Stīvens Līkoks: IZĢĒRBTIE DŽENTLMEŅI

Istaba, kurā sēdējām, bija maza un patumša, vienīgās mēbeles tajā bija mūsu krēsli un galdiņš, pie kura piebāzām un sakārtojām pīpes, un visu to apgaismoja lauku svece. Pie sienas karājās daži attēli, lielākoties no avīzēm izgrieztas primitīvas reprodukcijas, kurām bija jāapslēpj istabas kai­lums. Tikai viens attēls bija visādā ziņā vērā ņemams — ar tušu lieliski uzzīmēts portrets. Tajā bija attēlots jauns cilvēks

ļoti skaistu, bet bezgala skumīgu seju. Man jau sen nez kāpēc bija licies, ka A Jens ir pārcietis lielas bēdas, un es saistīju šo apstākli ar minēto portretu. Tomēr allaž biju atturējies izjautāt viņu, un tikai tovakar man kļuva zināms šis stāsts.

Kādu laiku mēs bijām klusēdami smēķējuši, iekams A Jens ierunājās. Mans draugs ir kulturāls, daudz lasījis cilvēks, tātad viņa angļu valoda ir no uzbūves viedokļa nevainojama; izrunā, protams, manāms viņa dzimtajai valodai raksturīgais gausums un plūdenība, ko es gan nemēģināšu te atveidot.

— Es redzu, — viņš teica, — ka tu aplūko mana nelaimīgā, drauga Piecdesmit Sestā portretu. Nekad neesmu stāstījis tev par savu smago zaudējumu, bet, tā kā šodien ir viņa nāves gadadiena, es labprāt mazdrusciņ parunātu par viņu.

A Jens apklusa. Es no jauna aizdedzināju pīpi un pamāju ar galvu, rādīdams, ka klausos.

— Nezinu, — viņš turpināja, — kad tieši Piecdesmit Sestais ienāca manā dzīvē. Saprotams, es varētu to izdibināt pēc ierakstiem savās grāmatās, bet neesmu papūlējies lo izdarīt. Skaidrs, ka sākumā es neinteresējos par viņu vairāk kā par jebkuru citu savu klientu — varbūt pat interesējos pat vēl mazāk, tāpēc ka mūsu saskares laikā viņš ne reizi neatnesa savu veļu pats, bet vienmēr atgādāja to ar izsūtāmo zēnu. Kad drīzumā pamanīju, ka viņš kļuvis par vienu no maniem pastāvīgajiem klientiem, es nosaucu viņu par Piecdesmit Sesto numuru un ņemos prātot, kas viņš tāds ir un kas viņš par cilvēku. Drīz vien es biju izdarījis dažus secinājumus attiecībā uz savu nepazīstamo klientu. Viņa veļas kvalitāte liecināja, ka viņš, kaut arī nav bagāts, vismaz ir diezgan pārlicis. Redzēju, ka viņš ir jauneklis, kas dzīvo, kā kārtīgam kristietim pieklājas, un reizumis parādās sabiedrībā; lo es varēju izsecināt no fakta, ka viņš allaž sūtīja uz mazgātavu vienādu veļas daudzumu, ka mazgāšana allaž iekrita sest­dienas vakarā un ka viņš uzvilka iecielinātu virskreklu ap­mēram reizi jiedēļā. Viņš bija pieticīgas, vienkāršas dabas puisis, jo viņa apkaklīšu augstums nepārsniedza divas collas.

Es skatījos uz A Jenu mazliet pārsteigts. Kāda iecienīta romānista jaunākajos daiļdarbos biju sastapies ar šādu analīzes procesu, taču no sava Austrumu drauga lādu at­klāsmi gan nebiju gaidījis.

— Kad tikko biju iepazinis viņu, — A Jens turpināja, — Piecdesmit Sestais studēja universitātē. Uzreiz es to, pro­tams, neaptvēru. Taču vēlāk es to secināju pēc tā, ka visus četrus vasaras mēnešus viņš nebija pilsētā, kā arī pēc lā, ka eksāmenu sesiju laikā es saņēmu viņa kreklu aproces noraibinātas ar datumiem, formulām un teorēmām. Es ar diezgan lielu interesi vēroju viņu universitātes nodarbību laikā. Visos šajos četros gados es mazgāju viņam veļu ik ne­dēļu. Regulārie sakari ar viņu un iespēja novērojot ielū­koties šī cilvēka pievilcīgajā raksturā pārvērta manu sākotnējo cieņu par dziļu pieķeršanos, un es sāku raizēties par viņa likteni. Katra nākamā eksāmena laikā es palīdzēju Piecdesmit Sestajam, cik vien bija manos spēkos: es iēcietinaju viņa kreklu piedurknes gandrīz līdz elkoņiem, lai būtu iespējami vairāk vietas piezīmēm. Savu satraukumu pēdējā eksāmena laika es nemaz nemēģināšu aprakstīt. Par lo, ka Piecdesmit Sestajam studiju gaitās jāiztur galējs sasprindzinājums, es varēju spriest pēc viņa kabatas lakatiņu stāvokļa: tos viņš acīmredzot neapzināti gala pārbaudījumos lietoja spalvu slau­cīšanai. Viņa izturēšanās eksāmenu sesijas laika apliecināja tikumisko evolūciju, kas bija norisinājusies viņa raksturā studiju gados, tāpēc ka daudzie pieraksti uz aprocēm pirmo eksāmenu laikā tagad bija sarukuši līdz dažām piezīmēm un tās pašas attiecās uz tik sarežģītām lietām, kuras bija grūti paturēt atmiņā. Es nodrebēju aiz prieka, jūnija sākumā sestdienas veļas saini beidzot atradis saburzītu cietināto kreklu, kam krūtis bija no vienas vietas notašķītas ar vīnu, un sapratis, ka Piecdesmit Sestais ar banketu atzīmējis māk­slas bakalaura grāda iegūšanu.

