KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

Viņš kopā ar Mēriju uzkāpa līdz vadības pultij: — Skaties. Redzi, uz kurieni mēs lidojam. Re­dzi, kur mēs lidojam. Vienalga, ko mēs sev iestās­tītu, lūk, tā ir Patiesība.

Otrā planēta bija atdzīvojusies Svētbilde. Tur bija gan Strauti, gan Koki, gan Zāle, gan Puķes, gan Debesis un Mākoņi, Vējš un Saules Gaisma.

Mērija un Džons stāvēja blakus pilota sēdeklim un raudzījās logā.

Analizators, īsu brīdi dūcis, izmeta ārā ziņo­jumu.

Uz papīra lapiņas bija rakstīts: «Cilvēkiem bries­mas nedraud.» Šo apgalvojumu papildināja bagā­tīgi dati par atmosfēras sastāvu, baktēriju dau­dzumu, ultravioleto starojumu un dažādiem citiem faktoriem. Taču pietika jau ar to vien. «Cilvēkiem briesmas nedraud».

Džons pastiepa roku uz centrālā pārslēga pusi vadības pultī.

— Palūk nu, — viņš sacīja. — Gadu tūkstotis pagājis.

Viņš pagrieza slēdzi, un visi rādītāji parleca uz nulli. Mašīnu dziesma apklusa, un Kuģī iestājās klusums, kāds bija tad, kad zvaigznes vēl riņķoja, bet sienas veidoja grīdu.

Te pēkšņi abi izdzirda raudas — zvēra gaudo­šanai līdzīgas cilvēku raudas.

— Viņi baidās, — Mērija sacīja. — Viņi ir līdz nāvei pārbiedēti. No Kuģa projām tie neies.

Viņai ir taisnība, Džons nodomāja. Tas viņam nebija ne prātā ienācis, ka tie neies projām no Kuģa.

Ar to viņi bija saistīti paaudžu paaudzēs. Un meklēja tajā patvērumu un aizstāvību. Ārpasaules plašums, bezgalīgās debesis, jebkādu robežu trū­kums viņiem šķitīs briesmīgs.

Bet viņi kaut kā jāpadzen no Kuģa — taisni jāpadzen un Kuģis jānoslēdz, lai neielaužas at­pakaļ. Jo Kuģis nozīmēja gara tumsonību un pa­tvērumu gļēvuļiem; tā bija čaula, no kuras viņi bija izauguši; tas bija mātes klēpis; pametot to, cilvēcei jāiemanto atdzimšana.

Mērija iejautājās:

— Ko viņi darīs ar mums? Par to es vēl nebiju domājusi. No viņiem noslēpties mēs nevarēsim.

— Neko, — Džons atbildēja. — Viņi mums neko nepadarīs. Vismaz tikmēr, kamēr man ir, lūk, šis te.

Viņš uzsita pa pistoli, kas bija aizbāzta aiz jostas.

— Bet, Džon, šīs slepkavības …

— Slepkavību nebūs. Viņi nobīsies un aiz bai­lēm darīs visu, kas vajadzīgs. Vēlāk, varbūt ne pārāk drīz, atgūsies un tad vairs nebaidīsies. Taču, lai sāktu, nepieciešama … — Viņš pēdīgi atcerējās šo vārdu, ko viņam bija iemācījusi brīnišķīgā ma­šīna. — Nepieciešama vadība. Raugi, kas vaja­dzīgs, — lai kāds viņus vadītu, apvienotu, teiktu, kas darāms.

«Es cerēju, ka viss ir beidzies,» viņš ar rūg­tumu domāja, «bet nekas vēl nav beidzies. Ar Kuģa nosēdināšanu, izrādās, nepietiek. Jāiet tālāk. Un, lai ko es izdarītu, Gala tā arī nebūs, kamēr vien esmu dzīvs.»

Vajadzēs iekārtoties un mācīties no jauna. Tā kaste pāri pusei piebāzta ar grāmatām. Laikam ar pašām galvenajām. Ar grāmatām, kuru ievajadzēsies, lai sāktu.

Un kaut kur jābūt instrukcijām. Norādījumiem, kas atstāti kopā ar grāmatām, lai viņš tos izlasītu un izpildītu.

«Instrukcija. Izpildīt pēc nosēšanās.» Tā vai kaut kā līdzīgi būs rakstīts uz aploksnes. Viņš atvērs aploksni un atradīs pārlocītas papīra lapas.

Tāpat kā tajā pirmajā Vēstulē:

Vēl viena Vēstule? Protams, jābūt vēl vienai.

— Tas bija paredzēts uz Zemes, — viņš sa­cīja. — Katrs solis bija paredzēts. Viņi paredzēja gara tumsības stāvokli — vienīgo iespējamo, lai ļaudis pārciestu lidojumu. Paredzēja ķecerību, kura saglabās zināšanas. Uzbūvēja tik vienkāršu Kuģi, ka ikviens var to vadīt — ikviens. Viņi raudzījās nākotnē un paredzēja visu, kam jānotiek. Viņu plāni jebkurā brīdī apsteidza notikumus.

