KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

— Džob! Džob, kur tu esi?

Kaut kur no iekštelpas atskrēja robots.

— Kas noticis, ser?

— Kur pārējie? Uz kurieni viņi aizgāja? Viņiem vajadzēja mani sagaidīt!

Džobs nogrozīja galvu.

— Mister Kerbij, viņu te nebija.

— Nebija?! Bet no rīta, kad devos projām, taču bija. Viņi zināja, ka es atgriezīšos.

— Jūs, ser, mani nesapratāt. Te nekad neviena nav bijis. Tikai jūs, es un citi roboti. Un, zināms, embriji.

Vinstons Kerbijs nolaida rokas gar sāniem un pagājās dažus soļus uz priekšu.

— Džob, — viņš sacīja, — tu joko.

Tomēr pats zināja, ka runā muļķības, jo roboti nekad nejoko.

— Mēs centāmies viņus atstāt pēc iespējas ilgāk, — Džobs sacīja. — Mums ļoti negribējās jums tos atņemt, ser. Bet iekārta bija vajadzīga inkubatoriem.

— Un šī istaba! Paklāji, mēbeles …

— Arī tas, ser. Viss šis dimensino.

Vinstons Kerbijs lēnām piegāja pie galda, pie­stūma tuvāk trīskājaino tabureti un apsēdās.

— Dimensino? — viņš pārjautāja.

— Jūs, protams, atceraties, kas tas ir.

Viņš sarauca pieri, likdams saprast, ka neatce­ras vis. Tomēr kaut ko jau sāka atminēties, lēnām, negribīgi laužoties cauri daudzu aizmirstības gadu miglai.

Vinstons Kerbijs negribēja ne ko atminēties, ne zināt. Viņš mēģināja atstumt to visu apziņas tum­šākajā nostūrī. Bet tie jau bija zaimi un node­vība … tas jau bija neprāts.

— Cilvēku embriji, — Džobs sacīja, — ceļo­jumu pārcietuši labi. No tūkstoša tikai trīs nav dzīvotspējīgi.

Vinstons Kerbijs papurināja galvu, kā gainī­dams miglu, kas bija apņēmusi smadzenes.

— Visi inkubatori, ser, uzstādīti piebūvēs, — Džobs turpināja. — Mēs nogaidījām, cik ilgi vien bija iespējams, bet tad paņēmām dimensino iekārtu. Ļāvām jums to izmantot līdz pēdējam mirklim. Būtu bijis vieglāk, ja mēs, ser, būtu va­rējuši to darīt pakāpeniski, taču tas neizdevās. Vai nu dimensino ir, vai tā nav.

— Skaidrs, — Vinstons Kerbijs ar pūlēm izda­būja pār lūpām. — Jūs esat ļoti laipni. Liels pal­dies.

Viņš piecēlās, sagrīļojās un pārvilka ar roku pār acīm.

— Tas ir neiespējami, — viņš sacīja. — Gluži vienkārši tā nevar būt. Es dzīvoju ar viņiem kopā simt gadu. Viņi ir tikpat īsti kā es pats. Vai dzirdi, viņi bija no miesas un asinīm. Viņi…

Istaba, tāpat kā iepriekš, bija kaila un tukša. Izsmējīgs tukšums. Ļauns izsmiekls.

— Tas ir iespējams, — Džobs maigi teica. — Tā tas arī bija. Viss notiek pēc plāna. Jūs esat šeit un, pateicoties dimensino, tāpat kā iepriekš, pie vesela saprāta. Embriji pārcietuši ceļojumu labāk, nekā bija sagaidāms. Iekārta nav bojāta. Pēc mēnešiem astoņiem no inkubatora sāks ienākt bērni. Tikmēr mēs būsim ierīkojuši dārzus un ap­sējuši tīrumus. Mājlopu embriji arī ievietoti in­kubatoros, un kolonija būs nodrošināta ar visu nepieciešamo.

Vinstons Kerbijs paspēra soli uz galda pusi un pacēla vienīgo šķīvi, kas uz tā atradās. Tas bija viegls plastmasas šķīvis.

— Saki, vai mums ir porcelāns? Vai mums ir kristāls vai sudrabs?

Džobs izskatījās bezmaz vai izbrīnījies, ja vien vispār robots spēj brīnīties.

— Protams, ser, nav. Kuģī mums bija vieta tikai pašām nepieciešamākajām lietām. Porcelāns, sudrabs un viss pārējais var pagaidīt.

— Tātad es saņēmu trūcīgo kuģa devu?

— Dabiski, — Džobs sacīja. — Vietas bija maz, bet līdzi paņemt vajadzēja tik daudz …

Vinstons Kerbijs stāvēja ar šķīvi rokā un klau­dzināja ar to pa galdu, atcerēdamies agrākās pus­dienas (gan kuģī, gan pēc nosēšanās), karsto viru zupas bļodā, kurai bija patīkami pieskarties, sār­tās, sulīgās ribiņas, lielos, miltainos kartupeļus, kraukšķošās salātu lapiņas, nospodrinātā sudraba mirdzumu, plānā porcelāna liego vizmu …

— Džob, — viņš sacīja.

