KLIFORDS Saimaks: NAUDAS KOKS

— Vai mēs še paliksim ilgi? — Džošua jautāja.

Džons piekrītoši pamāja.

— Jā, droši vien. Tas prasīs daudz laika.

— Tādā gadījumā, — vecais vīrs sacīja, — iešu un sadabūšu ko ēdamu.

Viņš devās uz durvīm, tad apstājās.

— Bet Mērija? — viņš vaicāja.

Džons papurināja galvu.

— Pagaidām nevajag. Liksim viņus mierā. Ja mums nekas neiznāks …

— Mums viss iznāks.

Džons spēji pārtrauca viņu.

— ja mums nekas neiznāks, labāk, lai viņi neko nezina.

— Laikam gan tev taisnība, — sirmgalvis bija vienisprātis. — Iešu un atnesīšu ko iekost.

Pēc divām stundām Džons jau zināja, ka Kuģis nenokritīs uz saules. Tas paies tuvu garām —• pārāk tuvu, tikai dažu miljonu kilometru attālumā, taču tā ātrums būs tāds, ka tas aiztrauksies garām un no jauna izlidos izplatījumā, saules pievilkts, bet cenzdamies atrauties no tās pievilkšanas spēka un zaudēdams ātrumu šajā cīņā.

Tā lidojuma trajektorija mainīsies saules ietekmē, un tas riņķos pa orbītu — pa ļoti bīstamu orbītu. Ja to atstātu nemainīgu, tad nākamajā ap­griezienā Kuģis tomēr nokristu uz saules. Kamēr tas nav pagriezies atpakaļ uz sauli, Džonam jāpa­nāk kontrole pār to, taču pats svarīgākais — viņš ir ieguvis laiku. Džons bija pārliecināts: ja viņš nebūtu palielinājis ātrumu par divām iedaļām, Kuģis vai nu būtu ietriecies saulē tūlīt, vai būtu sācis riņķot ap to pa orbītu, kura arvien samazi­nātos un no kuras to nespētu izraut pat vareno mašīnu fantastiskais spēks.

Viņam vēl bija laiks, viņš kaut ko zināja, un Džošua bija aizgājis pēc ēdamā. Laika nebija daudz, un viņam tas jāizmanto. Jāpamodina zinā­šanas, kas paslēpušās iekaltas kaut kur smadze­nēs, un jāizlieto tam mērķim, kuram tās bijušas paredzētas.

Tagad viņš jutās mierīgāks un mazliet vairāk paļāvās uz sevi. Prātodams par to, cik viņš ir neveikls, Džons brīnījās, kā gan cilvēki, kuri no Zemes bija sūtījuši Kuģi, un tie, kuri to vadīja, līdz uzradās Gara Tumsība, bija varējuši to tik

precīzi virzīt. Laikam tā ir nejaušība, jo nav iespē­jams, ka lādiņš, raidīts nelielā mērķī, lidotu tūk­stoš gadu un trāpītu tajā. Bet varbūt ir iespējams?

«Automātiski… Automātiski…,» galvā skanēja viens vienīgs vārds. Kuģis bija automātisks. Tas pats lidoja, pats remontējās, pats sevi apkalpoja, pats virzījās uz mērķi. Cilvēka prātam un rokai vajadzēja tikai norādīt, kas darāms. Dari to, pa­vēlēja prāts un roka, un Kuģis darīja. Tas vien arī bija nepieciešams — dot uzdevumu.

Kā pavēlēt Kuģim — tas bija viss noslēpums. Ko un kādā veidā pavēlēt. Lūk, kas Džonu uz­trauca.

Viņš nokāpa no sēdekļa un apstaigāja kabīni. Visur klājās plāna putekļu kārta, bet, kad Džons ar piedurkni paberzēja metālu, tas atmirdzēja tik­pat spoži kā todien, kad Kuģis bija uzbūvēts.

Džons atrada visvisādas lietas, vienu otru pa­zina, citas — ne. Taču pats galvenais — uzgāja teleskopu un pēc dažiem nesekmīgiem mēģināju­miem atcerējās, kā ar to jāapietas. Tagad viņš zināja, kā meklēt planētas, — ja tā ir vajadzīgā zvaigzne un ja tai ir planētas.

Aizritēja trīs stundas. Džošua neatgriezās. Tas bija pārāk ilgi ēdiena meklēšanai. Džons staigāja pa istabu šurpu turpu, cenzdamies pārvarēt bai­les. Acīmredzot ar veco vīru kaut kas bija atga­dījies.

Viņš atgriezās pie teleskopa un sāka meklēt pla­nētas. Iesākumā lāgā neveicās, taču pamazām, pie- razdams rīkoties ar teleskopu, viņš sāka atminēties arvien jaunus un jaunus datus.

Džons bija atradis kādu planētu un izdzirda klaudzināšanu. Viņš atrāvās no teleskopa un pa­spēra soli uz durvju pusi.

