KLIFORDS Saimaks: NAUDAS KOKS

— Es par to visu nekad neesmu domājis, — Džons sacīja.

— Bet tu vispār nekad neesi domājis, — Džošua atbildēja. — Katrā ziņā gandrīz nekad.

— Neviens nedomā, — Džons atteica.

— Tur jau ir tā nelaime, — vecais vīrs sacīja.

— Neviens nekad nedomā. Visi gluži vienkārši no­sit laiku. Viņi necenšas meklēt cēloņus. Viņi pat ne par ko daudz neprāto. Vienalga, kas notiktu: jo tālāk, jo labāk, un ar to viņiem pietiek.

— Es nupat sāku domāt, — Džons sacīja.

— Tu kaut ko gribēji man jautāt, — vecais vīrs atgādināja. — Gan jau bija kāds iemesls, kāpēc pie manis nāci.

— Tagad tas nav svarīgi, — Džons sacīja.

— Jūs jau man atbildējāt.

Viņš devās atpakaļ statņiem pa vidu, izbaudī­dams smaržu, kas dvesmoja no augiem, kuri stie­pās augšup, un klausīdamies, kā sūkņos burbuļo ūdens. Viņš gāja pa garu gaiteni, kur novērošanas kabīņu logos mirdzēja stingās zvaigznes.

Pamatojums, bija teicis Džošua. Ir gan pamato­jums, gan mērķis. Tā bija teikts Vēstulē — pama­tojums un mērķis. Un bez taisnības ir vēl arī netaisnība, un, lai tās atšķirtu, šis tas jāzina.

Viņš saslējās staltāk un gāja tālāk.

Kad Džons tuvojās baznīcai, sapulce jau sen ritēja pilnā sparā; viņš klusi ieslīdēja pa durvīm, sameklēja Mēriju un nostājās tai blakus. Viņa paņēma vīru zem rokas un pasmaidīja.

— Tu nokavēji, — viņa čukstēja.

— Esmu vainīgs, — viņš tāpat čukstus atbil­dēja.

Abi stāvēja līdzās, rokās sadevušies, un ska­tījās, ka katrpus milzīgajai Svētbildei mirdz lielas sveces.

Iepriekš tā nekad nav bijusi tik skaidri saska­tāma, Džons prātoja; viņš zinaja, ka sveces iededz tikai ļoti svarīgos gadījumos.

Viņš pazina zem Svētbildes sēdošos — savu draugu Džo, Gregu un Trenkti. Un viņš lepojās, ka viņa draugs Džo bija viens 110 trim, kuri sēdēja zem Svētbildes, jo tiem vajadzēja būt dievticīgiem un priekšzīmīgiem cilvēkiem.

Viņi nupat kā bija lasījuši par Pirmsākumu, un Džo ceļas augšā un stāstīja par Galu.

«Mēs virzāmies pretī Galam. Mēs redzēsim zī­mes, kuras vēstīs Galu, taču par pašu Galu ne­viens neko nevar zināt, jo tas ir sle …»

Mērija paspieda Džonam roku, un viņš tāpat atbildēja. Šaja spiedienā viņš guva mierinājumu, ko sniedz sieva, Ticība un cilvēku Brālības apziņa.

Kad viņš eda pusdienas, kas bija viņam pagla­bātas, Mērija sacīja, ka Ticība esot liels mierinā­jums. Un ta bija taisnība. Viss ir labi, jo tālāk, jo labak, viņa teica. Gals ir uz labu.

Bet ļaudīm nepieciešams mierinājums, viņš do­māja. Vairāk par visu citu pasaulē viņiem nepie­ciešams mierinājums. Cilvēki ir tik vientuļi, īpaši tagad, kad zvaigznes apstājušās un pa logiem redzams apkārtējais tukšums. Viņi ir vēl jo vairak vientuļi tāpēc, ka nezina mērķi, nezina neko, kaut gan mierina sevi ar domu, ka apzinās — jo tālāk, jo labāk.

«…Atskanēs Dārdoņa, un zvaigznes apstasies uz vietas, tas vientuļas un spožas karāsies tumsas, tās mūžīgās tumsas dzīlēs, kura aptver visu, vien cilvēkus uz Kuģa ne …»

Re, kā, Džons domaja. Lūk, atruna, kurā tie rod mierinājumu. Apziņā, ka tikai viņi ir paglābti un pasargāti no mūžīgās nakts. Bet, starp citu, kā radusies šī apziņa? Kads ir tas avots? Kada at­klāsme ir tās pamatā? Un viņš sevi aprāja par domām, kādām nevajadzētu nākt prātā baznīcā.

Esmu tāds kā Džošua, viņš sevī pratoja. Par visu šaubos. Lauzu galvu par lietām, kurām visu mūžu esmu akli ticējis, kurām visas paaudzes ir akli ticējušas.

Viņš pacēla galvu un palūkojās uz Svētbildi — uz Koku un uz Puķēm, un uz Strautu, un uz Māju tālumā, un uz Mākoņiem Debesīs! Vējš nebija re­dzams, bet bija jūtams.

Skaisti tas bija. Svētbildē viņš redzēja tādas puķes, kādas nekur nebija redzējis, vienīgi svēt­bildēs. Kur gan ir tāda vieta, viņš domāja. Bet varbūt tas ir tikai simbols, tikai visa tā labākā iemiesojums, kas ir cilvēkos, tikai Kuģī ieslodzīto ļaužu sapņa atveids.

Kuģī ieslodzītie! No tādas domas viņam pat elpa aizrāvās. Viņi taču nav ieslodzīti, bet ir pasargāti, paglābti no visa, kas slēpjas mūžīgās nakts tumsā. Aiz bēdām un nožēlas viņš nolieca galvu lūg­šana. Kā gan viņam tas varēja ienākt prata?

Džons juta Mērijas roku savā un iedomājās par bērnu, kuru viņi varēs atļauties, kad Džošua no­mirs. Viņš iedomājās par šahu, kuru vienmēr spē­lēja ar Džo. Par garajām, tumšajām naktīm, kad blakus atradās Mērija.

Ienāca prātā tēvs, un vārdi, kurus bija teicis šis sen nomirušais cilvēks, atkal sāka pulsēt viņa galvā. Un viņš atcerējās Vēstuli, kurā bija runāts par zināšanām, par norīkojumu, par mērķi.

Ko lai es daru, viņš klusībā pratoja. Pa kādu ceļu lai eju? Ko nozīmē Gals?

Skaitīdams durvis, viņš atrada vajadzīgas un iegāja. Istabu klāja bieza putekļu kārta, taču spuldze vēl dega. Pretējā sienā bija Vēstulē minē­tās durvis: ar ciparnīcu vidū. «Seifs,» Vēstulē bija teikts.

Atstādams pēdas putekļos, viņš piegāja pie dur­vīm un nometās uz ceļiem. Ar piedurkni noslaucīja putekļus un ieraudzīja ciparus. Viņš nolika Vēs­tuli uz grīdas un ķērās pie rādītāja. «Rādītāju vispirms pagriez uz 6, tad uz 15, atpakaļ uz 8, pēc tam uz 22 un beidzot uz 3.» Viņš visu akurāti izpildīja un, pagriezis rokturi pēdējo reizi, iz­dzirda, kā seifa atslēga, klusi noknikšķot, atsprāga vaļā.

Viņš satvēra durvju rokturi un pavilka. Durvis lēnām atvērās: tās bija ļoti smagas. Iegājis iekšā, viņš uzdedza gaismu. Viss bija, kā Vēstulē teikts. Tur atradās gulta, tai blakus — mašīna, bet kaktā — liela tērauda kaste.

Gaiss bija smacīgs, bet ne putekļains: istaba nebija savienota ar gaisa kondicionēšanas sistēmu, kura gadsimtu gaitā bija iznēsājusi putekļus pa visām citām telpām.

Te, atrodoties pilnīgi vienam spilgtajā spuldzes gaismā, kas krita uz gultu un uz mašīnu, un uz tērauda kasti, viņu pārņēma šausmas, no kurām viņš notrīcēja, kaut centās turēties pašpārlieci­nāti, — tās bija no daudzām nckulturālībā un vien­aldzībā iesūnojušajām paaudzēm mantoto baiļu paliekas.

No zināšanām baidījās, jo tās bija ļaunums. Pirms daudziem gadiem tā bija nosprieduši tie, kuri izlēma ļaužu vietā, un viņi izdomāja likumu, kas vērsās pret Lasīšanu, un sadedzināja grā­matas.

Bet Vēstulē bija teikts, ka zināšanas ir nepie­ciešamas.

Un Džošua, stāvēdams pie tomātu statņa daudzu citu statņu vidū, bija teicis, ka jābūt pamatojumam un ka zināšanas to atklās.

Taču pret visiem pārējiem, pret lēmumu, kas bija pieņemts pirms daudzām paaudzēm, bija tikai divi — Vēstule un Džošua.

Nē, viņš pats sev iebilda, ne divi vien, vēl mans tēvs un viņa tēvs, un ari viņa tēva tēvs, un visi tēvi pirms viņa, kuri bija nodevuši Vēstuli, Grā­matu un Lasīšanas mākslu cits citam. Un Džons zināja, ja pašam būtu bērns, viņš nodotu tam gan Vēstuli, gan Grāmatu, gan iemācītu Lasītmāku. Viņš iztēlojas šādu ainu: šie abi, paslēpušies kādā kaktā, neievērodami likumu, turpina ķecerīgo ķēdi, kas stiepusies cauri daudzām paaudzēm, — ne­spodrā spuldzes gaismā cenšas tikt skaidrībā, ka no burtiem veidojas vārdi.

Un, re, kādas tam galu galā ir sekas: gulta, mašīna un liela tērauda kaste. Lūk, pie kā tas viss beidzot ir novedis.

Viņš uzmanīgi piegāja pie gultas, it kā tur va­rētu būt lamatas. Aptaustīja — tā bija parasta gulta.