KLIFORDS Saimaks: NAUDAS KOKS

Viņa pavēstīja, ko bija teikusi Luīze un ko bija teikusi Džeina, un kādas muļķības bija runājusi Mollija. Un kādas dīvainas baumas klīda, un cik ļoti visi bija nobijušies, un kā pamazām nomieri­nājās, atceroties, ka — jo tālāk, jo labāk.

— Mūsu Ticība, — viņa sacīja, — ir liels mie­rinājums šādā laikā.

— Jā, — Džons atteica, — patiešām liels mieri­nājums.

Mērija piecēlās no gultas.

— Iešu pie Luīzes. Vai tu paliksi te?

Viņa pieliecās un noskūpstīja vīru.

— Līdz sapulcei pastaigāšos, — Džons sacīja.

Beidzis ēst, viņš nesteidzīgi malkoja ūdeni, iz­baudīdams katru lāsi, un tad izgaja.

Džons devās uz oranžērijām. Džošua bija tur. Viņš bija kļuvis nedaudz vecāks, mazliet nosirmo­jis, drusku vairāk piekliboja, bet ap viņa acīm vi­jās tās pašas labsirdīgās krunciņas un sejā vī­dēja tas pats lēnīgais smaids. Un viņš sagaidīja Džonu ar to pašu veco joku:

— Vai atkal atnāci tomātus zagt?

— Šoreiz ne.

— Toreiz tev bija līdzi vēl kāds puisis.

— Viņu sauca Džo.

— Jā, tagad atceros. Brīžiem neko neatminos. Kjustu vecāks un sāku aizmirst. — Viņam pār seju pārlaidās mierīgs smaids. — Daudz man vairs nav atlicis. Jums ar Mēriju nevajadzēs ilgi gaidīt. {

— Pašlaik tas nav tik svarīgi, — Džo sacīja.

— Bet es baidījos, ka tagad tu pie manis vairs nenāksi.

— Tāds taču likums, — Džons sacīja. — Ne man, ne jums, ne Mērijai gar to nav nekādas da­ļas. Likums ir taisnīgs. Mēs to nevaram mainīt.

Džošua pieskārās Džonam pie rokas.

— Palūkojies uz maniem jaunajiem tomātiem. Tie ir vislabakie, kādus vien esmu izaudzējis. Jau gluži ienākušies.

Viņš noplūca vienu, pašu gatavāko un sarka­nāko, un pasniedza Džonam, kurš, paņēmis to rokā, juta gludo, silto mizu un sulas plūdumu zem tas.

— Tieši no stāda tie ir gardāki. Nobaudi.

Džons, pielicis tomātu pie mutes, iecirta tajā

zobus un norija sulīgo mīkstumu.

— Vai tu, puis, gribēji ko teikt?

Džons papurināja galvu.

— Tu neesi bijis pie manis kopš tā laika, kad to uzzināji, — Džošua sacīja. — Jo tu skaitīji sevi ' par vainīgu: man taču jāmirst, lai jūs varētu at­jauties bērnu. Jā, tas ir smagi, un jums tas ir smagāk nekā man. Tu vis nebūtu atnācis, ja ne­būtu atgadījies kas svarīgs.

Džons neatbildeja.

— Bet šodien tu atcerējies, ka ar mani vari pa­runāties! Agrāk tu bieži naci patērzēt, jo biji sa­glabājis atmiņā mūsu pirmo sarunu no zēna die­nām.

— Tad es pārkāpu likumu, — Džons sacīja, — nācu čiept tomātus. Un jūs noķērāt mūs abus ar Džo.

— Bet es pārkāpu likumu nupat, — Džošua teica, — kad iedevu tev šo tomātu. Tas nav nedz mans, nedz tavs. Man nevajadzēja tev to dot, un tu nedrīkstēji to ņemt. Taču es pārkāpu likumu, tāpēc ka likums balstās uz saprātu, bet no viena tomāta saprāts necietīs. Katrā likumā jābūt kādai jēgai, citādi tas nav vajadzīgs. Ja jēgas trūkst, tad likums nav pareizs.

— Bet likumu pārkāpt nedrīkst.

— Paklau, — Džošua sacīja. — Vai atceries šo rītu?

— Protams.

— Paskaties uz šīm sliedēm, sliedēm, kuras stiepjas pa sienu.

Džons paskatījās un redzēja sliedes.

— Šī siena līdz šim rītam bija grīda.

— Bet kā tad statņi? Tie taču …

— Tieši tā. Arī es tāpat domāju. Tas bija pir­mais, kas iešāvās prātā, kad tiku izsviests no gul­tas. Mani statņi! Mani lieliskie statņi, kuri kara- jastur, piesienas, un ir piestiprināti pie grīdas! No tiem taču izlīs ūdens un izvelsies āra augi, un visas ķimikālijas velti aizies bojā! Tomēr ta nenotika.

Viņš pastiepa roku un iebikstīja ar pirkstu Džo­nam krūtīs.

— Tā nenotika nevis kāda noteikta likuma, bet gan saprātīga iemesla dēļ. Paraugies zem kājām, uz grīdu.

