KLIFORDS SAIMAKS - VISA DZĪVĪBA ZAĻO

Ticis atpakaļ uz ielas, ārā no koku krēslainā pavēņa, es siltajā saulītē un spožajā gaismā atkal redzēju visu pareizi un normāli. Ne gluži normāli varbūt, bet vismaz tā, kā biju paradis redzēt. Iela bija tāda pati kā vienmēr. Bija uzradušies vēl daži automobiļi, suns bija pazudis un Kleinais Grants mainījis savas pozīcijas. Tagad viņš slaistījās nevis vairs pie «Laimīgo alas», bet gan pie mana kantora.

Pareizāk gan būtu teikt — pie mana bijušā kantora. Es sapratu, ka šai ziņā man vairs nav uz ko cerēt. Es varētu šai pašā brīdī ieiet iekšā, izvākt visu no rakstāmgalda, aizslēgt durvis no ārpuses un aiznest atslēgu uz banku. Daniels Villobijs būs diezgan pikts, bet galu galā man gluži vienalga, ko par mani domā Daniels Villobijs. Tiesa, esmu viņam parādā īres naudu, ko nevaru samaksāt, un viņš droši vien man to pārmetīs, taču pilsētā Danielam Villobijam vēl ir krietni daudz citu parād­nieku, no kuriem viņam arī nav lielas cerības sagaidīt naudu. Bet pie tā viņš pats ir vainīgs, dabūjis, ko gribēja, un tādēļ neieredz nevienu cilvēku. Tad jau labāk lai esmu, kāds esmu, nevis līdzīgs Denam Villobijam, kurš dien­dienā staigā pa ielām ar apziņu, ka ikviens pretimnācējs viņu nicina un nīst.

Citos apstākļos es būtu labprāt apstājies un patērzējis ar Kleino Grantu. Lai arī viņš bija mūsu pilsētiņas lielākais slaists, es viņu tomēr uzskatīju par savu draugu. Viņš allaž bija ga­tavs nākt līdzi makšķerēt, zināja vietas, kur zivis vislabāk ķeras, un jūs nespējat pat iedo­māties, cik interesanti bija sarunāties ar viņu. Bet patlaban man negribējās runāt ne ar vienu cilvēku.

— Hei, Bred! — Kleinais mani uzrunāja, kad pienācu viņam tuvāk. — Paklau, vai tev nav kabatā aizķēries kāds lieks dolārs, ko?

Sen sen Kleinais nebija diedelējis no manis naudu, un es jutos pārsteigts, ka viņš to dara tieši šodien. Lai Kleinais Grants ir kāds bū­dams, viņš tomēr ir džentlmenis un smalkjū­tīgs puisis. Viņš mēdza diedelēt naudu tikai no tādiem vīriem, kam tās netrūka. Kleinajam piemita ģeniāla nojauta, kad un kādos apstāk­ļos ir vērts izmest makšķeri.

Iebāzu roku kabatā un sataustīju tur plānu papīrnaudas žūksnīti un dažas sudraba monē­tas. Izvilku plāno žūksnīti, paņēmu no tā vienu dolāru un iedevu viņam.

— Paldies, Bred, — viņš sacīja, — šodien vēl nav trāpījies iebaudīt ne lāsīti.

. Viņš iestūma dolāru savas nospeķotās, skrandainās vestes kabatiņā un steigšus aiz- klumburoja prom pa ielu tieši uz krogu.

Es atvēru kantora durvis, iegāju iekšā un, tiklīdz biju aizvēris durvis aiz sevis, izdzirdu zvanām telefonu.

Paliku kā zemē ieaudzis stāvam un muļķīgi blenzu uz telefonu.

Tas joprojām zvanīja, un es piegāju un no­cēlu klausuli.

— Misters Bredšovs Kārters? — ievaicājās vismaigākā balss, kādu jebkad biju dzirdējis.

— Es pats, — atbildēju. — Ar ko varu pa­kalpot?

Es sapratu, ka runātājs nav šejienietis, jo tas būtu mani saucis par Bredu. Bez tam ne­pazinu neviena ar tādu balsi. Tā dūdoja saldi kā televīzijas reklāmu meitenes, kad piesola ziepes vai skaistumkopšanas līdzekļus, un to­mēr šai balsij bija tik dzidra, cēla skaņa, kāda droši vien ir tad, kad sāk ,runāt pasaku prin­ceses.

— Jūs varbūt esat tas pats misters Bred- šovs Kārters, kura tēvam piederēja siltum­nīca?

— Gluži pareizi, — es atteicu.

— Bet vai jūs pats vairs siltumnīcā nestrā­dājat?

— Nē, — atbildēju, — nestrādāju.

Un tad balss pārvērtās. Līdz šim brīdim tā bija skanējusi maigi un ļoti sievišķīgi, bet ta­gad kļuva vīrišķīga un lietišķa. It kā vispirms būtu runājis viens cilvēks, tad atgājis nost no telefona un klausuli paņēmusi pavisam cita persona. Un tomēr nezin kādas ērmotas iedo­mas dēļ es nešaubīgi jutu, ka mainījies ir nevis pats runātājs, bet vienīgi balss.

