KLIFORDS Saimaks: NAUDAS KOKS

KLIFORDS Saimaks

NAUDAS KOKS

Zinātniski fantastisku stāstu krājums

Paaudžu paaudzēs valdīja klu­sums. Tad klusums izbeidzās.

Agri no rīta atskanēja Dār­doņa.

Uzmodinātie cilvēki, savās guļ­vietās paslēpušies, ieklausījās Dārdoņā. Viņi zināja, ka reiz tai jābūt. Un ka šī Dārdoņa būs Gala sākums. No miega uztrūkās gan Džons Hofs, gan viņa sieva Mērija Hofa. Kajītē viņi bija divi vien: vēl nebija saņemta atvēle gādāt bērnu. Lai atļautos bērnu, vajadzēja atbrīvoties vietai; vajadzēja nomirt ve­cajam Džošua, un, to zinādami, abi gaidīja šī cilvēka nāvi. Juzdamies viņa priekšā vainīgi, viņi tomēr klusībā lūdzās, lai vecais ātrāk nomirtu, tad viņiem varēs būt bērns.

Dārdoņa aizgranda pāri visam Kuģim. Gulta, kurā, elpu aizturējuši, gulēja Džons un Mērija, pacēlās gaisā un atslējps pret sienu, piespiezdama viņus pie džinkstošā metāla. Visas pārējās mē­beles — galds, krēsli, skapis — gāzās virsū tai pašai sienai un tur palika, it kā siena būtu kļuvusi par grīdu, bet grīda — par sienu. Svētbilde noka­rājās lejup no griestiem, kuri vēl nupat bija bijuši siena, brīdi tā šūpojās gaisā un tad nokrita.

Šai mirklī Dārdoņa aprima un atkal iestājās klusums. Taču tas vairs nebija tāds, kā iepriekš:

kaut ari skaņas nevarēja skaidri atšķirt, tomēr, ja ne ar dzirdi, tad ar nojautu varēja uztvert, kā pieaug mašīnu jauda, pēc ilgā miega no jauna modusies dzīvei.

Džons Ilofs parāpās ārā no gultas apakšas un, atspiedies uz rokām, pacēla gultu uz muguras, ļaudams izlīst laukā sievai. Tagad viņiem zem kājām atradās par grīdu kļuvusī siena ar sa­lauzto mēbeļu gabaliem. Šīs bija ne tikai viņu mēbeles: pirms tam tās bija lietojušas daudzas jo daudzas paaudzes.

Jo te nekas negāja zudumā, nekas netika iz­mests. Tāds bija likums, viens no daudzajiem: te neviens nebija tiesīgs izšķērdēt, nebija tiesīgs ko izmest. Visu esošo izmantoja līdz pēdējai iespējai. Te apēda vajadzīgo daudzumu pārtikas — ne vai­rāk un ne mazāk; vienu un to pašu gaisu elpoja vēl un vēlreiz. Visi atkritumi nonāca konvertorā un pārvērtās par ko lietderīgu. Pat mirstīgās at­liekas — arī tās lika lietā. Bet daudzu paaudžu dzīves ritumā kopš Pirmsākuma mirušo nebija bijis maz. Pēc kāda laika, varbūt visai drīz, arī Džošua kļūs par nelaiķi. Biedru labā viņš nodos savu miesu konvertoram, tādējādi pilnīgi atlīdzi­nādams visu, ko bija saņēmis no sabiedrības, iz­pildīdams savu pēdējo pienākumu — sniegdams tiesības Džonam un Mērijai tikt pie bērna.

«Bet mums vajag bērnu,» Džons domāja, stā­vēdams laužņas vidū, «mums vajag bērnu, kuram es iemācīšu Lasītmāku un kuram nodošu Vēstuli.»

Arī par Lasīšanu bija likums. Lasīt bija no­liegts, jo Lasīšana bija ļaunums. Šis ļaunums eksistēja kopš paša Pirmsākuma. Taču ļaudis sen- senis, vēl Lielās Atmodas laikā, iznīcināja to, tāpat kā daudz ko citu, un nosprieda, ka tam nav jāpastāv.

Džonam ļaunums jānodod savam dēlam. Tāds bija viņa sen mirušā tēva novēlējums, un Džons bija zvērējis to darīt, un tagad zvērestu vaja­dzēja pildīt. Un vēl tēvs viņam bija mantojumā atstājis gaužām satraucošu sajutu, ka likums ir netaisns.

Kaut gan likumi vienmēr bijuši taisnīgi. Jo tiem visiem ir bijis kāds pamatojums. Kā Kuģim, tā tiem, kas tajā mita, un viņu dzīves veidam bija jēga.

Bet, galu galā, varbūt viņam nemaz nenāksies nevienam nodot Vēstuli. Var izrādīties, ka viņš pats būs tas, kam tā jāatplēš, jo uz aploksnes ir rakstīts: «ATVĒRT GALĒJAS NEPIECIEŠAMĪ­BAS GADĪJUMA.» Iespējams, ka šī arī ir galēja nepieciešamība, nodomāja Džons Ilofs. Gan Dār­doņa, kas iztraucēja klusumu, gan siena, kas kļuva par grīdu, gan grīda, kas pārvērtās par sienu.