— Jā, ser?

— Tātad tas viss bija ilūzija?

— Par nožēlošanu, jā, ser. Piedodiet, ser.

— Bet jūs, roboti?

— Mēs visi esam lieliskā stāvoklī, ser. Ar mums ir citādi. Mēs varam raudzīties īstenībai acīs.

— Vai cilvēki nevar?

— Reizēm viņus labāk pasargāt no tās.

— Bet tagad ne?

— Nu vairs nedrīkst, — Džobs teica. — Tagad mums jāskatās īstenībai acīs, ser.

Vinstons Kerbijs nolika šķīvi uz galda un pa­griezās pret robotu.

— Iešu uz savu istabu pārģērbties. Ceru, pus­dienas drīz būs galdā. Un, bez šaubām, kuģa deva?

— Šodien būs īpašas pusdienas, — Džobs sa­cīja. — Jezekijs uzgājis ķērpjus, un es pagatavoju veselu katlu zupas.

— Debešķīgi! — Vinstons Kerbijs ar slēptu izsmieklu noteica.

Viņš devās pa kāpnēm uz savu istabu.

Te pēkšņi lejā aizklaudzināja garām vēl viens robots.

— Labvakar, ser, — tas teica.

— Kas tu esi?

— Esmu Zālamans, — robots atbildēja. — Bū­vēju mazbērnu novietni.

— Vai var cerēt, ka tā būs skaņas necaurlai­dīga?

— Ak, nē. Mums trūkst gan materiālu, gan laika.

— Labi, turpiniet vien, — Vinstons Kerbijs sa­cīja un iegāja istabā.

Tā vispār vairs nebija viņa istaba. Lielās četr­kājainās gultas vietā, kurā viņš bija gulējis, at­radās lāviņa, un nebija ne paklāju, ne lielā spo­guļa, ne atzveltnes krēslu.

— Ilūzija! — viņš teica, bet pats tam neticēja. Tā vairs nebija ilūzija. No istabas dvesa drūmās īstenības dzestrums — īstenības, kuru uz ilgu laiku nav iespējams atvairīt. Būdams mazajā ista­biņā viens, viņš atradās aci pret aci ar īstenību — un vēl jo vairāk izjuta zaudējumu. Tas bija bijis ļoti tālas nākotnes aprēķins, tā bija vajadzējis rīkoties … ne aiz žēluma, ne aiz piesardzības, bet skarbas, nepieļāvīgas nepieciešamības dēļ. Tā bija piekāpšanās cilvēciska vājuma priekšā.

Jo neviens cilvēks, pat visvairāk piemērojies, pat nemirstīgais, nespētu izturēt tik ilgu ceļojumu un saglabāt veselu miesu un garu. Lai gadu simteni aizvadītu kosmiskajos apstākļos, vajadzīga ilūzija, vajadzīgi ceļabiedri. Viņi diendienā gādā par dro­šību un pilnvērtīgu dzīvi. Un tie nevar būt gluži vienkārši cilvēki. Pat ideāli ceļabiedri cilvēki dos ieganstu neskaitāmiem dusmu uzliesmojumiem, kuri galu galā izraisīs nāvi nesošu kosmisko drudzi.

Te var līdzēt tikai dimensino — tā radītie ceļa­biedri, kuri piemērojas cilvēka noskaņojumam. Turklāt tiek izveidota optimāla situācija šādam biedriskumam; visu vēlmju piepildīšanās rada tādu drošības sajūtu, kādu cilvēks nav izbaudījis pat normālos apstākļos.

Vinstons Kerbijs apsēdas uz kojas un saka raisīt vaļā smago zābaku saites.

Viņš sprieda, ka cilvēku cilts ir praktiska — tik praktiska, ka krāpj pati sevi, lai sasniegtu mērķi, tik praktiska, ka dimensino iekārtu veido no deta­ļām, kuras vēlāk, nonākot paredzētajā vietā, var izmantot, ceļot inkubatorus.

Cilvēks labprāt liek uz spēles visu vienīgi tad, ja tas ir nepieciešams. Cilvēks ir gatavs saderēt, ka kosmosā izturēs, nodzīvos apaļus simt gadus, ja vien viņu izolēs no īstenības, — izolēs, ņemot talkā šķietamu miesu, kura patiesībā eksistē tikai elektronikas rosinātās cilvēka smadzenēs.

Līdz šim neviens kuģis, kam ir kolonizēšanas misija, nebija aizkļuvis tik tālu. Neviens cilvēks nebija nodzīvojis ne pusi no šī laika dimensino ietekmē. Taču bija tikai dažas planētas, kur cil­vēks varēja likt pamatus kolonijai dabiskos ap­stākļos, bez milzum lielām, dārgām būvēm, bez īpašiem drošības pasākumiem. Tuvākās planētas jau bija kolonizētas, bet izlūkošana liecināja, ka šī planēta, kuru viņš beidzot bija aizsniedzis, ir sevišķi pievilcīga.