KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

Pārsteigums un šausmas izgaisa no Džo sejas. Nu tā bija barga. Soģa seja. Tā atradās virs Džona un nepārprotami pauda, ka piedošanas ne­būs, tajā nebija pat žēluma.

— Džo!

Džo strauji apgriežas un metās uz durvīm.

— Džo! Pagaidi, Džo!

Bet viņš aizgāja.

Džons dzirdēja, kā viņa soju troksnis attālinās pa gaiteni uz eskalatora pusi, kurš pacels viņu līdz dzīvojamajiem stāviem.

Viņš aizskrēja, lai sapulcinātu ļaudis. Lai iz­sūtītu tos pa visu Kuģi medīt Džonu Hofu. Un kad viņi Džonu Hofu noķers …

Kad viņi Džonu Hofu noķers, tad būs īstais Gals. Tas pats nezināmais Gals, par kuru tiek stāstīts baznīcā. Jo nebūs vairs neviena — neviena paša, kas zinātu mērķi, pamatojumu un norīko­jumu.

Un izrādīsies, ka velti miruši tūkstošiem cilvēku. Noskaidrosies, ka velti gājis zudumā to cilvēku darbs un ģēnijs, un sapņi, kuri uzbūvēja Kuģi.

Tā būtu milzīga izšķērdība. Bet būt izšķērdīgam ir noziegums. Izšķērdēt nedrīkst. Izmest nedrīkst. Un ne tikai barību un ūdeni, bet arī cilvēku dzī­vības un sapņus.

Džona roka sniedzās uz kasti un satvēra pistoli. Viņa pirksti sažņaudza tās rokturi, bet nevaldāms niknums vēl auga augumā — izmisuma, pēdējo cerību niknums, tāda cilvēka acumirklīgs, akls niknums, kam apzināti laupa dzīvību.

Tā taču nav tikai viņa dzīve vien, tā ir arī visu pārējo — Mērijas un Hcrba, un Luīzes, un Džošua — dzīve.

Viņš metās skriet, izdrāzās laukā pa durvīm un, paslīdot kājai, nogriezās gaitenī pa labi. Viņš joza uz eskalatoru. Tumsā pēkšņi uzdūrās kāpieniem un nodomāja: cik labi, ka daudzreiz šeit ir iets, tumsā taustot ceļu. Tagad viņš jutās kā mājās, un tā bija liela priekšrocība salīdzinājumā ar Džo.

Viņš aiztraucās pa kāpnēm un tik tikko nepa­krita, nogriezās gaitenī, atrada nākamo kāpņu posmu — un priekšā izdzirda steidzīgus, nedrošus tā cilvēka soļus, kuram dzinās pakaļ.

Viņš zināja, ka nākamajā gaitenī pašā galā deg tikai viena nespodra spuldze. Ja nu pagūtu laikā …

Viņš laidās lejup pa kāpnēm, ar vienu roku tu­rēdamies pie margām, kājām tik tikko skardams pakāpienus.

Pieliecies beidzot iedrāzās gaitenī un spuldzes blāvajā gaismā sev priekšā ieraudzīja tumšu bē­gošu figūru. Viņš pacēla pistoli un nospieda aizslēgu; pistole viņa rokā noraustījās, un gaitenis kļuva gaišs no spožā uzliesmojuma. Gaisma uz mirkli apžilbināja Džonu. Viņš sēdēja uz grīdas, čokurā sarāvies, un galvā pulsēja doma: es no­galināju Džo, nogalināju savu draugu.

Bet tas nebija Džo. Tas nebija zēns, ar kuru kopā viņš bija uzaudzis. Tas nebija cilvēks, kas bija sēdējis viņam pretī pie šaha galdiņa. Tas nebija Džo — viņa draugs. Tas bija kāds cits — cilvēks ar soģa seju, cilvēks, kas bija steidzies pulcināt ļaudis, cilvēks, kurš bija gatavs visus nolemt nezināmam Galam.

Džons juta, ka viņam ir taisnība, tomēr vēl ar­vien drebēja.

Mirkļa apmātība bija pāri, un nu viņš redzēja uz grīdas tumšu blāķi.

Rokas trīcēja, viņš sēdēja nekustīgi un manīja nelabumu un nespēku visā augumā.

Neizšķērdē! Neizmet! Sos nerakstītos likumus zina katrs. Bet bija arī tādi likumi, kuri nekad pat pieminēti netika, jo neradās vajadzība. Neteica, ka nedrīkst zagt svešu sievu, ka nedrīkst dot nepa­tiesu liecību, ka nedrīkst nogalināt, jo šie nozie­gumi bija izzuduši sen pirms tam, kad zvaigžņu Kuģis atrāvās no Zemes.

Tie bija godaprāta likumi, labas uzvedības likumi. Un viņš vienu no tiem ir pārkāpis. Viņš ir nogalinājis cilvēku. Nogalinājis savu draugu.

Tiesa, viņš klusībā teica, Džo nebija mans draugs. Viņš bija ienaidnieks — mūsu visu ienaid­nieks.

Džons Hofs izslējās un sasprindzināja augumu, lai pārvarētu trīsas. Viņš aizbāza pistoli aiz jostas un stīvām kājām devās pa gaiteni pie tumšā blāķa uz grīdas.

