Stīvens Līkoks: IZĢĒRBTIE DŽENTLMEŅI

Nākamajās dienās viņš bija saīdzis un nepieejams. Visu laiku viņš dzīvoja, protams, viesistabā, un svaiga gaisa un kustību trūkums sāka slikti ietekmēt viņa veselību. Viņš īsināja laiku, dzerot tēju un aplūkojot fotogrāfijas. Stundām ilgi viņš varēja skatīties uz bengāļu uniformā tērptā tēta tēvoča drauga fotogrāfiju, sarunādamies ar lo, bet reizumis lamādams. Bija skaidri redzams, ka ar Džonsa saprātu iet uz slikto pusi.

Beidzot nolika katastrofa. Džonsu uznesa augšā neganta ārprāta lēkmē. Slimnieka stāvoklis kļuva šausmīgs. Viņš nepazina nevienu — pat tēta tēvoča draugu bengāļu uni­formā ne. Laiku pa laikam viņš trūkās augšā no gultas un spalgi kliedza:

— Zināt, es domāju … — bet pēc tam, drausmīgi smie damies, atkrita atpakaļ uz spilvena. Pēc brīža viņš atkal lēca augšā un kliedza:

— Vēl vienu tasi tējas un dažas fotogrāfijas! Vēl dažas fotogrāfijas! Ha-ha-hā!

Beidzot, pēc mēnesi ilgām, mocībām, sava atvaļinājuma pēdējā dienā viņš nomira. Stāsta, ka, pēdējam brīdim tuvo­joties, viņš piecēlies gultā sēdus un, skaistam, paļāvīgam smaidam apstarojot vaigu, teicis:

— Eņģeļi aicina mani. Tagad gan man laikam ir jāiet. Ardievu!

Un viņa gars izlidojis no sava cietuma tik ātri, kā vajāts kaķis pārlec pār dārza žogu.

Publika zālē sauca:

— Ak, cik pārsteidzoši! Kā viņš to dara?

Bet Apķērīgais, kas sēdēja pašā priekšā, skaļi čukstēja saviem tuvākajiem kaimiņiem:

— Tā … bija . . . viņam . . . piedurknē.

Un cilvēki priecīgi māja ar galvu Apķērīgajam un leica:

— Nu protams.

Un visā zālē bija dzirdami čuksti:

— Tā . . . bija . . . viņam . . . piedurknē.

— Mans nākamais numurs, — teica burvju mākslinieks, — ir slavenie indiešu gredzeni. Ievērojiet, ka šie gredzeni nav cits ar citu savienoti. Vienā rāvienā tie visi savienosies. Dzin! Dzin! Dzin! Presto!

Bija dzirdama pārsteiguma dūkoņa, bet Apķērīgais no­čukstēja:

— Jādomā … ka . . . viņam . . . piedurknē . . bijuši . . . ciii . . . gredzeni.

Visi atkal māja ar galvu un čukstēja:

— Citi . . . gredzeni . . . bija . . . viņam . . . piedurknē.

Burvju mākslinieka uzacis dusmīgi vilkās kopā.

— Tagad, — : viņš turpināja, — es jums parādīšu visinte­resantāko triku: es izņemšu no cepures jebkuru daudzumu olu. Vai kāds no džentlmeņiem nebūtu tik laipns un neaiz­dotu man savu cepuri? Tā, paldies. Presto!

Viņš izņēma septiņpadsmit olas, un trīsdesmit piecas se­kundes publika bija mēma aiz sajūsmas. Tad Apķērīgais pieliecās tuvāk pirmajā rindā sēdošajiem un viszinīgi sāka apslāpēti klāstīt:

— Viņam . . . piedurknē … ir . . . vista.

Un visi čukstēja cits citam:

— Viņam . . piedurknē … ir . . . vesels . . . lērums . . . vistu.

Triks ar olām bija izgāzies.

Tā turpinājās visu vakaru. No Apķērīgā čukstiem kļuva zināms, ka burvju mākslinieka piedurknē paslēpti ne tikai gredzeni, vistas un zivs, bet piedevām vēl vairākas kāršu kavas, maizes klaips, lelles šūpulītis, dzīva jūras cūciņa, piecdesmit centu monēta un šūpuļkrēsls.

Burvju mākslinieka reputācija ātri vien noslīdēja zem nulles. Izrādes beigās viņš pēdējo reizi mēģināja kaut ko saglābt.

— Lēdijas un džentlmeņi, — viņš teica, — noslēgumā es parādīšu jums slaveno japāņu triku, ko nesen izgudrojuši Tiperērijas iedzimtie. Vai jūs, ser, — viņš turpināja, uzru­nādams Apķērīgo, — nebūtu tik laipns un nepasniegtu man savu zelta pulksteni?

Viņam pasniedza prasīto.

— Vai jūs atļaujat man ielikt to šajā miezerī un sagrūst gabalos? — viņš jautāja ar nežēlīgu pieskaņu balsī.

Apķērīgais piekrītoši pamāja ar galvu un pasmaidīja.

Burvju mākslinieks iesvieda pulksteni miezerī un paķēra 110 galda kalēja veseri. Atskanēja iznīcinošs brīkšķis.

— Viņš … to . . . bija . . iebāzis . . . piedurknē, — čuk­stēja Apķērīgais.