Nākamajā ziemā paradums ar kabatas lakatu slaucīt spalvu, ko biju ievērojis pēdējā eksāmena laikā, kļuva viņam hronisks, un es sapratu, ka viņš sācis studēt jurisprudenci. Togad viņš strādāja vaiga sviedros un cietinātie krekli iikpat kā nebija atrodami iknedēļas sainī. Bet nākamajā ziemā, otrajā likumu studiju gadā, sākās viņa mūža traģēdija. Es pamanīju, ka ar viņa mazgājamo veļu ir notikušas pārvērtības, viena, augstā­kais, divu cietināto kreklu skaits nedēļā pieauga līdz četriem, un audekla kabatas lakatiņu vielā parādījās zīda mutautiņi. Man kļuva skaidrs, ka Piecdesmit Sestais ir atteicies no stingrā studentu dzīvesveida un sācis iet sabiedrībā. Pēc kāda laika pamanīju vēl kaut ko: Piecdesmit Sestais bija iemī­lējies. Drīz par lo vairs nebija nekādu šaubu. Viņš mainīja septiņus kreklus nedēļā; audekla kabatas lakati pavisam pa­zuda no viņa veļas; apkaklīšu augstums pieauga no divām collām līdz divām un vienai ceturtdaļai collas un visbeidzot līdz divarpus collām. Man no tā laika saglabājies viens no viņa veļas sarakstiem; pietiek tikai uzmest aci šim sarak­stam, lai saprastu, ar kādu pedantiskumu viņš aprūpējis sevi. Labi atceros to dienu austošās cerības, kuras mijās ar vis­drūmāko izmisumu. Katru sestdienu, drebēdams nepacietībā, es raisīju vaļā veļas saini, tiekdamies atrast tajā atgūtas mīlestības pierādījumus. Es palīdzēju savam draugam, kā vien spēju. Viņa krekli un apkaklītes bija manas mākslas šedevri, kaut arī, šķīdinot cieti, mana roka nereti drebēja no uztrau­kuma. Viņa bija braša, kārtīga meitene, to es zināju, viņas ietekme padarīja cildenāku visu Piecdesmit Sestā būtni. Līdz šim viņš bija valkājis piepogājamas manšetes un neīstus cīsiņus. Tagad viņš atteicās no tiem — vispirms no neīstajiem cīsiņiem, ar nicinājumu noraidīdams jau pašu domu par neīs- tumu un pēc kāda laika sajūsmā atteikdamies pat no man- šelēm. Atskatīdamies uz šīm gaišajām, laimīgajām dienām, es nevaru valdīt nopūtu.

Piecdesmit Sestā numura laime likās ienākam manā dzīvē un piepildām lo. Es nevarēju vien gaidīdams sagaidīt sest­dienu. Kad parādījās neīstie elsiņi, es gāzos visdziļākajos izmisuma bezdibeņos, kad to nebija, cēlos cerību kalngalos.

Kad ziema kļuva pielaidīgāka un atdeva vietu pavasarim, Piecdesmit Sestais sadūšojās uzzināt savu likteni. Kādu sest­dienu viņš atsūtīja man jaunu, baltu vesti, apģērba gabalu, no kura viņš, kā jau vienkāršas dabas cilvēks, līdz šim bija vairījies. Man vajadzēja to sagatavot vilkšanai mugurā. Es liku lietā visu savu mākslu: es sapratu, kādam nolūkam veste kalpos. Nākamajā sestdienā veste atgriezās pie manis, un es ar prieka asarām acīs ievēroju, kur maza, silta rociņa mīļi atdu­sējusies uz labā pleca, un sapratu, ka Piecdesmit Sestais ir savas iemīļotās izredzētais.

A Jens apklusa un kādu laiku nosēdēja, nebilzdams ne vārda. Viņa pīpe sprikstēdama bija izdzisusi un auksta gulēja plaukstā, acis piekaltas sienai, kur sveces blāvajā gaismā svaidījās ēnas. Beidzot viņš atkal ierunājās: