KLIFORDS Saimaks: NAUDAS KOKS

Mērija Hofa izvilka Svētbildi no lūžņu kaudzes uz grīdas. Džons, pakāpies uz krēsla un pielāgo­dams gleznu sienai, kas iepriekš bija bijusi grīda, prātoja, kā tas nāk, ka katra Svētbilde mazliet atšķiras no citām. Tas viņam tikai tagad bija iešā­vies prātā.

Ari Hofu Svētbildē bija Koks un bija Aitas zem Koka, un vēl bija Zogs, un Strautiņš, bet pašā stūrī — dažas mazītiņas Puķītes. Nu, un, pro­tams, Zāle, kas sniedzās tālumā līdz pašām De­besīm.

Kad Svētbilde bija piekārta, bet Mērija aizgā­jusi uz blakus kajīti patriekties ar citām pārbie­dētajām sievietēm, Džons šķietami bezrūpīgi gāja pa gaiteni, lai neviens nepamanītu, cik ļoti viņš steidzas.

Taču Džons steidzās: pat pašam bija brīnums, kāda neparasta skuba kā stipra roka grūž viņu uz priekšu.

Viņš cītīgi izlikās, ka neko nedara, gluži vien­kārši nosit laiku. Un tas bija viegli, jo viņš citu neko nebija darījis visu mužu; un neviens neko citu nedarīja. Izņemot tos laimīgos vai neveiksmi­niekus, kuri bija mantojuši nodarbošanos: lopu un putnu kopšanu vai hidroponisko oranžēriju uz­raudzīšanu.

Bet vairums no viņiem, Džons domāja, lēnām iedams uz priekšu, visu mūžu to vien darīja ka veikli nosita laiku. Tāpat kā viņš un Džo ar bez­galīgo šaha spēlēšanu, ar akurāto katra gājiena un katras partijas pierakstu. Viņi aizvadīja ne­skaitāmas stundas, analizēdami savu spēli pēc šiem pierakstiem, un rūpīgi komentēdami katru izšķirošu gājienu. Bet kāpēc gan ne, viņš sevī nosprieda. Kāpēc nepierakstīt un nekomentēt spēli? Ko tad vēl lai dara? Ko vēl?

Gaitenī vairs neviena nebija un tumsa bija kļu­vusi vēl dziļāka, jo tikai šur tur dega pa kādai spuldzītei. Ilgus gadus tās no gaiteņiem pārvie­toja uz kajītēm, un tagad to šeit tikpat kā vairs nebija.

Ticis līdz novērošanas kabīnei, Džons ieslīdēja tajā un uzmanīgi vēroja gaiteni. Viņš nogaidīja: ja nu kādam ir ienācis prātā viņu izsekot, kaut arī zināja, ka neviena nebūs; bet ja nu tomēr kāds pēkšņi uzrodas, — riskēt viņš nedrīkstēja.

Taču aizmugurē neviena nebija, un viņš devās tālāk, līdz nonāca pie salauztā eskalatora, kurš veda uz centrālajiem stāviem. Arī te bija kas jauns. Agrāk, kāpjot augšup no stāva uz stāvu, viņš nemitīgi zaudēja svaru, kustības kļuva arvien brīvākas, viņš drīzāk peldēja nekā gāja uz Kuģa centru. Šoreiz svara zuduma nebija, «pel­dēt» gaisā neizdevās. Viņš vilkās, citu pēc cita pārvarēdams sastingušos eskalatorus, līdz aiz­mugurē palika visi sešpadsmit klāji.

Patlaban Džons gāja pa tumsu, jo šeit visas spuldzes daudzo gadu gaitā bija izgrieztas vai pārdegušas. Viņš kāpa augšup taustīdamies, turē­damies pie margām. Beidzot aizkļuva līdz vaja­dzīgajam stāvam. Tā bija aptieka: pie vienas sie­nas stāvēja medikamentu skapis. Viņš sameklēja vajadzīgo atvilktni, atvēra to, iebāza roku un iz­vilka trīs lietas, kuras, kā viņam bija zināms, tur atradās: Vēstuli, Grāmatu un spuldzi. Viņš pār­vilka ar roku pār sienu, ielika ietverē spuldzi; mazajā istabiņā iedegās gaisma, un viņš ierau­dzīja putekļus, kas sedza grīdu, mazgājamo ierīci ar bļodu un tukšos skapjus ar vaļējām durvīm.

Viņš pagrieza Vēstuli pret gaismu un izlasīja uz aploksnes ar lieliem burtiem uzdrukātos vār­dus: «ATVĒRT GALĒJAS NEPIECIEŠAMĪBAS GADĪJUMA.»

Kadu laiku viņš staveja, kavedamies pārdomās. Bija atskanējusi Dārdoņa. Zvaigznes kļuvušas nekustīgas. Jā, šis ir tas gadījums, viņš nolēma, galējas nepieciešamības gadījums. Jo bija taču pravietots: kad atskanēs Dārdoņa un zvaigznes kļūs nekustīgas, tas nozīmēs, ka Gals ir tuvu. Bet, kad Gals ir tuvu, tā arī ir galējā nepiecie­šamība.

