KLIFORDS Saimaks: NAUDAS KOKS

No gada gadā viņi nezināja neko citu kā vien Kuģi. Vēl pirmajai paaudzei dzīvai esot, Zeme kļuva par miglainām atcerēm, kas palikušas tālu aiz muguras, un ne tikai laikā un telpā, bet arī atmiņā. Šajās atcerēs nebija uzticības Zemei, kas viņiem nebūtu ļāvusi to aizmirst. Tajās nebija arī uzticības Kuģim, jo Kuģis nejuta pēc tās va­jadzību.

Kuģis bija māte, kas dāvāja viņiem pajumti. Kuģis'viņus baroja, deva patvērumu un sargāja no briesmām.

Viņiem nebija, kur iet, ko darīt, par ko domāt. Un viņi bija piemērojušies.

Zīdaiņi, Džons domāja. Zīdaiņi, kuri cieši pie­kļaujas mātei. Zīdaiņi, kuri dudina senus bērnu dzejolīšus. Un daži dzejolīši ir patiesāki, nekā viņi uzskata.

Bija teikts, ka tad, kad atskanēs Dārdoņa un zvaigznes pārstās riņķot, drīz būs Gals.

Un tā ir taisnība. Zvaigznes pārvietojās tāpēc ka Kuģis griezās ap garenasi, radot mākslīgu sma­guma spēku. Kad Kuģis pietuvosies norīkojuma vietai, tam būs automātiski jāpārtrauc griešanās un jāpāriet normālā lidojumā, bet smaguma spēku tad radīs gravitatori. Kuģis jau krita lejup uz ttf zvaigzni, uz to Saules sistēmu, kurp tas devās. Krita uz to, ja… — no šīs domas Džona Hofa miesa pārklājās aukstiem sviedriem — ja vien tas jau nav nošāvis greizi.

Jo ļaudis varēja pārvērsties. Bet Kuģis neva­rēja. Tas nepiemērojās. Tas atcerējās visu pat tad, kad tā pasažieri bija visu aizmirsuši. Būdams uz­ticīgs lentē ierakstītajiem norādījumiem, kuri bija sniegti pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem, Kuģis ieturēja savu kursu, saglabāja savu mērķi, nebija pazaudējis no redzes loka punktu, uz kuru bija norīkots, un tagad tam tuvojās.

Vadība automātiska, taču ne pilnīgi.

Kuģis varēja ieiet orbītā ap planētu bez cil­vēka prāta, bez cilvēka roku palīdzības. Veselu gadu tūkstoti tas bija izticis bez cilvēka, bet pē­dējā brīdī tam ievajadzēsies cilvēka, lai sasniegtu mērķi.

Un es, klusībā domāja Džons Hofs, es arī esmu šis cilvēks.

Viens cilvēks. Bet vai viens spēs to paveikt?

Viņš iedomājās par citiem. Par Džo un Herbu, un Džordžu, un visiem pārējiem, — bet viņu vidū nebija tāda, uz kuru varētu paļauties, pie kura varētu aiziet un izstāstīt, ko ir izdarījis.

Visu Kuģi viņš paturēja prātā. Viņš zināja, kā Kuģis ir iekārtots un kā vadāms. Bet varbūt arto nepietiek. Varbūt nepieciešama tā tuvāka iepazī­šana un treniņš. Varbūt cilvēkam jāsarod ar Kuģi, lai to vadītu. Bet tam nebija laika.

Džons stāvēja blakus mašīnai, kura bija snie­gusi viņam zināšanas. Tagad visa lente bija pār­tīta un mašīnas mērķis sasniegts, tāpat kā Vēstules mērķis, tāpat kā tiks sasniegts Cilvēces un Kuģa mērķis, ja vien Džonam būs skaidra galva un stingra roka. Un ja viņa zināšanas būs pietiekamas.

Kaktā stāvēja kaste. Viņš to atvērs — un tas būs viss. Tad būs izdarīts viss, ko viņa labā va­rēja darīt, bet pārējais būs atkarīgs tikai no paša.

Viņš lēnām nometās ceļos pie kastes un pacēla vāku. Tur bija sarullētas papīra lapas, daudz jo daudz lapu, bet zem tām — grāmatas, desmitiem grāmatu, un vienā stūrī — stikla kapsula ar tajā ieslēgtu nez kādu mehānismu. Viņš zināja, ka tas nav nekas cits kā pistole, kaut gan vēl nekad pistoli nebija redzējis. Viņš pacēla kapsulu, zem tās bija aploksne ar uzrakstu: «ATSLĒGAS». Viņš atvēra aploksni. Tajā bija divas atslēgas. Uz vienas bija rakstīts: «Vadības kabīne», uz otras: «Mašīntelpa».

Džons iebāza atslēgas kabatā un ķērās pie kapsulas. Žigli pārlauza to pušu. Atskanēja tikko dzirdams blīkšķis: kapsulā ielauzās gaiss. Džona rokās gulēja pistole.

