KLIFORDS SAIMAKS: VISA DZĪVĪBA ZAĻO

KLIFORDS SAIMAKS

VISA DZĪVĪBA ZAĻO

Kad es izgriezu mašīnu no pilsētiņas ielas uz galvenās šosejas, man aiz muguras parā­dījās kravas automobilis. Tā bija viena no milzīgajām mašīnām ar piekabi un joņoja pieklājīgā ātrumā. Atļautais ātrums šai ceija posmā, kas veda cauri vienam pilsētiņas stū­rim, bija četrdesmit piecas jūdzes stundā, taču nebūtu prātīgi cerēt, ka tik agrā rītā kāds braucējs ievēros zīmē norādīto ātrumu.

Bet es arī nemaz nedomāju par kravas au­tomobili. Apmēram jūdzi tālāk es piestāšu pie Džonija autoparka, llai pievāktu Alfu Pīter- sonu, kas mani tur gaidīs ar makšķerēšanas piederumiem. Turklāt man bija jādomā par daudz ko citu, galvenokārt par notikumu ar telefonu, jo es neparko nevarēju izprast, ar ko īsti biju sarunājies. Aparātā skanēja it kā trīs balsis, un tas bija gaužām dīvaini, jo man to­mēr šķita, ka tā ir viena un tā pati balss, kas prata tik apbrīnojami mainīties, ka izklausī­jās pēc trim dažādām, bet man likās, ka es noteikti pazītu galveno balsi, ja vien spētu iedomāties, kam tā pieder. Un tad Džeralds Sērvuds savā kabinetā, kura divas sienas no augšas līdz apakšai nokrautas ar grāmatām. Man bija jānoklausās, ko viņš stāstīja par projektiem, kas bez paša līdzdalības, pilnīgi patstāvīgi veidojoties viņa smadzenēs. Un kur nu vēl Kleinais Grants, kas 'lūdzās, lai es ne­pieļaujot mest bumbas. Un galu galā bija jā­domā arī par tiem pusotra tūkstoša dolāriem.

Tepat gabaliņu tālāk pakalna virsotnē at­radās Sērvuda rezidence, bet šajā pirmsaus- mas stundā māja gandrīz nebija saredzama melnajā ozolu blīvā, kas ieskāva ēku no vi­sām pusēm. Cieši vērodams pakalnu, es drīz vien aizmirsu telefonu un Džeraldu Sērvudu, kas sēdēja savā grāmatām piekrautajā kabi­netā, projektiem stāvgrūdām piebāztu galvu, un sāku domāt par Nansiju, par to, kā tik daudz gadu pēc vidusskolas beigšanas biju viņu beidzot atkal sastapis. Atcerējos senās dienas, kad mēs staigājām roku rokā, baudī­dami to lepnumu un laimi, kādu cilvēks spēj izjust vienīgi tad, kad vēl ir gluži jauns un pirmā, kvēlā jaunības mīla uzplaukst brīnu­maini spirgta un krāšņa.

Priekšā pletās tukšā un platā šoseja; četras ceļa jostas vīsies vēl apmēram divdesmit jū­džu un tikai tad saplūdīs kopā divās. Izņemot mani un smago mašīnu, kas brauca aiz mu­guras un visai strauji tuvojās, vairāk neviena uz ceļa nemanīja. Vērodams spogulītī otras mašīnas starmešus, es zināju, ka tā drīz vien panāks mani un aizdrāzīsies garām.

Es nebraucu ātri, kra.vas mašīnai palika daudz brīvas vietas, ilai pabrauktu man ga­rām, uz šosejas nebija nekādu šķēršļu, un to­mēr — pēkšņi es pret kaut ko atdūros.

Bija tā, it kā es būtu atsities pret stingri novilktu gumijas lenti. Nejutu nekādu bel­zienu, nedzirdēju nekādu brīkšķi. Tikai mašī­nas gaita kļuva lēnāka, it kā es būtu nospiedis bremzes pedāli. Nevarēju neko saskatīt, un uz mirkli man iešāvās prātā, ka mašīnai kaut kas noticis — sabojājies motors, saniķojušās bremzes vai atgadījies kaut kas cits tamlī­dzīgs. Noņēmu kāju no gāzes pedāļa, mašīna apstājās, bet tad sāka slīdēt atpakaļ aizvien ātrāk un ātrāk, it kā es tiešām būtu atsities pret gumijas lenti, pastiepis to, bet tagad tā atkal iztaisnotos. Nāsīs man iesitās gumijas smaka, jo riepas spēcīgi nošvirkstēja uz šo­sejas, un es tūliņ izslēdzu motoru; tikko biju to izdarījis, mašīna sāka ripot atpakaļgaitā tik strauji, ka es uzkritu uz stūres.

Man aiz muguras mežonīgi brēca smagās mašīnas signāltaure un iekaucās riepas, kad šoferis sagrieza savu milzeni sānis, lai es ne- uztriektos tam virsū. Kravas mašīna švīkstē­dama aizšāvās manējai garām, un man likās, ka švīkstoņā dzirdu riepas piesūcamies pie šo­sejas un milzi nikni rūcam uz mani par to, ka esmu kļuvis tam par kavēkli un šķērsli. Tik­līdz smagais bija aizbrāzis garām, mana ma­šīna apstājās pašā ceļa malā.

