Stīvens Līkoks: IZĢĒRBTIE DŽENTLMEŅI

Pirms divdesmit gadiem es pazinu cilvēku, vārdā Džiginss; viņam bija Veselīgi Paradumi.

Viņš katru rītu metās aukstā ūdenī. Tas atverot viņa poras. Pēc tam viņš ar sūkli noberzās sarkans. Tas aizyerot viņa poras. Tādējādi viņš panāca, ka poras varēja atvērt un aizvērt pēc patikas.

Pirms apģērbšanās Džiginss pusstundu stāvēja pie vaļēja loga un elpoja. Tas paplašinot viņa plaušas. Protams, viņš būtu varējis to izdarīt kurpnieku darbnīcā ar liesles palīdzību, taču šis paņēmiens viņam neko nemaksāja, — un kas galu galā ir pusstunda?

Uzvilcis apakškreklu, Džiginss sāka raustīties kā suns aiz­jūgā un vingrināties pēc Sendova sistēmas. Viņš locījās uz priekšu, atpakaļ un uz sāniem.

Viņš būtu dabūjis suņa vielu pie jebkura saimnieka. Viss laiks viņam pagāja šāda veida nodarbībās. Kantorī brīvajos brīžos Džiginss gulēja uz vēdera zemē un pārbaudīja, vai spēj uzspiesties uz pirkstu kauliņiem. Ja tas izdevās, tad viņš ķērās pie kada cita vingrinājuma, līdz beidzot alrada tādu, kas viņam nebija pa spēkam. Atlikušo brīvo laiku, kas bija pare- dzēts lenčam, viņš tad nogulēja uz vēdera laiimgāks par lai­mīgu.

Vakaros viņš istabā stīvējās ar dzelzs stieņiem un liel­gabalu lodēm, cilāja hanteles un ar zobiem vilkās klāt pie griestiem. Pusjūdzes attālumā varēja dzirdēt smagus būkšķus.

Viņam tas viss patika.

Pusi nakts viņš pavadīja, skraidīdams pa istabu. Tas viņam iztīrot smadzenes. Kad smadzenes bija kļuvušas pilnīgi tīras, viņš likās gultā un aizmiga. Tikko paguvis pamosties viņš atkal sāka tās tīrīt.

Džiginss ir miris. Viņš šajā ziņā, protams, bija pionieris, taču tas lakts, ka viņš «nohanteļoja» sevi tik agri, nebūt ne­attur veselu jaunu paaudzi no iešanas viņa pēdās.

To pārņēmusi Veselības Mānija.

Šie jaunie cilvēki krīt visiem uz nerviem.

Viņi ceļas neiedomājami agri. Viņi iet ārā smieklīgās īsās bikšelēs un jau pirms brokastīm skrien maratona distanci. Viņi bizo basīkņi, lai saslapinātu kājas rasā. Viņi medī ozonu. Viņi raizējas, ka tikai nepaliktu bez pepsīna. Viņi neēdīs gaļu, tāpēc ka tajā ir par daudz slāpekļa, viņi neēdīs augļus, tāpēc ka tajos nav nemaz slāpekļa. Viņi dod priekšroku olbal­tumam, cietei un slāpeklim, nevis melleņu pīrāgam un taukos vārītiem pīrādziņiem. Viņi nedzers ūdeni no krāna. Viņi neēdīs sardīnes no konservu kārbās. Viņi neēdīs austeres no kubla. Viņi nedzers pienu no glāzes. Viņi baidās no alkohola jebkurā tā veidā. Jā, ser, baidās. Gļēvuļi!

Un pēc visa šī jampadrača viņi drīz vien saķer kādu parastu vecmodīgu kaiti un nomirst kā visi pārējie cilvēki.

Tagad tādiem cilvēkiem nav nekādu izredžu nodzīvot līdz sirmam vecumam. Viņi ir uz nepareiza ceļa.

Paklausieties! Vai jūs gribat nodzīvot patiešām ilgu mūžu, baudīt lieliskas, ziedošas, pilnvērtīgas, pašapmierinātas ve­cumdienas Un nomocīt visus savus kaimiņus ar savām atmi­ņām?