Džons turēja Vēstuli rokā un svārstījās. Ja viņš to atvērs, viss būs beidzies. Dēls no tēva vairs nemantos ne Vēstuli, ne Lasīšanu. Lūk, brīdis, kura dēļ Vēstule gājusi caur daudzu paaudžu rokām.

Viņš lēnām apgrieza Vēstuli un novilka ar nagu gar aizlīmēto malu. Sakaltušajā vaskā radās plaisa, un aploksne atvērās.

Izņēmis Vēstuli un uz galdiņa spuldzes gaismā atlocījis to, viņš sāka lasīt, kustinādams lupas un čukstus izrunādams vārdus kā cilvēks, kam ir grūti senā vārdnīcā atrast to nozīmi.

«Manam tālajam pēctecim.

Tev jau ir teikuši — un tu laikam tici, ka Kuģis ir dzīve, ka tas sācies ar Mītu un beigsies ar Leģendu, ka ta arī ir vienīga realitate, kurā nav jāmeklē ne jēga, ne mērķis.

Es nesākšu tev izklāstīt Kuģa jēgu un norīko­juma mērķi, jo tas ir veltīgi: kaut arī mani vārdi būs patiesi, taču paši par sevi tie ir bezspēcīgi pret taisnības izkropļojumiem, kuri taja laikā, kad tu šo novēlējumu lasīsi, jau var būt pārvēr­tušies par reliģiju.

Tomēr Kuģim ir kāds mērķis, kaut gan jau tagad, kad es rakstu, tas ir zudis, bet, Kuģim turpinot savu ceļu, tas būs ne vien zudis, bet arī aprakts zem visdažādākajiem izskaidrojumiem.

Kad tu lasīsi Vēstuli, Kuģa un tajā mītošo cilvēku eksistence būs izskaidrota, taču šis iz­skaidrojums nebalstīsies uz zināšanām.

Lai Kuģis izpildītu savu norīkojumu, nepiecie- ^ šamas zināšanas. Un tās var iegūt. Es, kas būšu jau miris, kura miesas būs pārvērtušās sen apēstā augā, sen novalkātā drānas gabalā, skābekļa mo­lekulā, mēslojuma šķipsniņā, — es saglabāju šīs zināšanas tev. Vēstules otrajā lapiņā tu atradīsi norādījumu, kā pie tām tikt.

Es novēlu tev apgūt un izlietot šīs zināšanas, lai velti neietu bojā ne to ļaužu dzīve un domas, kuri raidīja Kuģi ceļā, ne arī to, kuri Kuģi radīja un kuri pašlaik mīt tā sienās, lai kaut kur tālo zvaigžņu vidū nenomirtu cilvēka sapnis.

Tajā laikā, kad lasīsi šo Vēstuli, tev būs zi­nāms vēl labāk nekā man: nekas nedrīkst iet zudumā, neko nedrīkst iztērēt veltīgi, visi krājumi jāsaudzē un jāsaglabā tam gadījumam, ja kādreiz to varētu pietrūkt. Bet, ja Kuģis neizpildīs norī­kojumu, nesasniegs mērķi, tā būs milzīga, neiedo­mājama izšķērdība. Tas nozīmēs, ka veltīgi izniekots tūkstošiem dzīvību, gājušas zudumā zi­nāšanas un cerības. % Mans vārds tev paliks svešs, jo tad, kad tu šo lasīsi, tas jau būs pagaisis kopā ar roku, kas ta­gad tur spalvu. Taču mana Vēstule dzīvos, bet tajā — manas zināšanas un mans novēlējums.

Tavs sencis.»

Parakstu Džons nevarēja salasīt. Viņš ļāva Vēs­tulei nokrist uz putekļainā galdiņa. Tās teksts bija v viņu apdullinājis kā āmura belziens.

Kuģis, kura sākums bijis Mīts, bet beigas būs Leģenda. Tomēr Vēstule apgalvo, ka tie ir meli. Ir bijis mērķis, ir bijis noteikts norīkojums.

Norīkojums … Ko tas nozīmē? Grāmata, viņš atcerējās. Tā pastāstīs, ko nozīmē norīkojums.

Ar drebošam rokām viņš izņēma Grāmatu no atvilktnes, atvēra to uz burtu «ri» un bailīgi vilka pirkstu pār slejām: «Norādījums… norēķins… noriets … norīkojums … norīkojuma vieta …»

«Norīkojuma vieta — vieta, uz kurieni kāds tiek sūtīts, uz kurieni liek doties; paredzētais brauciena mērķis.»

Tātad Kuģim ir norīkojums. Kuģis uz kaut ku­rieni dodas. Pienāks diena, kad tas sasniegs mērķi. Un, protams, tas arī būs Gals.

Kuģis uz kaut kurieni dodas. Bet kā? Vai patie­šām tas kustas?

Viņš neticīgi papurināja galvu. Tam nav iespē­jams ticēt. Kustas taču zvaigznes, nevis Kuģis. Jābūt kādam citam izskaidrojumam, viņš nodo­māja.

Džons paņēma Vēstules otro lapiņu un izlasīja, taču lāga nesaprata: viņš jutās noguris, un galvā bija īsts juceklis. Viņš ielika Vēstuli, Grāmatu un spuldzi atpakaļ atvilktnē.