Džons palūkojās logā, paraudzījās uz jaunās zemes plašumiem, uz Kokiem, Zāli, Debesīm.

— Es pat nebrīnīšos, ja viņi būs izdomājuši, kā padzīt mūs no Kuģa.

Pēkšņi pamodās skaļrunis un piedārdināja Kuģi.

— Klausieties visi! — tas sacīja, viegli sprak­šķēdams kā ieplīsusi plate. — Klausieties visi! Jums jāpamet Kuģis divpadsmit stundu laikā! Kad noliktais laiks būs pagājis, tiks palaista indīga gāze!

Džons paņēma Mēriju pie rokas.

— Man bija taisnība. Viņi paredzējuši visu līdz pēdējam. Viņi atkal ir soli mums priekšā.

Mērija un Džons stāvēja abi kopā, domādami par tiem cilvēkiem, kuri tik labi visu paredzējuši, kuri ielūkojušies tik tālā nākotnē, iedomājušies visas grūtības un paredzējuši, kā tās pārvarēt.

— Nu, ejam, — Džons sacīja.

— Džon …

— Jā?

Vai tagad mums varēs būt bērni?

— Jā, — Džons atbildēja. — Tagad mums varēs būt bērni. Katram, kurš gribēs. Kuģī mūsu bija ļoti daudz. Uz šīs planētas mūsu būs ļoti maz.

— Ir vieta, — Mērija sacīja. — Daudz vietas. Džons atslēdza vadības kabīnes durvis. Viņi

gāja prom pa tumšajiem gaiteņiem.

Skaļrunis no jauna ierunājās: «Klausieties visi! Klausieties visi! Jums jāatstāj Kuģis!…»

Mērija piespiedās Džonam klāt, un viņš juta, ka sieva dreb.

— Džon, vai mēs tūlīt iesim ārā? Iesim ārā? Izbijusies. Protams, izbijusies. Un arī viņš ir

izbijies. Daudzu paaudžu bailes nevar uzreiz no­kratīt, pat Patiesības gaismā ne.

— Pag, — viņš sacīja. — Man kaut kas jāatrod. Ir pienācis laiks, kad jāatstāj Kuģis, jāiet ārā bie­dējošajā planētas plašumā — kailiem, izbiedētiem, zaudējušiem drošību, kas bijusi visapkārt.

Taču tad, kad šis brīdis pienāks, viņš zinās, kas jādara.

Viņš noteikti zinās, kas jādara. Ja jau cilvēki uz Zemes visu tik labi bija pare­dzējuši, tad viņi nebūtu varējuši palaist garām pašu svarīgāko un neatstāt kaut kur Vēstuli ar norādījumiem, kā dzīvot tālāk.

Bija pienācis laiks, kad ievāra ābo­lus ziemai, kad zied zeltainās glo- bulārijas un piebriest savvaļas asteru pumpuri, un taisni šajā laikā pa taku gāja divi bērni. Kad viņa pamanīja tos pa vir­tuves logu, tad no pirmā acu uz­metiena likās, ka tie ir bērni kā jau bērni, kas atgriežas mājās no skolas, abiem rokās somas, bet tajās, pats par sevi saprotams, mācību grāma­tas. Tā kā Čārlzs un Džems, viņa nodomāja, tā kā Alise un Megija, tikai sen ir pagājis tas laiks, kad tie četratā gāja pa taciņu uz skolu. Tagad viņu pašu bērni to dara.

Viņa pagriezās pret plīti, lai apmaisītu ābo­lus — re, kur uz galda jau gaidīja platkaklaina burka—, pēc tam atkal palūkojās ārā pa logu. Bērni jau bija pienākuši tuvāk, un varēja redzēt, ka zēns ir mazliet vecāks, viņam gadu desmit, meitenei gan nekādā ziņā nav vairāk par astoņiem.

Varbūt iet garām? Nu nē, neliekas vis, taka taču viņus atvedīs šurp, kur citur, pa to iedams, nonāksi?

Neaizejot līdz šķūnim, viņi nogriezās no takas un lietišķi devās pa celiņu uz māju. Un kā iet — bez kādas gudrošanas, it kā zinātu, uz kurieni.

Pienāca tieši pie lieveņa, ari viņa pagājās līdz slieksnim, bet šie, stāvēdami uz palieveņa pirmā pakāpiena, raudzījās viņā no apakšas.

Zēns ierunājās:

— Jūs esat mūsu vecmāmiņa. Tētis lika, lai vispirms pasakām, ka jūs esat mūsu vecmāmiņa.

— Bet tas taču … — viņa aprāvās.

Bija gribējusi teikt, ka tas nav iespējams, viņa nevar būt tiem vecmāmiņa. Bet, paraudzījusies lejup un redzēdama saspringto izteiksmi bērnu se­jās, nopriecājās, ka šos vārdus nav izteikusi.