Tad metiet pie malas visas šīs muļķības. Izmetiet tās no prāta. No rītiem celieties normālā laikā. Celieties tad, kad jums nepieciešams celties, ne agrāk. Ja jūsu kantori taisa vaļā vienpadsmitos, celieties desmitos trīsdesmit. Pamēģiniet ie­vilkt plaušās ozonu. Vispār tāds gan nemaz neeksistē. Bet, ja eksistē, varat par pieciem centiem nopirkt ar ozonu pilnu termosu un nolikt bufetes plauktā. Ja jums darbs sakas sep­tiņos no rīta, piecelieties bez desmit septiņos, bet sev ne­melojiet, apgalvojot, ka tas jums patīk. Tas nav nekas uzjautrinošs, un jūs to labi zināt.

Bez tam izbeidziet to ņemšanos ar aukstajām vannām. Kad jūs bijāt zēns, jūs taču to nekad nedarījāt. Tad neesiet muļķis arī tagad. Ja nu jums ir jāiet vannā, kaut arī īstenībā nav nekādas vajadzības, tad lai tā ir silta. Prieks par izkāp­šanu no au-.;tas gultas un iegulšanos karstā vannā nav nekādi salīdzināms ar līšanu aukstā ūdenī. Katrā ziņā rimstieties gvelzt par savu vannu un dušu, it kā jūs būtu vienīgais cil­vēks, kas jebkad ir mazgājies.

Tik daudz par lo. »

Tālāk parunāsim par mikrobiem un baciļiem. Nebaidieties no tiem. Tas ir viss. Tas ir galvenais, un, ja jūs to apjēgsit, varēsit dzīvot bez raizēm.

Ieraudzījis bacili, pieejiet klāt un ielūkojieties tam tieši acīs. Ja kāds no tiem ielido jūsu istabā, zveSiet tam ar cepuri vai dvieli. Zveliet tam no visa spēka starp kaklu un krūškurvi. Bacilim drīz vien kļūs nelabi.

Faktiski bacilis ir ļoti mierīgs un nekaitīgs radījums, tikai nevajag baidīties no tā. Sāciet runāt ar io. Lieciet tam no­gulties un palikt mierīgi. Tas sapratīs. Man kādreiz bija bacilis, vārdā Fido. Tas bieži gulēja man pie kājām, kamēr es strādāju. Nekad neesmu pazinis uzticamāku draugu, un, kad to bija sabraucis automobilis, es apglabāju bacili dārzā, juzdamies patiesi apbēdināts.

Piebildīšu, ka tas gan ir pārspīlējums. Es neatceros precīzi tā vārdu, iespējams, ka to sauca Roberts.

Saprotiet, tas ir tikai modernās medicīnas izdomājums — uzskatīt, ka holeru, tīfu un difteriju izraisa baciļi un mikrobi. Blēņas! Holeras cēlonis ir briesmīgas vēdersāpes, bet difterija rodas no mēģinājuma ārstēt sāpošu kaklu.

Tagad pāriesim pie jautājuma par barību.

Ēdiet visu, ko vien gribas. Ēdiet daudz. Jā, ēdiet ļoti, loti daudz. Ēdiet tik ilgi, kamēr jūtat, ka vēl varat pārstreipuļot pāri istabai un atzvelties ar visu lo, kas apēsts, pret dīvāna spilvenu. Ēdiet visu, kas jums iet pie sirds, kamēr vairāk negribas. Vienīgā mēraukla ir tā, vai jūs par visu to varat samaksāt. Ja nevarat samaksāt — neēdiet. Un paklausie­ties — neraizējieties par to, vai jūsu barība satur cieti, olbal­tumu, augu līmi un slāpekli. Ja jūs esat tik stulbs, ka gribat ēst tādas lietas, ejiet nopērciet un ēdiet vesels. Aizejiet uz veļas mazgātavu, savāciet veselu maisu cietes un ēdiet, cik lien. Apēdiet to, virsū uzdzeriet krietnu malku līmes un vēl ieņemiet pilnu karoti portlandcementa. Tas viss jūs salīmēs labi un pamatīgi.