— Mums ir pamats domāt, — sacīja jaunā balss, — ka jūs pašreiz esat brīvs, lai mazliet pastrādātu mūsu labā.

— Jā, to es varētu, — es piekritu. — Bet kas te īsti notiek? Kāpēc pārmainījās jūsu balss? Ar ko es runāju?

Bija muļķīgi tā jautāt, jo, lai arī kā man būtu licies, neviena cilvēka balss nespēj pār­vērsties tik strauji un tik pilnīgi. Tur vaja­dzēja būt diviem cilvēkiem.

Atbildi uz savu jautājumu es nesaņēmu.

— Kādas būtu manas funkcijas? — es vai­cāju.

— Diplomātiskas, — balss atbildēja, — man šķiet, tas būtu visprecīzākais apzīmē­jums.

— Bet es taču neesmu diplomāts. Man nav …

— Jūs mazliet kļūdāties, mister Kārter. Jūs neizprotat. Varbūt vajadzētu paskaidrot jums to mazliet tuvāk. Mums ir kontakts ar dau­dziem jūsējiem. Tie palīdz mums visādi. Mums, piemēram, ir priekšālasītāju grupa …

— Priekšālasītāju?

— Tieši tā es teicu. Tādi, kas mums lasa. Viņi, redzat, lasa mums ļoti dažādus tekstus. Par dažādiem jautājumiem. Britu enciklopē­diju, Oksfordas vārdnīcu un dažādas hresto­mātijas. Literatūru un vēsturi. Filozofiju un ekonomiku. Un tas ir ļoti interesanti.

— Bet jūs taču to visu varētu lasīt paši. Nav nekādas vajadzības turēt priekšālasītājus. Jums tikai vajadzētu iegādāties attiecīgās grā­matas .. :

Balss skumji nopūtās.

— To jūs nesaprotat. Jūs pārāk steidzaties ar secinājumiem.

— Nu labi, — es atteicu, — nesaprotu. Lai paliek. Bet ko jūs gribat no manis? Ņemiet vērā, ka esmu nekam nederīgs priekšālasītājs.

— Mēs vēlamies, lai jūs reprezentētu mūs. Mēs gribētu vispirms apspriesties ar jums.

dzirdēt, kā jūs vērtējat situāciju, un tad mēs varētu …

Balss vēl kaut ko sacīja, bet es to vairs ne­dzirdēju. Pēkšņi atskārtu, kas man bija licies aplam. Es, protams, to redzēju visu laiku, bet tikai šai mirklī tas pilnīgi sasniedza manu ap­ziņu. Bija tik daudz kā cita, par ko brīnī­ties, — telefona aparāts, kur patiesībā nevaja­dzēja atrasties nekādam aparātam, balsu pēk­šņā pārvērtība, sarunas ērmīgā tendence. Mans prāts bija pārāk nodarbināts, lai uz­tvertu visu kopumā.

Bet tagad ačgārnība ar telefonu beidzot bija nonākusi līdz manai apziņai, un viss, ko balss vēl runāja, saplūda neskaidrā dūkoņā. Sis taču nemaz nebija tas aparāts, kas stāvēja uz rakstāmgalda vēl pirms stundas. Sim aparā­tam nebija ne numuru diska, ne vada, ne kon­takta pie sienas.

-— Kas te notiek? — es iesaucos. — Ar ko es sarunājos? No kurienes jūs zvanāt?

Un tad atskanēja vēl trešā — ne vīrieša, ne sievietes balss, ne piemīlīga, ne lietišķa, bet pavisam neizteiksmīga, gan mazliet zobgalīga, tomēr bez jebkādām personības iezīmēm.

— Mister Kārter, — teica neizteiksmīgā balss, — neuztraucieties. Mēs rūpējamies par saviem ļaudīm. Mēs esam ļoti pateicīgi. Ticiet, mister Kārter, mēs būsim ļoti pateicīgi arī jums.

— Pateicīgi — par ko? — es kliegšus ieklie­dzos.

— Aizejiet pie Džeralda Šērvuda, — pamā­cīja bezpersoniskā balss, — mēs parunāsim ar viņu par jums.

— Paklausieties, — es satraukumā bļāvu, — es nesaprotu, kas te notiek, bet…

— Parunājiet tikai ar Džeraldu Šērvudu, ■— balss atkārtoja.

Tad telefonā viss apklusa. Pilnīgi un galīgi. Līnija nedūca. Klusums un tukšums.

— Hallo, jūs tur! — es saucu. — Hallo, at­saucieties, lai jūs būtu kas būdami!

Bet atbildes nebija.

Atņēmu klausuli nost no auss un turēju to rokā, cenzdamies atdzīvināt atmiņā kādu priekšstatu, kuram — to es skaidri zināju — vajadzēja būt tur saglabātam. Pēdējā balss — tā man šķita pazīstama. Biju to kādreiz kaut kur dzirdējis. Bet atmiņa man neklausīja.