KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

Uzmanīgi aplūkojot vadības pulti, viņš uzgāja skaitļojamo mašīnu, kuru iepriekš nebija pamanī­jis, — tad, lūk, kādā veidā tika dotas pavēles Ku­ģim! Lūk, kā viņam bija trūcis, lūk, gar ko viņš bija tā nopūlējies — kā lai pavēl Kuģim. Bet to dara tā. Dod pavēli šīm mazajām smadzenēm.

Džonu vajāja viens vārds — «automātisks». Viņš atrada pogu ar uzrakstu «teleskops» un tad — ar uzrakstu «orbīta», un vēl kādu, uz kuras bija — «piezemēšanās».

Nu, beidzot, viņš nodomāja. Pēc visiem uztrau­kumiem un bailēm — tas ir tik vienkārši. Tieši tādu cilvēkiem tur uz Zemes arī vajadzēja uzbūvēt Kuģi. Vienkārši. Neiedomājami vienkārši. Tik vien­kārši, ka katrs muļķis var Kuģi nosēdināt. Katrs, kas ar pirkstu nospiedīs pogu. Taču cilvēki droši vien noģida, kas var notikt uz Kuģa pēc vairākām paaudzēm. Viņi zināja, ka Zeme tiks aizmirsta un ka ļaudis izveidos jaunu, Kuģa apstākļiem atbil­stošu kultūru. Noģida vai paredzēja? Varbūt Kuģa kultūra bija daļa no kopējā plāna? Vai gan cilvēki būtu varējuši tūkstoš gadus dzīvot uz Kuģa, ja būtu zinājuši tā mērķi un norīkojumu?

Protams, ne. Viņi būtu jutušies apzagti un ap­krāpti. Būtu sajukuši prātā no domas, ka ir tikai dzīvības pārnēsāji, ka viņu dzīvēm un daudzu pa­audžu dzīvēm tiks gluži vienkārši pārvilkta svītra, lai viņu pēcteči varētu aizsniegt tālo planētu.

Bija tikai viens paņēmiens, kā cīnīties ar to, — aizmirstība. Pie šī paņēmiena' arī ķērās, un tas bija uz labu.

Kad dažas paaudzes bija nomainījušās, cilvēki aizvadīja savas mazās dzīvītes pašmāju kultūras apstākļos, un ar to viņiem pietika. Tūkstoš gadu tikpat kā nebūtu bijis, jo neviens nezināja par šo tūkstoti.

Un visā šajā laikā Kuģis, dodamies uz mērķi, taisni un precīzi urbās izplatījumā.

Džons Hofs piegāja pie teleskopa, notvēra fo­kusā piekto planētu un, lai paturētu to redzes laukā, ieslēdza radarus. Pēc tam atgriezās pie skaitļojamās mašīnas un nospieda pogu ar uz­rakstu «teleskops» un vēl vienu — ar uzrakstu «orbīta».

Pēc tam apsēdās un gaidīja. Nebija nekā cita, ko darīt.

Uz piektās planētas dzīvība neeksistēja.

Analizators izstāstīja visu. Atmosfēra sastāvēja galvenokārt no metāna, pievilkšanas spēks bija trīsdesmit reizes lielāks nekā Zemei, spiediens zem verdošajiem metāna mākoņiem tuvojās tūkstoš at­mosfērām. Pastāvēja vēl citi faktori, taču pietika ar jebkuru no šiem trim.

Džons Hofs izveda Kuģi no orbītas un virzīja uz sauli. Atkal ķērās pie teleskopa, notvēra fokusā otro planētu, ieslēdza skaitļojamo mašīnu un, tā­pat kā iepriekš, sēdēja un gaidīja.

Vel viena iespēja — un darīts. Jo no visām planētām tikai uz divām bija atmosfēra. Vai nu otra planēta, vai nekas.

Bet, ja nu arī otrā planēta ir mirusi, ko tad?

Uz to bija tikai viena atbilde. Citas nevarēja būt. Pagriezt Kuģi uz vēl kādu zvaigzni, palielināt ātrumu un eerēt — cerēt, ka pēc vairākām paau­dzēm ļaudis atradīs planētu, uz kuras varēs dzīvot.

No bada viņam sākās spazmas. Ūdens dzesēša­nas sistēmā te vēl bija palikušas kādas glāzes šķidruma, taču viņš tās bija izdzēris jau pirms divām dienām.

Džošua neatgriezās. Cilvēki nenāca. Viņš divreiz atvēra durvis un izgāja gaitenī, būdams gatavs doties pēc barības un ūdens, taču katrreiz, mazliet padomājis, atgriezās. Riskēt nedrīkstēja. Riskēt ar to, ka tie, viņu ieraudzījuši, noķers un nelaidīs atpakaļ uz vadības kabīni.

Bet drīz viņam vajadzēs riskēt, vajadzēs doties gājienā. Apmēram pēc dienas viņš būs pārāk vārgs, lai to izdarītu. Bet līdz otrajai planētai vēl tāls ceļš.

