KLIFORDS Saimaks: NAUDAS KOKS

Pagriezies pret mašīnu, viņš to uzmanīgi aplū­koja, pārbaudīja visus kontaktus, kā bija teikts Vēstulē, sameklēja ķiveri, atrada slēdžus. Atklājis, ka divi kontakti ir vaļīgi, saspieda tos ciešāk kopa. Pēdīgi pēc šaubu mirkļa ieslēdza pirmo tumbleru, kā bija norādīts instrukcijā. Iedegās sarkana spul­dzīte.

Tātad viņš ir gatavs.

Džons apsēdās uz gultas, paņēma ķiveri un uz­lika to galvā. Tad apgūlās, pastiepa roku, ieslēdza otro tumbleru — un izdzirda šūpļadziesmu.

Šiīpļadziesmu, melodiju, kas skanēja viņam

galvā, — un juta, ka mazliet sašūpojas un ka nepārvarami mācas virsū snaudiens.

Džons Hofs iemiga.

Viņš pamodās un apjauta, ka ir guvis zināšanas.

Viņš lēnām palūkojās visapkārt, ar mokām sa­zīmēja istabu, sienu, pie kuras nebija Svētbildes, nepazīstamu mašīnu, svešas biezas durvis, ķiveri sev galvā.

Viņš noņēma ķiveri un turēja to rokā, līdz bei­dzot aptvēra, kas tā ir. Pamazām, ar mokām viss h atausa atmiņā: ka viņš uzmeklēja istabu, kā to atvēra, kā pārbaudīja mašīnu un, uzlicis ķiveri galvā, nolikās gultā.

Viņš zināja, kur un kāpēc atrodas. Un daudz ko citu. Zināja to, ko nebija zinājis iepriekš. Un tas, ko viņš tagad zināja, viņu biedēja.

Ķivere novēlās viņam uz ceļgaliem, un, ieķēries gultas malās, viņš pieceļas sēdus.

Kosmoss! Tukšums. Milzīgs tukšums ar tajā izkaisītam mirdzošām saulēm, kuras tiek dēvētas par zvaigznēm. Un cauri šai telpai, cauri šiem tik bezgalīgiem attālumiem, ka tie mērāmi nevis jū- * dzēs, bet tikai gaismas gados, traucās tas, ko dē­vēja par kuģi — nevis par Kuģi ar lielo burtu, bet vienkārši par kuģi, vienu no daudziem.

Kuģis no planētas, ko sauc par Zemi, — nevis 110 pašas Saules, nevis no zvaigznes, bet no kādas planētas, kura riņķo ap zvaigzni.

Nevar būt, viņš klusībā noteica. Gluži vienkārši tā nevar būt. Kuģis taču nekustas. Nevar būt, ka ir kosmoss. Tukšums nav iespējams. Mēs nevaram būt sīks punktiņš, klejojošs puteklītis neaptvera­majā tukšumā, gandrīz nemanāms blakus šīm zvaigznēm, kuras mirdz logos.

Ja tā ir, tad mums nav nekādas nozīmes. Mēs esam tikai nejaušs Visuma faktors. Vēl mazāk nekā nejaušs. Mazāk nekā nekas. Klīstoša nomal­dījusies dzīvības lāse neskaitāmo zvaigžņu vidū.

Viņš nolaida kājas uz grīdas un apsēdās, neno­vērsdams skatienu no mašīnas.

Zināšanas glabājas tur, viņš domāja. Tā bija teikts Vēstulē, zināšanas ierakstītas lentes rituļos, zināšanas, kuras iedzen, iedveš, iesakņo guļoša cilvēka smadzenēs.

Bet tas ir tikai sākums, tikai pirmā mācību stunda. Tās ir vienīgi pirmās senu, mirušu zinā­šanu kripatas, zināšanu, kas tikušas savāktas sen- senis, kas slepus no cilvēkiem glabātas nebaltām dienam. Un šīs zināšanas pieder viņam. Tās ir šeit, lentē, ķivere^Tās pieder viņam — ņem tik un liec lietā. Bet kādēļ? Jo zināšanas kļūtu nevajadzīgas, ja tām nebūtu mērķa.

Bet vai tās ir patiesas? Tas, lūk, vēl nav skaidrs. Vai šīs zināšanas ir patiesas? Kā lai uzzina, kas ir patiesība un kas — meli?

Protams, to uzzināt nav iespējams. Pagaidām nav iespējams. Zināšanas tiek pārbaudītas ar ci­tam zināšanām. Bet viņš vēl zina ļoti maz. Vairāk nekā jebkurš cits uz Kuģa daudzu gadu ritumā un tomēr tik maz. Jo viņš taču zina, ka kaut kur jābūt izskaidrojumam — zvaigžņu un planētu, kas ap tām riņķo, un izplatījuma, kur zvaigznes atrodas, un Kuģa, kurš traucas šo zvaigžņu vidii, izskaidrojumam.

Vēstule vēstīja par mērķi un norīkojumu, un viņam tas, gan mērķis, gan norīkojums, jāizdibina.