Pustumsā tas bija vieglāk izdarāms, jo nebija lāga redzams, kas tur ir. Ķermenis gulēja knūpus, un seju nevarēja saskatīt. Ja tā būtu pavērsta uz augšu, pret viņu, būtu bijis sliktāk.

Viņš stāvēja un domāja. Tūlīt cilvēki attapsies, ka Džo nav, un sāks viņu meklēt. Bet viņi nedrīkst to atrast. Nedrīkst uzzināt, kas noticis. Pats jē­dziens «slepkavība» sen izzudis, un tas nedrīkst rasties atkal. Jo, ja reiz ir nogalinājis viens cil­vēks — nav svarīgi, kāpēc un kālab —, tad var atrasties arī citi, kuri nogalinās. Ja ir grēkojis viens, viņa grēks jānoslēpj, jo viens grēks novedīs pie cita grēka, bet, kad viņi aizsniegs jaunu pa­sauli, jaunu planētu (ja vien aizsniegs), viņiem būs nepieciešams viss iekšējais spēks, viss bied­riskuma stiprums, uz kādu vien viņi ir spējīgi.

Viņš nevarēja līķi noslēpt, jo nebija tādas vie­tas, kur to neatrastu. Un nevarēja to nolaist kon­vertorā, jo tad vajadzētu iet caur hidroponisko oranžēriju,

Tomēr, kāpēc nc? Ir taču cits cc|š uz konver­toru — caur mašīntelpu.

Džons uzsita sev pa kabatu. Tur bija atslēgas. Viņš noliecās un pieskārās vēl siltajam ķermenim. Tad atkāpās līdz metāla sienai. Viņam atkal kļuva nelabi, un galvā bez mitas pulsēja doma, ka viņš ir vainīgs.

Taču viņam prātā ienāca paša vccais tēvs ar skarbo seju un tas sen mirušais cilvēks, kas bija uzrakstījis Vēstuli, un visi citi, kuri bija nodevuši to tālāk, izdarīdami noziegumu patiesības, zinā­šanu un glābiņa dēļ.

Cik daudz vīrišķības, varoņdarbu un drosmīgu centienu, cik daudz mokošās pārdomās aizvadītu vientuļu nakšu! Nedrīkst pieļaut, ka tas viss ietu zudumā viņa apņēmības trūkuma vai vainas ap­ziņas dēļ.

Viņš atrāvās no sienas, pacēla Džo ķermeni un uzvēla sev plecos. Tas stingi nokarājās lejup. Bija dzirdama guldzēšana. Un kaut kas silts un slapjš sāka tecēt viņam pār muguru.

Viņš sakoda zobus, lai tie neklabētu, un grīļo­damies vilkās pa izmirušajiem eskalatoriem, pa tukšajiem gaiteņiem uz mašīntelpu.

Beidzot Džons aizkļuva līdz durvīm un nolika savu nešļavu uz grīdas, lai sadabūtu atslēgu. Viņš atrada vajadzīgo un, pagriezis to slēdzenē, uzgū­lās durvīm. Tās lēnām atvērās. Sejai uzvēdīja silta gaisa plūsma. Spoži mirdzēja spuldzes, un atska­nēja rotējoša metāla dūkoņa un džinkstoņa.

Viņš pacēla Džo, ienesa iekšā, aizslēdza durvis un apstājās, aplūkodams milzīgās mašīnas. Viena no tām griezās, un viņš to pazina: žiroskops- stabilizators, locīklās iestiprināts, klusi dūca.

Cik daudz laika viņam vajadzēs, lai izprastu šīs masīvās, sarežģītās mašīnas? Cik lielā mērā cilvēki ir atpalikusi no senajam, tukstos gadus ve­cajām zināšanām?

Taču nešļava spieda plecus, un viņš dzirdēja, kā uz grīdas krīt retas, siltas, lipīgas lāses.

Līksmodams, bet reizē aiz šausmām drebēdams, viņš atgriezās pagātnē. Atpakaļ, cauri gadu tūk­stotim, pie zināšanām, kuras bija varējušas radīt tādas mašīnas. Pat vēl tālāk — pie jūtu nelīdz­svarotības, kas varēja likt cilvēkiem nogalināt citam citu.

Man no viņa jāatbrīvojas, sarūgtināts nodomāja Džons Hofs. Taču tas nav iespējams. Pat tad, kad viņš būs izgaisis, kļuvis par ko pavisam citu, kad vielas, no kurām viņš sastāv, būs pārvērtušās vēl par kaut ko, — pat tad es nevarēšu no viņa tikt vaļā. Nemūžam!

Džons atrada konvertora lūku un ar kājām at­spērās pret grīdu. Lūka bija iestrēgusi. Džons parāva, un tā atvērās. Viņa priekšā bija vaļēja rīkle, pietiekami liela, lai tajā varētu iemest cil­vēka ķermeni. No tās dzīlēm skanēja mehānismu rūkoņa, un viņam likās, ka ir pamanījis trakojošo liesmu ellišķīgo atblāzmu. Viņš uzmanīgi ļāva līķim noslīdēt no pleca, pēdējoreiz to pagrūda, aizvēra lūku un ar visu svaru uzgūla pedālim.