Tā nesvēra pārāk daudz, taču pietiekami, lai justu tās varu. Džonam tā šķita esam stipra, drūma un nežēlīga. Viņš aiz roktura pacēla pistoli, nomērķēja un manīja, ka viņu pārņem naidīgs spēks — tāda cilvēka spēks, kurš ir spējīgs noga­lināt —, un viņam sametās kauns.

Džons nolika pistoli atpakaļ kastē un paņēma vienu no sarullētajām papīra lapām. Uzmanīgi ritinādams to vaļā, viņš dzirdēja vāju protestē­jošu sprakšķēšanu. Tas bija kāds rasējums, un Džons noliecās pār to, cenzdamies saprast, kas

gan tur varētu būt, mēģinādams salasīt vārdus, kas bija rakstīti drukātiem burtiem gar līnijām.

Tā arī neko nesapratis, viņš nolika rasējumu atpakaļ, un tas uzreiz sarullējās kā dzīvs.

Viņš paņēma citu rasējumu un atritināja to. Tas bija kādas Kuģa sekcijas plāns. Vēl un vēl viens — arī tās bija Kuģa sekcijas ar gaiteņiem un eskalatoriem, kabīnēm un kajītēm. Pēdīgi viņš uzgāja rasējumu, kurā bija attēlots Kuģis šķērs­griezumā ar visām kajītēm un hidroponiskajām oranžērijām. Tā priekšgalā atradās vadības ka­bīne, pakaļgalā — mašīntelpas.

Viņš nogludināja rasējumu, vērīgi to aplūkoja un redzēja, ka tajā kaut kas nav pareizi. Bet vēlāk saprata: ja atmet vadības kabīni un mašīntelpu, viss atrodas savās vietās. Un nolēma, ka tā arī jābūt, ka pirms daudziem gadiem kāds ir aizslē­dzis vadības kabīni un mašīntelpu, lai pasargātu tās no ļaunprātības, — it īpaši šodien. Kuģī mīto­šajiem cilvēkiem ne vadības kabīne, ne mašīntelpa gluži vienkārši neeksistēja, un tāpēc rasējums šķita nepareizs.

Viņš ļāva tam saritināties un paņēma citu. Tā bija mašīntelpa. Viņš pētīja to, pieri saraucis, cenzdamies izprast, kas rasējumā attēlots, un, kaut gan noģida, kādam nolūkam domātas dažas ierīces, bija arī tādas, kuras viņš vispār nesa­prata. Džons sameklēja konvertoru un brīnījās, kā tas var atrasties aizslēgtā telpā, jo visus šos gadus taču tika izmantots. Tomēr vēlāk viņš ieraudzīja, ka konvertoram ir divas izejas: viena pašā mašīntelpā, otra — aiz hidroponiskajām oranžērijām.

Džons palaida rasējumu vaļā, un tas saritinājās rullītī, tāpat kā pārējie. Viņš vēl arvien tupēja pie kastes, viegli šūpodamies uz priekšu un atpakaļ un skatīdamies rasējumos, un domāja: ja man bija vajadzīgi papildu pierādījumi, tad te tie ir.Kuģa plāni un rasējumi. Plāni, kurus bija iz­strādājuši un uz papīra uzzīmējuši cilvēki. Pa­pīra lapās iemiesoti sapņi par zvaigznēm. Nekā­das dievišķas iejaukšanās. Nekāda Mīta. Gluži vienkārši cilvēku ieceres.

Viņš iedomājās Svētbildes: kas tās ir? Varbūt arī meli, tāpat kā Mīts? Ļoti žēl, ja tā. Jo Svēt­bildes sniedza tādu mierinājumu. Un Ticība. Arī tā bija mierinājums.

Tupēdams pie rasējumu tīstokļiem šajā mazajā istabiņā ar mašīnu, gultu un kasti, viņš savilkās čokurā un aptvēra ar rokām plecus, juzdams pret sevi bezmaz vai žēlumu.

Kā viņš gribētu, lai nekas nesākas. Lai nav Vēstules. Lai viņš, tāpat kā iepriekš, ir par savu drošību cieši pārliecināts nejēga. Lai, tāpat kā iepriekš, turpina spēlēt šahu ar Džo.

No durvju puses atskanēja Džo balss:

— Tad, redz, kur tu slēpies!

Džons ieraudzīja Džo kājas, kuras stingri balstī­jās pret grīdu, pacēla acis un redzēja viņa seju, kurā bija sastingusi smaida ēna.

— Grāmatas! — Džo teica.

Šis vārds bija piedauzīgs. Un Džo to izrunāja kā piedauzīgu vārdu. It kā cilvēks būtu pieķerts kādā apkaunojošā nodarbībā, neķītrās domās…

— Džo … — Džons sacīja.

— Tu negribēji man teikt, — Džo sacīja. — Tu negribēji, lai es tev palīdzu. Protams!

— Paklau, Džo …

— Slēpies un lasīji grāmatas!

— Džo, paklausies! Viss ir meli. Kuģi ir būvē­juši tādi paši cilvēki kā mēs. Tas uz kaut kurieni dodas. Es tagad zinu, ko nozīmē Gals …