Džons paskatījās uz grīdu un redzēja to sliežu turpinājumu, kuras stiepās pāri sienai.

— Statņi piestiprināti pie sliedēm, — Džošua turpināja. — Bet statņiem iekšpusē ir veltnīši. Un, kad grīda pārvērtās par sienu, statņi pa sliedēm aizripoja uz sienu, kura bija kļuvusi par grīdu, un viss bija kārtībā. Izlija nedaudz ūdens, un cieta daži augi, taču ļoti maz.

—• Tā bija iecerēts, — Džons sacīja. — Kuģis …

— Lai likums būtu taisnīgs, — Džošua turpi­nāja, — tā pamatojumam jābūt saprātīgam. Te bija pamatojums un bija likums. Taču likums ir tikai atgādinājums, ka nav jārīkojas pretēji sapra- tam. Ja būtu vienīgi pamatojums, mēs to varētu aizmirst vai noliegt, vai teikt, ka tas ir novecojis. Bet likumam piemīt spēks, un mēs pakļaujamies likumam tur, kur varētu pretoties saprātam. Li­kums noteica, ka sliedes uz sienas, tas ir, uz bi­jušās sienas, jātīra un jāeļļo. Reizēm es domāju, kāpēc tas jādara, un likās, šis likums nav vaja­dzīgs. Taču tas bija likums — un mēs akli tam pakļāvāmies. Bet, kad nogranda Dārdoņa, sliedes bija nospodrinātas un ieeļļotas un statņi ripoja lejā pa tām. Nekas to netraucēja, bet būtu varē­jis traucēt, ja mēs nebūtu rīkojušies atbilstoši likumam. Jo, sekodami likumam, mēs sekojām sa­prātam, bet galvenais ir saprāts, nevis likums.

— Jūs ar to vēlaties man kaut ko pierādīt,— Džons sacīja.

— Gribu tev pierādīt, ka mums akli jāseko liku­mam tikmēr, kamēr uzzināsim, uz ko tas bal- stas. Bet, kad uzzināsim, ja vispār tas reiz notiks, kāds ir tā pamatojums un mērķis, tad mums būs jāizšķir, cik tie ir taisnīgi. Un, ja izrādīsies, ka pamatojums un mērķis ir slikti, mums tas droši jāpasaka. Ja mērķis ir slikts, tad arī likums ir slikts: jo likums ir tikai noteikums, kas palīdz sa­sniegt kadu mērķi.

— Mērķi?

— Protams, mērķi. Jābūt taču kaut kādam mēr­ķim. Tik labi izdomātai lietai kā Kuģim jābūt mērķim.

— Pašam Kuģim? Jūs domājat, ka Kuģim ir mērķis? Bet runā …

— Zinu, ko runā. «Jo tālāk, jo labāk.» — Viņš papurināja galvu. — Pat Kuģis nevar būt bez mērķa. Kādreiz, sen atpakaļ, šis mērķis laikam bija vienkāršs un skaidrs. Bet mēs to esam aiz­mirsuši. Jābūt kaut kādiem faktiem, zināšanām …

— Zināšanas bija grāmatās, — Džons sacīja.

— Taču grāmatas sadedzināja.

— Šis tas tur bija nepareizs, — sirmgalvis teica.

— Vai šķita nepareizs. Taču mēs nevaram spriest, kas ir pareizi un kas nepareizi, ja mums nav faktu, bet es ļoti šaubos, vai šādi fakti ir bijuši. Tur bija citi iemesli, citi apstākļi. Esmu vientuļš cilvēks. Man ir darbs, bet šeit visai reti kāds iegriežas. Mani no darba neatrauj tenkas, ar kurām pārpilns Kuģis. Un es domāju. Esmu daudz pār­domājis. Prātoju par mums un par Kuģi. Un par likumiem, un par to, kāds tam visam ir mērķis. Gudroju, kāpēc aug augi un kāpēc tiem nepiecie­šams ūdens un mēslojums. Domāju, kāpēc mums jāieslēdz gaisma uz tik un tik stundām, — vai tad spuldzēs ir kaut kas tāds, kas vajadzīgs augiem? Bet, ja tās neieslēdzam, augs iet bojā. Tātad augiem vajadzīgs ne tikai ūdens un mēslojums, bet arī spuldzes. Es gudroju, kāpēc gan tomāti vien­mēr aug uz vieniem un tiem pašiem stādiem, bet gurķi — uz citiem. Uz gurķu lakstiem nekad ne­izaug tomāts, un tam ir kaut kāds cēlonis. Pat tik vienkāršā lietā kā tomātu audzēšanā jāzina vesels lērums faktu. Bet mēs tos nezinām. Mēs esam zaudējuši zināšanu. Es domāju, kāpēc iedegas spuldzes, kad tu pagriez slēdzi. Un kas mūsu orga­nismā notiek ar uzturu? Kā tavs organisms iz­manto tikko apēsto tomātu? Kāpēc jāēd, lai dzī­votu? Kāpēc jāguļ? Kā mēs mācāmies runāt?