KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

Tas nu bija padarīts.

Viņš atrāvās no konvertora un noslaucīja pieri. Beidzot viņš ir atbrīvojies no savas nastas. Tomēr smagais slogs vienalga palika ar viņu. IJn ir pa­licis uz laiku laikiem, viņš nodomāja. Uz laiku laikiem.

Džons izdzirda soļus, bet neapgriezās. Viņš zi­nāja, kā soļi tie ir, — rēgaini soļi, kuri vajās viņu visu mūžu, sirdsapziņas pārmetumu soļi viņa dvēselē.

Atskanēja balss:

— Ko tu, puis, esi izdarījis?

— Es nogalināju cilvēku. Nogalināju savu

« draugu.

Un viņš pagriezās, jo ne soļi, ne balss nepiede­rēja rēgam.

Džošua sacīja:

— Vai tev bija pamats to darīt?

— Jā, bija. Pamats un mērķis.

— Tev vajadzīgs draugs, — Džošua teica. — Tev vajadzīgs draugs, manu zēn.

Džons pamāja, — Es uzzināju Kuģa mērķi. Un norīkojumu.

Viņš mani pārsteidza! Gribēja nosūdzēt. Un es … es …

— Tu nogalināji viņu.

— Es spriedu tā: viena dzīvība vai visas? Un paņēmu tikai vienu. Viņš būtu paņēmis visas.

Abi ilgi stāvēja, raudzīdamies viens otrā.

Sirmgalvis sacīja:

— Atņemt dzīvību nav pareizi. Nav pareizi un ir necienīgi.

Plecīgs un mierīgs viņš stāvēja uz mašīnu fona, bet viņā jautās kaut kas dzīvs, kāds virzošs ^ spēks, tāpat kā mašīnās.

— Tikpat nepareizi ir lemt ļaudīm tādu likteni, kādam viņi nav izraudzīti. Nav pareizi aizmirst mērķi nezināšanas un gara tumsības dēļ, — Džons atbildēja.

— Kuģa mērķis? Bet vai šis mērķis ir labs?

— Nezinu, — Džons atteica. — Neesmu pārlie- | cināts. Tomēr vismaz ir mērķis. Bet mērķis, vien- i alga, kāds tas būtu, ir labāks nekā mērķa trū- i kums.

Džons pacēla galvu un atmeta atpakaļ pie pieres pielipušos matus.

— Labi, — viņš sacīja. — Būšu kopā ar tevi. Es paņēmu vienu dzīvību, bet vairāk neņemšu.

Džošua lēni, maigi atbildēja:

— Nē, puis. Tas esmu es, kas būs kopā ar tevi.

Pat no novērošanas kabīnes bija nepatīkami skatīt bezgalīgo tukšumu, kurā ka mūžīgas sīkas signāluguntiņas mirdzēja zvaigznes. Bet redzēt to no vadības kabīnes, kuras lielais stikla logs vērās tieši izplatījumam rīklē, bija vēl ļaunāk: ne lejā, ne augšā nebija samanāmas nekādas robežas. Te šķita, ka līdz šai zvaigznei var aizsniegties ar roku un to noplūkt, te tā likās tik tāla, ka no šādas domas vien galva reiba.

Zvaigznes bija tālu. Visas, izņemot vienu. Bet šī viena līdzīgi spožai saulei mirdzēja turpat bla­kus pa kreisi.

Džons īlofs pameta skatienu uz Džošua. Vecā vīra sejā bija sastingusi neuzticības un baiļu, bez­maz vai šausmu izteiksme.

Bet es taču zināju, Džons domāja. Zināju, kā tas varētu izskatīties. Man bija kaut kāds priekšstats. Turpretī viņam nekāda.

Džons novērsa acis no loga, ieraudzīja aparātu rindas un juta, kā sirds pamira un rokas kļuva gluži kā nedzīvas.

Vairs nav laika sarast ar Kuģi. Nav laika to iepazīt tuvāk. Viss darāmais viņam jāveic, vienīgi sekojot sāvam saprātam un fragmentārajām zinā­šanām, kuras viņa nesagatavotās un netrenētās smadzenes bija saņēmušas no mašīnas.

— Kas mums jādara? — Džošua čukstēja. — Kas mums jādara, puis?

Un Džons Hofs arī lauzīja galvu: kas gan mums jādara?

Viņš bez steigas devās augšup pa kāpieniem līdz sēdeklim, uz kura atzveltnes bija rakstīts «Pi­lots». Lēnām ierausās krēslā, un nu viņam likās, ka sēž bezdibeņa malā un jebkurā brīdī var no­slīdēt lejā, izplatījumā.

Uzmanīgi nolaidis rokas uz atzveltņa paroce- ņiem un cieši ieķēries tajos, viņš mēģināja orien­tēties, aprast ar domu, ka sēž pilota vietā, bet viņa priekšā atrodas kloķi un pogas, kuras var pagriezt vai nospiest, dodot signālus ieslēgtajām mašīnām.