Viņš nolika ķiveri vietā, izgāja no istabas, aiz­slēdza no ārpuses durvis, un viņa gaita bija kļu­vusi mazliet drošāka, kaut gan viņš jutās bezgala vainīgs. Jo tagad viņš bija pārkāpis ne vien likuma garu, bet arī likuma burtu — pārkāpis tā mērķa vārda, kurš, pēc viņa domām, iznīcinās likumu.

Pa gariem eskalatoriem viņš nokļuva lejā, apak­šēja stāvā. Zālē atradas Džo, kurš sēdēja pie šaha galdiņa ar izvietotām figūrām.

— Kur tu biji? — Džo vaicāja. — Es tevi gai­dīju.

— Tāpat vien pastaigājos, — Džons atbildēja.

— Tu jau trīs dienas «tāpat vien pastaiga- jies», — Džo sacīja un izsmējīgi palūkojās viņā. — Vai atminies, kādas blēņas mēs bērnībā palai­kam izstrādājām? Zagam un tamlīdzīgi…

— Atminos, Džo.

— Tu pirms tam vienmēr izskatījies tāds jocīgs.

— Nekādas blēņas netaisos izstrādāt, — Džons sacīja. — Neko nezogu.

— Mes daudzus gadus esam bijuši draugi, — Džo sacīja. — Tev ir kas uz sirds.

Džons palūkojās viņā un centās ieraudzīt zēnu, ar kuru kādreiz kopā bija spēlējies. Taču zēna nebija. Bija dievbijīgs, priekšzīmīgs cilvēks, kas sanākšanu laikā sēdēja zem Svētbildes un lasīja par Galu.

Viņš papurināja galvu.

— Nē, Džo, nekā nav.

— Es tikai vēlējos palīdzēt.

Ja viņš zinātu, Džons nodomāja, tad gan negri­bētu palīdzēt. Viņš būtu skatījies manī ar šaus- mām, būtu nosūdzējis mani baznīcai, pirmais būtu sācis klaigat par ķecerību. Tā arī ir ķecerība, nav ne mazāko šaubu. Tas nozīmēja noliegt Mītu, at­ņemt ļaudīm neziņas mieru, apgāzt ticību teicie­nam: jo tālāk, jo labāk; tas nozīmēja, ka viņi vairs nedrīkst sēdēt rokas klēpī salikuši un paļauties uz Kuģi.

— Uzspēlēsim, — viņš apņēmīgi sacīja.

— Vai tā gan, Džon? — Džo jautāja.

— Jā.

— Tad tev gājiens.

Džons izdarīja gājienu ar dāmas bandinieku. Džo blenza viņā.

— Tu taču vienmēr ej ar karaļa bandinieku.

— Esmu pārdomājis. Manuprāt, šāda atklātne ir labāka.

— Kā velies, — Džo sacīja.

Viņi spēlēja tālāk, un Džo viegli guva uzvaru.

Augas dienas Džons pavadīja gultā ar ķiveri galva: šupļadziesmas ieaijats, viņš pamodās, gu­vis jaunas zināšanas. Pēdīgi viņš bija uzzinājis visu.

Bija uzzinājis par Zemi un par to, kā Zemes ļau­dis būvēja Kuģi un sūtīja to uz zvaigznēm, un bija sapratis, kāda tieksme pēc zvaigznēm lika ļaudīm būvēt tādu Kuģi.

Bija uzzinājis, kā izvēlējās un sagatavoja eki­pāžu, cik rūpīgi atlasīja nākamo kolonistu priekš­tečus, kādi bioloģiski pētījumi noteica viņu sapā- rošanu, lai četrdesmitā paaudze, kurai vajadzēja aizsniegt zvaigznes, būtu drosmīga rase, gatava < pārvarēt jebkādas grūtības.

Bija uzzinājis arī par apmācīšanu, par grāma­tām, kuru uzdevums bija saglabāt zināšanas, un bija guvis zināmu priekšstatu par visa projekta psiholoģisko aspektu.

Taču izrādījās, ka kaut kas nav kārtībā. Un ne­vis ar Kuģi, bet ar cilvēkiem.

Grāmatas bija nolaistas konvertorā. Zeme bija izdzēsta no atmiņas un radies Mīts, zināšanas bija zudušas un aizstatas ar Leģendu. Četrdesmit

paaudžu laikā plāns bija nozaudēts, mērķis — aiz­mirsts, un ļaudis savu mūžu aizvadīja ciešā pār­liecībā, ka viņi ir viss, ka Kuģis ir Gals un Sā­kums, ka Kuģi un cilvēkus uz tā radījis kāds die­višķīgs spēks un viņu smalki noregulēto dzīvi virza teicami izstrādāts dievišķīgs plāns, saskaņā ar kuru viss ir uz labu.

Viņi spēlēja šahu, kārtis, klausījās seno mūziku, nekad nejautājot sev, kas ir izgudrojis kārtis un šahu, kas ir komponējis mūziku, tiku tikām tenkoja, stāstīja no iepriekšējām paaudzēm mantotas ve­cas anekdotes un tā nosita laiku — ne vien stun­das, bet veselus mūžus. Viņiem nebija vēstures, viņi ne par ko daudz negudroja un necentās ielū­koties nākotnē, jo viss, kas varētu notikt, būtu uz labu.