— Bet tagad, ser, — turpināja burvju mākslinieks, — vai jūs neatļautu man paņemt jūsu mutautiņu un izdurt lajā cau­rumus? Pateicos. Redzat, lēdijas un džentlmeņi, tā nav ne­kādā krāpšana, caurumi ir redzami ar neapbruņotu aci.

Apķērīgajam seja starot staroja. Šoreiz triks šķila viņam patiesi noslēpumains un apburošs.

— Bet tagad, ser, vai jūs nebūtu tik laipns un nepasniegtu man savu cilindru un neatļautu man padejot uz tā? Pateicos.

Pēc dažiem straujiem kaju piecirtieniem burvju māksli­nieks parādīja līdz nepazīšanai samīcītu cilindru.

, — Un vai jūs, ser, nenoņemtu savu celuloīda apkaklīti un neatļautu man sadedzināt to uz sveces? Pateicos, ser. Vai jūs neatļautu sasist ar veseri jūsu acenes? Pateicos.

Šoreiz Apķērīgā sejā parādījās apjukums.

— Tas mani mulsina, — viņš čukstēja. — Nu es vairs neko nesaprotu.

Zālē valdīja klusums. Tad burvju mākslinieks izslējās visā augumā un, uzmetis iznīcinošu skatienu Apķērīgajam, no­slēdza savu uzstāšanos ar šādiem vārdiem:

— Lēdijas un džentlmeņi, jums bija iespēja redzēt, kā es ar šī džentlmeņa atļauju sadauzīju viņa pulksteni, sadedzi­nāju viņa apkaklīti,' sadragāju viņa acenes un izdejojos uz viņa platmales. Ja viņš atļaus man uzvilkt zaļas svītras uz sava mēteļa vai arī sasiet mezgla savus bikšturus, es ar lielāko prieku uzjautrināšu jūs. Ja ne, izrāde ir beigusies.

Un, orķestrim triumfāli nograndot, priekškars nokrita, un skatītāji izklīda, pārliecināti, ka tomēr ir arī tādi triki, kuriem nav nekāda sakara ar burvju mākslinieka piedurkni.

Zinātnes progress ir nudien brīnišķīga lieta. Cilvēks nevar nejust lepnumu par to. Es, jāsaka, arī lepojos. Ikreiz, kad man iznāk runāt ar kādu — protams, ar cilvēku, kas no visa tā saprot mazāk nekā es, — piemēram, par apbrīnojamiem sasniegumiem elektrības jomā, es it kā jūtos personiski atbil­dīgs par to. Kas attiecas uz linotipu, aeroplānu un putekļu sūcēju, tad man nudien sāk likties, ka es pats esmu tos izgud­rojis. Domāju, ka cilvēki ar plašu redzesloku izjūt to pašu.

Taču neba par to es gribu runāt. Gribu parunāt par pro­gresu medicīnā. Tur, tā sakot, notiek kaut kas apbrīnojams. Katrs, kam mīļa cilvēce vai vismaz viens no tās dzimumiem un kas pārskata līdzšinējos medicīnas sasniegumus, nevar nejust sirdī prieku, nevar nejust labo sirds kambari pamatotā lepnumā paplašināmies perikarda stimulatora iespaidā.

Padomājiet vien! Vēl pirms simt gadiem nebija ne baciļu, ne saindēšanās ar ptomaīnu 1 , ne difterijas, ne apendicīta. Trakumsērga tikpat kā nebija pazīstama un bija sastopama ārkārtīgi reti. Par visa tā rašanos mēs esam pateicību parādā medicīnai. Pat tādas slimības kā zvīņu ēde, cūciņa un tripa- nosomoze, kas tagad kļuvušas pavisam ikdienišķas, agrāk pazina tikai nedaudzi, un plašām masām tās bija pilnīgi nepieejamas.

Vai arī aplūkosim šīs zinātnes panākumus no praktiskā viedokļa. Pirms simt gadiem mēdza uzskatīt, ka drudzi var izārstēt, nolaižot asinis; tagad mēs skaidri zinām, ka tas nav iespējams. Vēl pirms septiņdesmit gadiem domāja, ka drudzis ir izārstējams ar narkotiskām vielām; tagad mēs zinām, ka tā nebūt nav. Kas attiecas uz šo pašu drudzi, tad vel nesen, pirms gadiem trīsdesmit, ārsti domāja, ka viņi lo var iz­ārstēt ar stingru diētu un aukstiem apliekamiem; tagad viņi ir pilnīgi pārliecināti, ka nevar. Šie piemēri rada nepār traukto progresu drudža ārstēšanā. Tādi paši iedvesmojoši panākumi vērojami arī visās pārējās medicīnas nozarēs. Ņemsim reimatismu. Vēl nesen mūsu senči, slimodami ar rei­matismu, nēsāja kabatās apaļus kartupeļus, jo ticēja, ka tie palīdz izārstēties. Tagad ārsti atļauj nēsāt visu, kas vien slimniekam patīk. Ja grib, var staigāt ar arbūzu pilnām ka batām. Tas neko negroza. Vai arī ņemsim epilepsijas ārstē­šanu. Mēdza uzskatīt, ka pēkšņas lēkmes gadījumā ir jāatpogā slimniekam apkaklīte, lai viņam būtu vieglāk elpot; tagad, gluži otrādi, daudzi ārsti uzskata, ka labāk ir aizpogāt ap­kaklīti, lai slimniekam trūktu elpas.