— Zvaigzne, — Džošua sacīja. — Āre, šī lielā, kura mirdz pa kreisi…

— Visas zvaigznes mirdz.

— Nē, skat, tur tā lielā …

— Tā ir zvaigzne, uz kuru mēs esam traukušies tūkstoš gadu, — Džons atbildēja. Un cerēja, ka nav kļūdījies. Cik ļoti gribētos būt par to pārlie­cinātam!

Un piepeši juta briesmīgu uztraukumu. Kaut kas nebija kārtībā. Nepavisam nebija kārtībā.

Džons mēģināja ko izdomāt, bet kosmoss trau­cēja, tas atradās pārāk tuvu. Tas bija pārāk mil­zīgs un tukšs, un domāt bija veltīgi. Nav iespē­jams -pārspēt viltībā kosmosu. Nav iespējams ar to cīnīties. Kosmoss ir pārlieku plašs un nežēlīgs. Kosmosam ir vienalga. Tajā nav žēlsirdības. Tam visviens, kas notiks ar Kuģi un cilvēkiem uz tā.

Vienīgie, kam nebija vienalga, bija tie cilvēki uz Zemes, kuri bija palaiduši Kuģi, un — kādu laiku — tie, kuri ceļojuma sākumā to vadīja. Bet tagad — viņš un vecais vīrs. Tikai viņiem abiem nav vienalga.

— Tā ir lielāka par citām, — Džošua teica. — Mēs atrodamies tai tuvāk.

Redz, kas par lietu! Re, kas bija šī neizskaidro­jamā satraukuma cēlonis. Zvaigzne ir pārāk tuvu — tai jābūt tālāk!

Viņš ar mokām atrāva skatienu no tukšuma aiz loga un palūkojās uz vadības pulti. Un redzēja vienīgi bezjēdzīgi daudz kloķu un sviru, pogu un ciparnīcu rindas …

Džons lūkojās uz pulti un pamazām sāka šo to saprast. Modās zināšanas, kuras viņa galvā bija ' iekalusi mašīna. Viņš redzēja, ko rāda bultiņas, \ un šo to jau sāka apjēgt. Atrada dažus kloķus, par kuriem būtu vajadzējis mazliet zināt. Viņa smadzenēs murgainā dejā sāka virpu|ot matemā­tikas dati, matemātikas, kuru viņš nekad nav zi- , nājis.

Velti, Džons klusībā domāja. Ideja bija laba, bet tā nerealizējās. Mašīna nevar apmācīt cilvēku. Tā nevar iedzīt viņa galvā tik daudz zināšanu, cik ne- 1 pieciešams, lai vadītu Kuģi.

— Džošua, es nemācēšu to izdarīt, — viņš ievai- ' dējās. — Tas nav iespējams.

Kur gan ir planētas? Kā lai tās atrod? Un, kad viņš tās atradīs (ja atradīs), ko tad lai dara?

Kuģis krita uz sauli.

Džons nezināja, kur meklēt planētas. Un Kuģis i traucās pārāk ātri — daudz ātrāk, nekā vajadzēja. Džons nosvīda. Sviedri lāsēm izspiedās uz pieres, tecēja pār seju, pa ķermeni.

— Mierīgāk, puis, mierīgāk.

Viņš centās nomierināties, bet nespēja. Pastiepa

roku un atvēra nelielu atvilktni pults apakšā. Tur bija papīrs un zīmuļi. Viņš paņēma papīra lapu un zīmuli un pierakstīja svarīgākos mēraparātu rādītājus: absolūto ātrumu, paātrinājumu, attā­lumu līdz zvaigznei, krišanas leņķi uz to.

Vēl bija ari citi rādītāji, taču šie — paši sva­rīgākie un ar tiern jārēķinās.

Džona smadzenes atausa doma, kuru mašīna daudzreiz bija viņam iedvesusi. «Vadīt Kuģi neno­zīmē virzīt to uz kaut kādu punktu, bet nozīmē zi­nāt, kur Kuģis atradīsies jebkurā dotajā mirklī tuvākajā nākotnē.»

Viņš ķērās pie aprēķiniem. Matemātika ar grū­tībām iespiedās viņa apziņā. Viņš izdarīja aplēses, uzmeta grafiku un par divām iedaļām pārvirzīja vadības sviru, cerēdams, ka rīkojas pareizi.

— Vai tu ko apjēdz? — Džošua jautāja.

Džons papurināja galvu.

— Redzēsim. Pēc stundas uzzināsim.

Mazliet palielināt ātrumu, lai izvairītos no kri­tiena uz sauli. Pašauties tai garām, tad tās pie­vilkšanas spēka iedarbībā pagriezties atpakaļ — veidot izplatījumā lielu cilpu un no jauna doties uz sauli. Lūk, kā tas darāms, vismaz jācer, ka lieši tā. Par to bija stāstījusi mašīna.

Viņš sēdēja pavisam atmaidzis, domādams par šo apbrīnojamo mašīnu, prātodams, cik daudz var uzticēties slīdošai lentei un galvā liekamai ķi­verei.