Stīvens Līkoks - IZĢĒRBTIE DŽENTLMEŅI

2 Veni, vidi — vārdi no Jūlija Cēzara slavenā izteiciena veni, vidi, vici — alnācu, ieraudzīju, uzvarēju; tekel, upharsin (aramiešu valodā) — vārdi no noslēpumainā uzraksta, kas, pēc Vecās derības noslāsla, radies ķēniņa Rallazara pils sienas viņa dzīru laikā; mene, mene, tekel, upluirsin — bur­tiski: saskaitīts, saskaitīts, apsvērts, sadalīts, tas ir, jūsu liktenis ir izlemts.

3. Botanikas atliekas

Botānika ir zinātne par augiem. Augi iedalās kokos, puķēs un dārzeņos. īsts botāniķis pazīst koku, tiklīdz viņš to ierauga. Viņš iemācās atšķirt koku no dārzeņa, tikai piespiežot tam klāt ausi.

A. Fizikas atliekas

Fizika aplūko kustību un spēku. Daudzas no tās mācībām paliek izglītota cilvēka zināšanu bagāžas sastāvdaļa visu mūžu.

Tās ir šādas:

a) jo sparīgāk jūs minat pedāļus, jo ātrāk ripo divritenis. Tam ir sakars ar fiziku;

b) ja jūs krītat no augsta torņa, jūs krītat aizvien ātrāk, ātrāk un ātrāk; saprātīga torņa izvēle nodrošinās jebkuru ātrumu;

c) ja jūs iebāžat īkšķi starp diviem zobrata zobiem, zobrats griezīsies tālāk, līdz jūsu bikšturi apstādinās ratus. Tas ir mehānisms;

d) ir divējāda elektrība — pozitīva un negatīva. Starpība, es domāju, ir tā, ka viena izmaksā mazliet dārgāk, bet deg ilgāk, otra ir lētāka, bet naktstauriņi skrien tajā iekšā.

Iegājis bankā, es apmulstu. Mani mulsina komiji, mani mulsina lodziņi, mani mulsina naudaszīmes — mani mulsina viss.

Brīdī, kad pārkāpju pāri bankas slieksnim un mēģinu izdarīt kādu finanšu operāciju, es kļūstu par galīgu idiotu.

Es zināju lo jau agrāk, taču, kad mana alga bija sasniegusi piecdesmit dolāru mēnesī, es nospriedu, ka vienīgā īstā vieta tai ir banka.

Tā nu es šļokanām kājām iegāju bankā un sāku bikli ska­tīties uz ierēdņiem. Man nezin kāpēc likās, ka pirms rēķina atvēršanas klientam katrā ziņā vispirms jāprasa padoms pārvaldniekam.

Es piegāju pie lodziņa, virs kura bija uzraksts «Grāmat­vedis». Šis grāmatvedis bija garš, aukstasinīgs tips. Viņa izskats vien jau mulsināja mani. Mana balss skanēja kā no kapa.

— Vai varu parunāt ar pārvaldnieku? — es jautāju un svarīgi piebildu: 1 —Aci pret aci. — Pats nezinu, kāpēc es teicu «aci pret aci».

— Protams, — atbildēja grāmatvedis un aizgāja pēc pār­valdnieka.

Pārvaldnieks bija nopietns cienīga izskata vīrietis. Es turēju savus piecdesmit dolārus kabatā sažņaugtus apaļā kumšķī.

— Vai jūs esat pārvaldnieks? — es jautāju. Dievs mans liecinieks, ka man par to nebija šaubu.

— Jā, — viņš atbildēja.

— Vai varu parunāt ar jums aci pret aci? —es jautāju. Man negribējās atkārtot «aci pret aci», taču citādi tas viss būtu licies pārāk skaidrs.

Pārvaldnieks palūkojās uz mani mazliet satraukts. Viņš noprata, ka gribu atklāt kādu briesmīgu noslēpumu.

— Nāciet šurp, — viņš aicināja, ieveda mani kādā kabinetā un pagrieza atslēgu slēdzenē.

— Te mūs neviens netraucēs, — viņš sacīja. — Sēstieties!

Mēs abi apsēdāmies un skatījāmies viens uz otru. Es jutu, ka esmu zaudējis balsi. Viņš vaicāja:

— Jūs, jādomā, esat viens no Pinkertona cilvēkiem?

Pēc manas noslēpumainās izturēšanās viņš bija secinājis,ka esmu slepenpolicists. Es zināju, ko viņš domā, un man kļuva vēl nelāgāk.

— Nē, es neesmu no Pinkertona cilvēkiem, — es atbildēju, il kā likdams noprast, ka esmu ieradies no konkurējošas aģentūras. — Taisnību sakot, — es turpināju, il kā līdz šim kāds būtu spiedis mani melot, — es nemaz neesmu slepen­policists. Es atnācu atvērt rēķinu. Esmu nolēmis glabāt visus savus ietaupījumus šajā bankā.

Šķita, it ka pārvaldniekam akmens būtu novēlies no sirds, taču viņš joprojām bija nopietns. Tagad viņš laikam sprieda, ka esmu barona Rotšilda dēls vai Gulds, jaunākais, un tāpēc godbijīgi apvaicājās:

— Summa, jādomā, ir prāva?