Pienāks laiks, kad viņam nebūs izvēles. Viņš neizturēs. Ja nedabūs ūdeni un barību, viņš pār­vērtīsies nekam nederīgā, tik tikko parāpot spējīgā radījumā, un viss viņa spēks izsīks līdz tam brī­dim, kad viņi būs sasnieguši planētu.

Viņš vēlreiz aplūkoja vadības pulti. Šķita, viss ir kārtībā. Kuģis vēl palielināja ātrumu. Skaitļo­jamās mašīnas signālspuldze dega ar zilu gaismu, un mašīna klusi knikšķēja, it ka sacītu: «Viss kār­tībā. Viss kārtībā.»

Pēcāk viņš no pults pārgāja uz kaktu, kur gu­lēja. Nolikās zemē un sarāvās kamolā, pūlēdamies saspiest kuņģi, lai tas viņu nemocītu. Aizvēra acis un mēģināja iemigt.

Uz metāla atlaidies, viņš dzirdēja, ka tālu aiz­mugurē darbojas mašīnas, dzirdēja to vareno dziesmu, kas aizpildīja visu Kuģi. Atcerējās, kā agrāk bija domājis, ka Kuģi var vadīt tikai tad, ja ar to sarod. Izrādījās, tā nav, kaut gan viņš jau saprata, kā ar Kuģi var saprast, kā Kuģis var kļūt par daļu no cilvēka.

Viņš aizsnaudās, pamodās, atkal piemiga — un te pēkšņi izdzirda kliedzienu un izmisīgu klaudzi­nāšanu pie durvīm.

Viņš mirklī uzlēca augšā, metās pie durvīm ar atslēgu rokās. Parāva durvis, tad atslēdza — un, pār slieksni klupdama, vadības kabīnē krišus iekrita Mērija. Vienā rokā viņa turēja ūdens trauku, otrā — maisu. Bet pa gaiteni uz durvju pusi, nūjas vicinādami un mežonīgi kliegdami, barā skrēja cilvēki.

Džons ievilka Mēriju iekšā, aizcirta un aizslēdza durvis. Viņš dzirdēja, kā skrejošie atsitās tajās, kā dauzīja tās ar nūjām un kliedza.

Džons noliecās pār sievu.

— Mērij, — viņš teica. Rīkle viņam aizžņau­dzās, aptrūka elpas. — Mērij.

— Man bija jānāk, — viņa raudādama sacīja. — Bija jānāk, vienalga, ko tu būtu izdarījis.

— Tas, ko esmu izdarījis, ir uz labu, — viņš atbildēja. — Mērij, tā bija daļa no plāna. Esmu pārliecināts par to. Daļa no kopējā plāna. Ļaudis tur, uz Zemes, visu paredzējuši. Un, izrādās, tieši es esmu tas, kuram …

— Tu esi ķeceris, — viņa teica. — Tu iznīci­nāji mūsu Ticību. Tevis dēļ visi ir sanākuši naidā. Tu …

— Es zinu patiesību. Zinu, kāds mērķis ir Ku­ģim.

Mērija pastiepa rokas, apņēma vira seju un, no­liekusi lejup, piespieda sev cieši klāt.

— Man viss vienalga, — viņa sacīja. — Viss vienalga. Tagad. Agrāk es baidījos. Dusmojos uz tevi, Džon. Kaunējos tevis dēļ. Es bezmaz vai no­miru aiz kauna. Bet, kad viņi nogalināja Džo­šua …

— Ko tu teici?!

— Viņi nogalināja Džošua. Viņi to piekāva līdz nāvei. Un ne jau viņu vien. Bija arī citi. Tie gri­bēja nākt tev palīgā. Ļoti maz viņu bija. Arī tos nogalināja. Tagad notiek nemitīgas slepkavības. Valda naids, aizdomīgums. Un klīst nelabas bau­mas. Senāk, pirms tu nebiji atņēmis viņiem Ticību, nekas tāds nebija piedzīvots.

Kultūra sašķīdusi drumslās, viņš domāja. Dažu stundu laikā. Bet Ticība izgaisusi sekundes daļā. Ārprāts, slepkavības … Protams, tā tam arī

jābūt.

— Viņi baidās, — Džons teica. — Viņi vairs nejūtas drošībā.

— Es gribēju atnākt agrāk, — Mērija sacīja. — Zināju, ka tu esi izsalcis, un baidījos, ka te nav ūdens. Taču vajadzēja nogaidīt, kamēr pārstās mani izsekot.

Viņš cieši piekļāva sievu sev klāt. Acu priekšā viss izplūda un zaudēja apveidus.

— Palūk, kur ēdiens, — viņa ieteicās, — un dzēriens arī. Atstiepu visu, ko varēju.

— Manu sieviņ, — viņš sacīja. — Manu mīļo sieviņ …

— Rekur ēdiens, Džon. Kāpēc tu neēd?

Viņš piecēlās un palīdzēja tikt augšā arī Mēri­jai.

— Tūliņ, — Džons sacīja. — Tūliņ ēdīšu. Vis­pirms gribu tev ko parādīt. Gribu parādīt Patie­sību.