlaist slimo īsti bargi.

Protams, pati par sevi tāda ārstēšana var likties pārāk primitīva un var neiedvest pacientam pienācīgo paļāvību. Taču mūsdienās šo trūkumu atsver laboratorijas darbs. Lai pacients sūdzētos par ko sūdzēdamies, ārsls uzstāj, ka viņam jānogriež viss, kas vien griežams, un jānosūta uz kādu noslē­pumainu vietu, lai tur iztaisītu analīzes. Viņš nošķērē pa­cientam matu šķipsnu un uzraksta zīmīti: «Mistera Smita Mati, 1910. gada oktobris.» - Tad ārsts nogriež viņa auss ļipiņu, ielin to papīrā un pielīmē etiķeti: «Mistera Smita Auss ļipiņa, 1910. gada oktobris.» Tad viņš ar šķērēm rokā noskata savu pacientu no galvas līdz kājām un, ieraudzījis kādu skaistu ķermeņa daļu, nogriež to un ietin papīrā. Un, lūk, tieši tas, lai cik dīvaini arī būtu, iedveš pacientam nozīmīguma apziņu, par kuru ir vērts maksāt.

— Jā, — mazliet vēlāk lajā pašā dienā viscaur apsaitētais pacients stāsta dažiem satrauktiem draugiem, — dakteris domā, ka tā var būt viegla prognozes anestēzija, bet manu auss ļipiņu viņš nosūtīja uz Ņujorku, manu aklo zarnu — uz Baltimoru, manu matu šķipsnu — visiem medicīnas žur nālu izdevējiem. Man pašam ieteikts pilnīgs miers un katru pusstundu jādzer silts viskijs ar citronu un muskatriekstu.

To pateicis, viņš vārgi atslīgst spilvenos, juzdamies bez gala laimīgs.

Un vai tomēr nav savādi?

Gan jūs, gan es, gan mēs visi — kaut arī labi zinām to —, līdzko sasirgstam, drāžamies pie ārsta tik ātri, cik ātri vien ekipāža jaudā pabraukt. Es pats dodu priekšroku sanitārajai mašīnai ar zvaniņu. Tas nomierina.

Pirms divdesmit gadiem es pazinu cilvēku, vārdā Džiginss; viņam bija Veselīgi Paradumi.

Viņš katru rītu metās aukstā ūdenī. Tas atverot viņa poras. Pēc tam viņš ar sūkli noberzās sarkans. Tas aizyerot viņa poras. Tādējādi viņš panāca, ka poras varēja atvērt un aizvērt pēc patikas.

Pirms apģērbšanās Džiginss pusstundu stāvēja pie vaļēja loga un elpoja. Tas paplašinot viņa plaušas. Protams, viņš būtu varējis to izdarīt kurpnieku darbnīcā ar liesles palīdzību, taču šis paņēmiens viņam neko nemaksāja, — un kas galu galā ir pusstunda?

Uzvilcis apakškreklu, Džiginss sāka raustīties kā suns aiz­jūgā un vingrināties pēc Sendova sistēmas. Viņš locījās uz priekšu, atpakaļ un uz sāniem.

Viņš būtu dabūjis suņa vielu pie jebkura saimnieka. Viss laiks viņam pagāja šāda veida nodarbībās. Kantorī brīvajos brīžos Džiginss gulēja uz vēdera zemē un pārbaudīja, vai spēj uzspiesties uz pirkstu kauliņiem. Ja tas izdevās, tad viņš ķērās pie kada cita vingrinājuma, līdz beidzot alrada tādu, kas viņam nebija pa spēkam. Atlikušo brīvo laiku, kas bija pare- dzēts lenčam, viņš tad nogulēja uz vēdera laiimgāks par lai­mīgu.

Vakaros viņš istabā stīvējās ar dzelzs stieņiem un liel­gabalu lodēm, cilāja hanteles un ar zobiem vilkās klāt pie griestiem. Pusjūdzes attālumā varēja dzirdēt smagus būkšķus.

Viņam tas viss patika.

Pusi nakts viņš pavadīja, skraidīdams pa istabu. Tas viņam iztīrot smadzenes. Kad smadzenes bija kļuvušas pilnīgi tīras, viņš likās gultā un aizmiga. Tikko paguvis pamosties viņš atkal sāka tās tīrīt.

Džiginss ir miris. Viņš šajā ziņā, protams, bija pionieris, taču tas lakts, ka viņš «nohanteļoja» sevi tik agri, nebūt ne­attur veselu jaunu paaudzi no iešanas viņa pēdās.

To pārņēmusi Veselības Mānija.

Šie jaunie cilvēki krīt visiem uz nerviem.

Viņi ceļas neiedomājami agri. Viņi iet ārā smieklīgās īsās bikšelēs un jau pirms brokastīm skrien maratona distanci. Viņi bizo basīkņi, lai saslapinātu kājas rasā. Viņi medī ozonu. Viņi raizējas, ka tikai nepaliktu bez pepsīna. Viņi neēdīs gaļu, tāpēc ka tajā ir par daudz slāpekļa, viņi neēdīs augļus, tāpēc ka tajos nav nemaz slāpekļa. Viņi dod priekšroku olbal­tumam, cietei un slāpeklim, nevis melleņu pīrāgam un taukos vārītiem pīrādziņiem. Viņi nedzers ūdeni no krāna. Viņi neēdīs sardīnes no konservu kārbās. Viņi neēdīs austeres no kubla. Viņi nedzers pienu no glāzes. Viņi baidās no alkohola jebkurā tā veidā. Jā, ser, baidās. Gļēvuļi!