No citām kajītēm atlidoja balsu skaņas: pār­bīļa saucieni, šausmu kliedzieni, spiedzīgas bērnu raudas.

— Džon, — Mērija sacīja, — tā bija Dārdoņa. Tagad drīz būs Gals.

— Nezinu, — Džons atbildēja. — Dzīvosim — redzēsim. Mēs taču nezinām, ko nozīmē Gals.

— Runā … — Mērija iesāka, un Džons nodo­māja, ka tā ir bijis vienmēr.

Runā, runā, runā …

Par visu vienīgi runāja, neviens neko nelasīja, nerakstīja …

Un viņš atkal dzirdēja vārdus, kurus tik ļoti sen tēvs bija teicis:

— Uz smadzenēm un uz atmiņu nevar paļau­ties; atmiņa var ko sajaukt vai nodot aizmirstībai.

Bet rakstītais vārds ir mūžīgs un nemainīgs. Tas neko neaizmirst un nemaina savu nozīmi. Rakstī­tajam vārdam var uzticēties.

— Runā, — Mērija turpināja, — ka Gals iestā­šoties drīz pēc Dārdoņas. Zvaigznes beigs riņķot un apstāsies melnajās debesīs, un tā būs droša zīme, ka Gals ir tuvu.

«Kam gals?» Džons nodomāja. «Vai mums? Vai Kuģim? Vai pašām zvaigznēm? Bet varbūt Gals visam — gan Kuģirn, gan zvaigznēm, gan lielajai tumsai, kurā zvaigznes met lokus?»

Viņam pārskrēja drebuļi pār kauliem, kad viņš iedomājās Kuģa vai cilvēku Galu, — ne tik daudz viņu pašu dēļ, kā tālab, ka tad pienāks gals arī lieliskajai, tik gudri izdomātajai, tik līdzsvaro­tajai kārtībai, kas noteica viņu dzīves ritumu. Taisni brīnums: ļaudīm taču allaž visa pietika, un nekad nebija nekā lieka. Ne ūdens, ne gaisa, ne pašu cilvēku, jo neviens nedrīkstēja gādāt bērnu, pirms kāds nebija nomiris un atbrīvojis tam vietu.

Gaitenī bija dzirdami steidzīgi soļi, uztrauktas balsis, un kāds ņēmās klaudzināt pie durvīm, kliegdams:

— Džon! Džon! Zvaigznes apstājušās uz vietas!

— Tā jau es domāju! — Mērija iesaucās. — Džon, es taču tev teicu. Viss notiek, kā bija pravietots.

Kāds klauvēja pie durvīm.

Un durvis atradās tur, kur tām jābūt, tur, kur pienācās, lai pa tām varētu iziet tieši gaitenī, nevis kāpt pa kāpnēm, kas tagad bezmērķīgi ka­rājās pie sienas, kura iepriekš bija bijusi grīda.

Kāpēc es to neiedomājos agrāk, viņš sev klu­sībā vaicāja. Kāpēc neaptvēru, ka tas ir muļķīgi: kāpt augšup līdz durvīm, kuras atveras griestos? Bet, iespējams, viņš nodomāja, tā vajadzēja būt vienmēr. Varbūt tā, kā bija līdz šim, nebija pa­reizi? Un tātad arī likumi varēja būt aplami…

— Es eju, Džo, — Džons sacīja.

Viņš paspēra soli uz durvju pusi, pavēra tās un redzēja: tas, kas bija gaiteņa siena, tagad veidoja grīdu; no kajītes tagad varēja iziet gaitenī, pa to šurpu turpu šaudījās cilvēki. Un viņš nodomāja: tagad var noņemt kāpnes, ja jau tās nav vairs vajadzīgas. Tās var nolaist konvertorā, un mums būs tāda rezerve kā vēl nekad.

Džo satvēra viņu aiz rokas un teica:

— Ejam.

Viņi devās uz novērošanas kabīni. Zvaigznes stāvēja uz vietas.

Viss bija, kā pravietots. Zvaigznes bija nekus­tīgas.

Tas viesa izbailes, jo tagad varēja redzēt, ka zvaigznes nav vis tikai riņķojošas ugunis, kas pārvietojas uz gluda, melna priekškara fona. Tagad varēja redzēt, ka tās karājas tukšumā; tamdēļ aizrāvās elpa un pakrūtē sāka smelgt. Gri­bējās stingrāk pieķerties pie margām, lai sagla- bātu līdzsvaru galvu reibinošā bezdibeņa mala.

Šajā dienā nebija rotaļu, nebija pastaigu, nebija trokšņainās jautrības izpriecu zālē. Visur pulcējās uztrauktu, izbiedētu cilvēku bariņi. Ļaudis skaitīja lūgšanas baznīcā, kur atradās pati lielākā Svēt­bilde, kas attēloja Koku un Puķes, un Upi, un Māju tālumā, un Debesis ar Mākoņiem, un Vēju, kurš nebija redzams, bet bija sajūtams. Cilvēki piekopa un sakārtoja kajītes naktij, uzkāra atpa­kaļ Svētbildes, katras ģimenes vislielāko dār­gumu, ņēma nost kāpnes.