Tad arī kravas mašīna uztriecās virsū kaut kam neredzamam gluži tāpat, kā biju uztrie­cies es. Es dzirdēju to pret kaut ko atsitamies. Atskanēja kluss paukšķis. īsu mirklīti man šķita, ka lielais automobilis izlauzīsies cauri neredzamajai barjerai, jo tas bija smags, brauca strauji un apmēram sekundi nemanīju nekādu pazīmju, ka tas samazinātu ātrumu. Bet tad tā gaita tomēr kļuva gausāka un es redzēju, kā milzīgās mašīnas riteņi sāk buk­sēt un lēkāt, un likās, ka, pat tukšā griezda­mies pa asfaltu, tie joprojām stūrgalvīgi cen­šas traukties uz priekšu, netikdami ne no vietas. Smagais vēl pabrauca uz priekšu kā­dus simt soļus no tās vietas, kur es biju ap­stājies. Tad arī tas apstājās un sāka buksēt atpakaļgaitā. Riepām kaucot, tas īsu brīdi ilē- nām slīdēja pa asfaltu, tad sāka ripot pilnā sparā. Mašīnas pakaļgals sagriezās šķērsām pāri šosejai un sāniski nāca tieši man virsū.

Es visu laiku mierīgi sēdēju savā mašīnā, nejutos satraukts un pat ne pārāk izbrīnījies. Viss bija norisinājies tik strauji, ka man ne­atlika laika sākt par kaut ko sevišķi brīnīties. Protams, bija noticis kaut kas dīvains, bet tobrīd man šķita, ka drīz vien es to izpratīšu uu viss atkal būs kārtībā.

Tā es paliku sēžam mašīnā un, ne par ko citu nedomādams, .vēroju, kas notiks ar kra­vas automobili. Bet, kad tas sāka tik strauji ripot pa šoseju atpakaļ un piekabe iegriezās šķērsām, es aši nospiedu rokturi, ar plecu at- grūdu vaļā durtiņas un velšus izvēlos ārā. No­kritu uz asfalta, kaut kā uzrausos kājās un laidos mukt.

Man aiz muguras kauca kravas automobiļa riepas, tad nobrīkšķēja metāls; izdzirdējis brīkšķi, es uzlēcu uz ceļmalas zāļainā uzbē­ruma un pametu skatienu atpakaļ. Kravas ma­šīnas pakaļgals bija uzdrāzies virsū manam automobilim, sāka to stumt grāvī un beidzot gandrīz vai majestātiski ieslīdēja grāvī arī pats, tieši virsū manai mašīnai.

— Ei! — es uzkliedzu. Tas, protams, neko nelīdzēja, un es pats sapratu, ka tam nav ne­kādas nozīmes. Sauciens man paspruka glluži neviļus.

Kravas automobiļa kabīne bija palikusi uz ceļa, bet sasvērusies ar vienu riteni gaisā. Šo­feris patlaban rāpās ārā no kabīnes.

Bija rāms un kluss rīts. Vakaru pusē pie tumšā apvāršņa plaiksnījās rūsa. Gaisā bija spirgts svaigums, kādu var sajust vienīgi va­saras rītos pirms saullēkta, kad svelme vēl nav sākusi karsēt zemi. Pa labi no manis pār pilsētiņu mirguļoja ielu spuldzes, tās dega rāmi un spoži, jo tās nešūpoja ne mazākā vēsma. Man šķita, ka rīts ir pārāk jauks, lai varētu notikt kaut kas ļauns.

Uz ceļa neredzēja nevienas mašīnas. Vie­nīgie cilvēki bijām mēs abi ar kravas mašīnas

šoferi; viņa automobilis gulēja grāvi, saspie­dis manējo gluži plakanu. Šoferis nāca pa ceļu uz manu pusi.

Pienācis klāt, viņš apstājās un, rokas gar sāniem nolaidis, blenza mani.

— Kas te, velns parāvis, notiek? — viņš ierunājās. — Pret ko mēs atsitāmies?

— Nezinu, — es atteicu.

— Man ļoti žēl, ka sadauzīju jūsu ma­šīnu, — viņš turpināja. — Es par to ziņošu mūsu sabiedrībai. Viņi jums zaudējumu atlī­dzinās.

Viņš stāvēja gluži sastindzis, un izskatījās, it kā viņš nemūžam vairs nespēs pakustēties.

— Bet kur gan mēs varējām tā ietriek­ties? — viņš prātoja. — Tur taču nekā nav.

Tad viņā pamazām modās niknums.

— Dieva vārds, — viņš sacīja, — tūliņ es to noskaidrošu!

Strauji apgriezies, viņš aizsoļoja pa šoseju tieši uz to vietu, kur bijām atdūrušies. Es vi­ņam sekoju. Viņš ņurdēja kā saniknots mežakuilis.