KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

— Mani sauc Elīna, — meitene smalkā balstiņā sacīja.

— Bet mani Pols, — zēns piebilda.

Viņa atvēra ar tīklu aizvilktās durvis, bērni ienāca virtuvē un pieklusa, lūkodamies visapkārt, it kā savu mūžu nebūtu redzējuši virtuvi.

— Viss ir tā, kā tētis stāstīja, — Elīna sacīja.

— Redzi, kur plīts un sviesta ķērne, un …

— Mūsu uzvārds ir Forbss, — zēns viņu pār­trauca.

Te nu sieviete vairs neizturēja.

— Tas nav iespējams, — viņa iebilda. — Tas taču ir mūsu uzvārds.

Zēns cienīgi pamāja.

—• Jā, mēs zinām.

— Jūs droši vien vēlētos pienu un cepumus,— sieviete sacīja.

— Cepumus! — Elīna smalkā balstiņā priecīgi iesaucās.

— Mēs negribam jūs apgrūtināt, — zēns teica. — Tētis piekodināja, lai mēs nesagādājot jums liekas rūpes.

— Viņš sacīja, lai mēs pacenšoties būt labi bērni,— Elīna nočivināja.

— Esmu pārliecināta, ka jūs centīsieties, — sie­viete atsaucās.— Kas nu tās par rūpēm!

Nekas, viņa domāja, tūdaļ visu noskaidrosim.

Viņa piegāja pie plīts un nocēla kastroli ar āboliem maliņā, lai nepiedegtu.

— Sēdieties tik pie galda, — viņa sacīja. — At­nesīšu pienu un cepumus.

Viņa paskatījās pulkstenī, kas tikšķēja uz plaukta: drīz būs četri. Tūlīt no tīruma pārnāks vīrieši. Džeksons Forbss izdomās, ko te lai dara, viņam jau allaž atrodas padoms.

Bērni uzrausās katrs uz sava krēsla un cienīgi raudzījās apkārt — uz tikšķošo pulksteni, uz plīti, kas meta sārtu atspīdumu gaislaidē, uz pagalēm malkas kastē, uz sviesta ķērni kaktā.

Somas viņi bija nolikuši blakus uz grīdas. Dīvai­nas somas. No bieza materiāla, varbūt no brezenta, taču tām nebija ne saišu, ne slēdžu. Jā gan, bez saitēm un bez slēdžiem, tomēr tik un tā ciet.

— Vai markas jums ir? — Elīna jautāja.

— Markas? — misis Forbsa brīnījās.

— Neklausieties viņā, — Pols sacīja. — Viņai taču teica, lai nejautā. Viņa visiem jautā, un mā­miņa aizliedza jautāt.

— Kas tās par markām?

— Viņa tās krāj. Staigā apkārt un čiepj svešas vēstules. Tikai tāpēc, lai dabūtu markas, tās, kas uz aploksnēm.

— Nu labi, paskatīsimies, — misis Forbsa sa­cīja. — Kas to lai zina, varbūt atradīsies vecas vēstules. Vēlāk pameklēsim.

Viņa devās uz pieliekamo, paņēma māla krūzi ar pienu, no kārbas uzlika uz šķīvja cepumus. Bērni sēdēja un gaidīja cienastu.

— Mēs jau tikai uz neilgu laiku, — Pols sacīja.

— Tādās kā brīvdienās. Pēc tam vecāki atnāks mums pakaļ.

Elīna cītīgi māja ar galvu.

— Viņi tā teica, kad gājām projām. Kad es no* bijos un negribēju iet.

— Tev bija bailes iet projām?

— Jā. Nez kāpēc pēkšņi vajadzēja to darīt.

— Laika bija pavisam maz, — Pols paskaidroja.

— Visi steidzās. Mudināja jo ātrāk doties projām.

— Un no kurienes jūs esat? — misis Forbsa vai­cāja.

— Te netālu no šejienes, — puisēns atbildēja.

— Gājām pavisam neilgi, un mums tak bija karte. Tētis iedeva karti un visu kārtīgi izstāstīja…

— Vai esat pārliecināti, ka jūsu uzvārds ir Forbss?

Elīna pamāja.

— Nu jā, kāds gan cits?

— Dīvaini, — misis Forbsa sacīja.

Par maz teikt «dīvaini» — visā apkaimē nav citu Forbsu, tikai viņas bērni un mazbērni. Un vēl šie bērni, bet viņi taču ir sveši, lai ko arī paši sa­cītu.

Mazie ciemiņi ķērās pie piena un cepumiem, bet viņa atgriezās pie plīts, atkal uzlika uz uguns kas­troli un ar koka karoti apmaisīja ābolus.

— Bet kur tad vectētiņš? — Elīna iejautājās.

— Tīrumā. Viņš drīz pārnāks. Vai cepumus no­tiesājāt?

— Jā, —meitene atbildēja.