— Diezgan prāva, — es nočukstēju. — Esmu paredzējis iemaksāt piecdesmit sešus dolārus uzreiz, bet turpmāk piec­desmit dolārus katru mēnesi.

Pārvaldnieks piecēlās un atvēra durvis. Viņš pasauca grāmatvedi.

— Mister Montgomerij! — viņš teica nepatīkami skaļā balsī. — Šis džentlmenis atver rēķinu, viņš grib iemaksāt piecdesmit sešus dolārus. Ar laburītu!

Es piecēlos.

Istabā bija vaļā smagas dzelzs durvis.

— Ar laburītu! — es teicu un iekāpu seifā.

— Nāciet ārā, — salti uzaicināja pārvaldnieks un norādīja man uz otrām durvīm.

Es piegāju pie grāmatveža lodziņa un pabāzu viņam bum­biņā samurdzīto naudu ar tik strauju, drudžainu kustību, it kā rādītu kādu triku.

Seja man bija līķa bālumā.

— Te būs, — es teicu, — noguldiet to uz mana rēķina.

Manu vārdu tonis likās tulkojams šādi: «Nodarīsim šo mokošo operāciju, kamēr mums vēl ir dūša.»

Viņš paņēma naudu un nodeva to otram komijam.

Tad man lika uzrakstīt summu uz blankas un parakstīties kaut kadā grāmatā. Es vairs neapzinājos, ko daru. Visa banka izplūda man acu priekšā.

— Vai noguldījums ir nokārtots? —es jautāju dobjā, drebošā balsī.

— Jā, — atbildēja grāmatvedis.

— Tādā gadījumā es gribu izrakstīt čeku.

Es biju nodomājis izņemt sešus dolārus kārtējām vajadzibām. Kāds pasniedza man pa lodziņu čeku grāmatiņu, bet kāds cits sāka skaidrot, kā jāaizpilda čeks. Bankas ierēd­ņiem radās iespaids, ka esmu kāds slims miljonārs. Es kaut ko uzrakstīju uz čeka un pasniedzu to komijam. Viņš pa­skatījās uz čeku.

Kā? Jūs ņemat to visu atkal laukā? — viņš pārsteigts jautāja.

Tad es aptvēru, ka skaitļa «seši» vietā esmu uzrakstījis «piecdesmit seši». Taču nu jau bija par vēlu prātot. Es manīju, ka vairs nav iespējams skaidrot notikušo. Visi komiji, mitē­jušies rakstīt, blenza uz mani.

Ar izmisīgu pārgalvību es metos bezdibenī.

— Jā, visu.

— Jūs ņemat laukā no bankas visu savu naudu?

— Visu, līdz pēdējam centam.

— Vai jūs vairs nedomājat neko noguldīt? — pārsteigts jautāja kasieris.

— Nekad.

Pēkšņi man pavīdēja muļķīga cerība: vai tikai viņi nedomā, ka, rakstot čeku, esmu par kaut ko apvainojies un tāpēc gro­zījis savu nodomu?

Es izdarīju nežēlojamu mēģinājumu izlikties par briesmīgi nesavaldīgu cilvēku.

Kasieris gatavojas izmaksāt man naudu.

— Kā jūs vēlaties to saņemt? — viņš jautāja.

— Ko?

— Kā jūs vēlaties to saņemt?

Ak tā . . . Beidzot es sapratu, ko viņš gribējis ar to teikt, un atbildēju bez kādas domāšanas:

— Piecdesmit dolāru banknotēs.

Viņš iedeva man piecdesmit dolāru banknoti.

— Bet tos sešus? — viņš dzedri jautāja.

— Sešu dolāru banknotēs, — es atbildēju.

Viņš pasniedza man naudu, un es drāzos laukā.

Kad smagās durvis man aiz muguras bija aizcirtušās, es sadzirdēju dārdošu smieklu atbalsis, kas cēlas līdz pašām bankas velvēm. Kopš tā laika es vairs nelieku naudu bankā. Naudu ikdienas vajadzībām es turu bikšu kabatā, bet savus ietaupījumus sudraba dolāros glabāju zeķē.

To, ko es pastāstīšu, kādā ziemas vakarā man pavēstīja mans draugs A Jens mazajā istabiņā aiz savas veļas mazgā­tavas. A Jens ir kluss sīka auguma ķīnietis nopietnu, domīgu seju un to melanholiski apcerošo raksturu, kas tik bieži vē­rojams pie viņa tautiešiem. Mani ar A Jenu saista vairāku gadu draudzība, un mēs pavadījām daudzus garus vakarus blāvi apgaismotajā istabā aiz veikaliņa, domīgi kūpinādami pīpes un ļaudamies klusām pārdomām. Mani draugā pievelk galvenokārt viņa bagātā iztēle, kas, manuprāt, ir austrum­nieku rakstura iezīme un ļauj viņam paša vadītajā iekšējā dzīvē aizmirst iielu daļu netīro rūpju, kuras saistītas ar viņa profesiju. Bet par viņa prāta asumu, analīzes spēju man nebija ne jausmas līdz tam vakaram, kuru jau minēju.