Gaitenis bija ļaužu pārpilns. Tie visi kliedza uz viņu, un kliedzienos skanēja naids, dusmas un nosodījums; Džons pakāpās atpakaļ.

Pašā priekšā atradās Herbs un Džordžs, bet aiz viņiem drūzmējās pārējie — sievietes un vīrieši. Džons ar skatienu meklēja Mēriju, taču neatrada.

Pūlis lauzās uz priekšu. Cilvēku sejas pauda naidu un riebumu, un Džons juta, kā viņu apņem baiļu vilnis, kas veļas no tiem.

Roka noslīdēja līdz jostai, sataustīja pistoles rokturi un izvilka ieroci ārā. Viņš pavērsa pistoli uz leju un nospieda slēdzi. Tikai reizi. Uzliesmo­jums uz brīdi apgaismoja durvis, un pūlis at­sprāga atpakaļ. Durvis nomelnēja, degunā iesitās degošas krāsas smaka.

Džons Hofs rāmā balsī sacīja:

— Tā ir pistole. Ar to es varu jūs nogalināt. Un nogalināšu, ja iejauksieties. Ejiet projām. At­griezieties tur, no kurienes atnācāt.

Herbs paspēra soli uz priekšu un apstājās.

—- Tas esi tu, kas iejaucas, nevis mēs.

Viņš atkal pagājās mazliet uz priekšu.

Džons pacēla pistoli un pavērsa pret viņu.

— Es jau nogalināju cilvēku. Un nogalināšu vēl.

«Cik viegli ir runāt par nonāvēšanu,» viņš do­māja, «par nāvi. Un cik viegli to darīt tagad, kad reiz jau esmu atņēmis dzīvību.»

— Džo pazudis, — Herbs sacīja. — Mēs mek­lējam viņu.

— Varat vairs nemeklēt.

— Bet Džo bija tavs draugs.

— Un tu arī. Taču mērķis stādāms augstāk par draudzību. Tu esi vai nu ar mani, vai pret mani. Vidusceļa nav.

— Mēs izslēgsim tevi no baznīcas.

— Izslēgsiet no baznīcas, — Džons izsmējīgi atkārtoja.

— Nosūtīsim tevi uz Kuģa centru.

— Mēs visu mūžu esam bijuši izsūtītie, — Džons teica, — paaudžu paaudzes. Un pat nezinā­jām to. Saku jums — mēs nezinājām to. Un ne­zinot izdomājām skaistu pasaciņu. Pārliecinājām sevi, ka tā ir taisnība, un dzīvojām ar šo taisnību. Bet, kad es nāku un pierādu, ka viss ir tikai skaista pasaciņa, kas izdomāta tādēļ, ka mums tā nepieciešama — nepieciešamajai saprotat?—, jūs esat gatavi izslēgt mani no baznīcas un izsūtīt. Tā nav izeja, Herb. Tā nav izeja.

Viņš uzsita ar roku pa pistoli.

— Re, kur izeja, — viņš sacīja.

— Džon, tu esi jucis.

— Bet tu — muļķis, — Džons atteica.

Iesākumā viņš bija izbijies, pēc tam sadusmo­jies. Bet tagad juta tikai nicinājumu pret šiem cilvēkiem, kuri bija sadrūzmējušies gaitenī un kuru kliedzienos skanēja tukši draudi.

— Ko jūs izdarījāt ar Džošua? — viņš jautāja.

— Mēs viņu sasējām, — Herbs atbildēja.

— Ejiet atpakaļ un palaidiet viņu vaļā. Un atsū­tiet man ēdamo.

Viņi sāka svārstīties. Džons draudīgi pakusti­nāja pistoli.

— Ejiet!

Viņi metas projām.

Džons aizcirta durvis un atgriezās pie teleskopa.

Viņš atrada sešas planētas, divām no tām — ot­rajai un piektajai — bija atmosfēra. Uzmeta acis pulkstenim: tas rādīja, ka apritējušas daudzas stundas. Džošua vēl nebija atgriezies. Pie durvīm neviens neklaudzināja. Nebija ne ediena, ne ūdens. Viņš atkal piemetās pilota sēdeklī.

Zvaigzne atradās tālu aizmugurē. Ātrums, kaut arī samazinājies, tomēr vēl bija pārāk liels. Viņš parāva sviru un vēroja, kā ātrumrādītāja bultiņa slīd atpakaļ. Tagad tas nebija bīstami, vismaz viņš cerēja, ka nav bīstami. Izrādījās, ka Kuģis ir piecdesmit četru miljonu kilometru attālumā no zvaigznes, un ātrumu drīkst samazināt.

Džons atkal ieurbās ar skatienu vadības pultī, un viss bija skaidrāks, saprotamāks, viņš par to jau zināja nedaudz vairāk. Galu galā, tas nemaz nav tik grūti. Un nemaz nebūs tik grūti. Galve­nais, ka ir laiks. Daudz laika. Vēl jādomā un jāiz­dara aprēķini, bet tam ir laiks.