— Tad klāsim galdu un gatavosim pusdienas. Vai jūs man nepalīdzētu?

Elīna nolēca no krēsla.

— Es palīdzēšu, — viņa sacīja.

— Un es, — Pols piebalsoja. — Iešu atnesīšu

malku. Tētis teica, lai es neslinkojot. Teica, lai sa­nesot malku un pabarojot cāļus, un savācot olas, un …

— Pol, — misis Forbsa viņu pārtrauca, — labāk saki man, ar ko nodarbojas tavs tētis.

— Tētis ir inženieris, viņš strādā laika pār­valdē, — zēns atbildēja.

Divi algādži pie virtuves galda bija nolīkuši pār dambretes galdiņu. Vecīši sēdēja goda istabā.

— Savu mūžu neko tādu neesmu redzējusi, — misis Forbsa sacīja. — Tāds metāla nieciņš, pavelc, tas slīd pa dzelzs celiņu, un soma atveras. Velc atpakaļ — soma aizveras.

— Kāds jaunums, citādi nav, — Džeksons Forbss atsaucās. — Vai nu mazums jaunumu, kas nenonāk līdz mums, te, šajā nostūrī. Tiem izgud­rotājiem ir gan galviņas, ko vien neizdomā.

— Un tieši tāds pats daikts zēnam uz bik­sēm, — viņa turpināja. — Pacēlu bikses no grī­das, kur šis, gulēt iedams, bija tās nometis, ņēmu un uzliku uz krēsla. Skatos — dzelzs celiņš ro­bainām malām. Jā, un arī pats apģērbs — zēnam bikses nogrieztas virs ceļgaliem, un meitenei klei­tiņa nu tik īsiņa …

— Par kaut kādām mašīnām runāja, — Džek­sons Forbss domīgi sacīja, — ne par tādām, kuras mēs pazīstam, bet par citām, it kā cilvēki ar tārn lidojot. Un par raķetēm, un atkal ne jau par pa­rastām, bet par tādām, kas it kā pa gaisu lidojot.

— Un izprašņāt arī tā kā bail, — misis Forbsa teica. — Viņi… ir tādi kā dīvaini… just gan jūtu, bet nevaru pateikt.

5 - 1954

Virs piekrītoši pamāja.

— Un tādi kā izbiedēti.

— Vai tev, Džekson, arī ir baii?

— Nezinu, — viņš atbildēja.;— Nu, citu Forbsu taču nav. Tas ir, kaimiņos nav. Līdz Cārlijam kā nekā piecas jūdzes. Bet viņi stāsta, ka tālu nav nākuši.

— Nu, un kā tu domā? — viņa jautāja. — Ko mēs te varam darīt?

— Ja es pats to zinātu, — viņš sacīja. — Varbūt aizbraukt uz ciematu aprunāties ar šerifu? Kas zina, ja nu bērni ir nomaldījušies? Un kāds viņus meklē.

— Pēc viņiem spriežot, nu gan nevar teikt, ka būtu nomaldījušies, — sieva iebilda. — Viņi zi­nāja, kurp iet. Zināja, ka mēs dzīvojam te. Sacīja, ka es esot viņu vecmāmiņa, par tevi apjautājās, dēvēja par vectētiņu. Un šķiet, ka visam tā arī vajadzētu būt. Domāt, ka nebūtu sveši. Viņiem par mums esot stāstīts. Brīvdienās ieradušies, vai saproti? Un tā arī izturas. Itin kā būtu iegriezu­šies paciemoties.

— Nu, tā, — Džeksons Forbss sacīja, — pēc brokastīm iejūgšu Nelliju, iebraukšu pie viena otra kaimiņa, apvaicāšos. Gan jau kaut ko uzzināšu.

— Zēns saka, ka viņu tēvs esot inženieris laika pārvaldē. Tiec nu gudrs. Pārvalde, pēc manas sa­prašanas, taču ir kaut kāda valdīšana …

— Bet varbūt joks vien ir? — vīrs minēja. — Tēvs gluži vienkārši pajokoja, bet puikiņš uz­skatīja to par patiesību.

— Būs jāuzkāpj augšā un jāpalūko, vai šie guļ, — misis Forbsa sacīja. — Lampas jau es viņiem atstāju. Viņi tādi maziņi, un māja arī vi­ņiem sveša. Ja būs aizmiguši, nopūtīšu uguni.

Džeksons Forbss piekrītoši nokāsējās.

— Ir bīstami pa nakti atstāt uguni, — viņš pie­metināja. — Skaties vien, var izcelties ugunsgrēks.

Puišelis gulēja, rokas izpletis, gulēja dziļā, ve­selīgā bērna miegā. Izģērbdamies viņš bija nome­tis drēbes uz grīdas, bet tagad viss kārtīgi salikts uz krēsla — viņa, atnākusi novēlēt labu nakti, tās salocīja.