KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

Vinstons Kerbijs juta, ka viņa rokas aiz mugu­ras tik spēcīgi spiež durvju kliņķi, it kā būtu pie tā piesalušas.

Viņš izdzirda soļus kāpnēs un balsis, draugu laimīgās balsis. Tie nāca viņam pakaļ.

Viņš sapnī redzēja dzimto māju un atmodies ilgi nevēra vajā acis, lai vīziju aizkavētu. Kaut kas pa­lika, taču šis «kaut kas» bija ne­skaidrs, izplūdis, zaudējis noteik­tību un krāsas. Dzimtā māja… Viņš to iztēlojās, zināja, kāda tā ir, spēja atsaukt atmiņā tālo, neaizsniedzamo, taču nē — sapnī viss bija vēl spilgtāks.

Un tomēr viņš nevēra acis va]ā, jo pārlieku labi zināja, ko ieraudzīs, tāpēc visādi centās attālināt tikšanos ar netīro, nemājīgo būceni, kurā mitinā­jās. «Bijusi netīrība un mājīguma trūkums vien,» viņš domāja, «bet vēl tak ir šī apnicīgā vientulība, šī sajūta, ka atrodies svešatnē.» Kamēr acis ciet, var likties, ka sūrās īstenības nav, taču viņš jau atradās uz robežas, un tiešamības taustekļi jau sniedzās pēc sirsnības un siltuma apdvestās aina­vas, kuru viņš velti mēģināja paturēt prātā…

Pietiek, ilgāk vairs nedrīkst. Sapņojuma tīmek­lis kļuva pārlieku plāns un nedrošs, lai spētu pretoties realitātei. Gribi vai negribi, ver acis vaļā.

Tā arī ir: riebīgi. Nemājīgums, netīrība, bezce­rība un slēpts naidīgums visapkārt, kura dēļ var prātā sajukt. Tagad jāsaņem sevi rokās, jāsadū­šojas un jāceļas augšā, jāsāk vēl viena mokpilna diena.

Griestu apmetums bija saplaisājis un birža nost, atstādams lielus, nejaukus traipus. No sienām lo­bījās krāsa, tumši ūdens izplūdumi lika atcerē­ties lietu. Un smaka. Sen nevēdinātas telpas sa­smakušais gaiss …

Skatīdamies griestos, viņš centās iedomāties debesis. Kādreiz viņš tās spēja saredzēt caur jeb­kuriem griestiem. Jo debesis bija viņa stihija — debesis un tuksnesīgais, brīvais kosmoss aiz tām. Tagad gan debesis, gan kosmoss ir zaudēti, viņam tie vairs nepieder.

Ieraksts darba grāmatiņā, rājiens personiskajā lietā — tas ir viss, kas nepieciešams, lai cilvēkam sabojātu karjeru, lai uz mūžu sagrautu visas cerī­bas un viņu pašu nolemtu izraidīšanai uz svešu planētu.

Viņš apsēdās uz gultas malas, ar papēdi uz­taustīja zemē nomestās bikses, uzvilka tās, iestī- vēja kājas puszābakos un piecēlās.

Šaura, draņķīga istabele. Toties lēta. Pienāks diena, kad arī tāda nebūs pa kabatai. Nauda ir pie beigām, un, kad pēdējā būs iztērēta, vajadzēs mek­lēt darbu, vienalga kādu. Varbūt bija vērts parū- f pēties par to agrāk, nenovilkt līdz pēdējam mir­klim? Bet viņš nevarēja sevi piespiest to darīt. Saistīties darbā, apmesties te pavisam — tas no­zīmēja atzīt, ka esi sakauts, pārvilkt krustu sap­nim par atgriešanos mājās.

«Muļķi,» viņš klusībā sev teica, «kas gan tevi aizvilināja kosmosā?» Eh, ja vien varētu nokļūt mājās, uz Marsa, tad gan viņu vairs ne vilkšus no mājām neizvilktu. Atgriezīsies fermā, sāks saimniekot, kā tēvs vēlējās. Apprecēs Elīnu, ap- metīsies uz pastāvīgu dzīvi, lai citi muļķi, riskē­jot ar galvu, lidinās pa Saules sistēmu.

Romantika… Tā jauc prātus puišeļiem, piena­puikām ar jūsmīgām acīrn. Romantika, sapņi par tāliem ceļojumiem, par spulgu zvaigžņu acīm pie­bārstītām kosmosa dzīlēm, par dziedošajiem dzi­nējiem un auksto tēraudu, kas uzārda tukšuma tumsu un ncapdzīvotību, sapņi par miesas kamo­liņā iedzīvināto drosmi un pārgalvību, kura met izaicinājumu bezgalībai.

Bet nekādas romantikas nebija. Viens vienīgs sūrs darbs, mūžīgs saspringums un smeldzošs ne­miers, bailes, kas kremt dvēseli, cenšoties saklau­sīt pārtraukumus spēka iekārtas darbībā vai spal­gus triecienus pret metāla apvalku… jebkuru no tūkstoš likstām, kas uzglūn cilvēkam kosmosā.

Paņēmis no naktsgaldiņa naudas maku, viņš iebāza to kabatā, izgāja gaitenī un nokāpa pa ļodzīgajām kāpnēm lejā.

Veca sašķiebusies terase. Nevaldāms, spēcīgs Zemes zaļums. Nejauka, pretīga krāsa, kas ap­dullina un izraisa iekšēju pretestību. Viss zaļš: zāle, krūmi, katrs koks. Skatoties uz zaļumiem pārāk ilgi, tā vien liekas, ka tie pulsē, trīs slepenā dzīvīgumā, un no tiem taču nav glābiņa, varbūt tikai ieslēdzoties kaut kur.

Zaļumi, spožā Saule, nogurdinošā svelme — tas viss padara Zemi neciešamu. Tiesa, no gaismas var paglābties, ar tveici arī kaut kā var tikt galā, bet zaļums ir visuresošs.

Viņš kāpa lejā no lieveņa, meklēdams kabatā cigaretes. Sataustīja sagumzītu paciņu un tajā vienu vienīgu saņurcītu cigareti. Pielipināja to pie lūpas, izmeta tukšo paciņu un vārtos apstājās, gudrodams, ko lai dara.

Taču šī domas piepūle bija ārišķīga, viņš jau iepriekš zināja, kā rīkosies. Izvēles nebija. Viens un tas pats atkārtojās diendienā nez kuru nedēļu.

Gan šodien, gan rīt, gan parit būs tas pats, iekārtts nebūs iztērēts pēdējais cents.

Bet pēc tam — jā, kas būs pēc tam?

Iestāties darbā un mēģināt vismaz tādējādi kaut ko gūt? Krāt naudu, kamēr sanāk biļetei līdz Marsam? Lai gan ikviens amats viņam uz kuģa ir liegts, tomēr pasažieris jāņem obligāti! Eh, tie ir veltīgi rēķini… Lai pietiekami daudz iekrātu, va­jadzētu divdesmit gadus, bet kur lai tos ņem?

Viņš uzsmēķēja un lēnām slāja prom pa ielu. Pat cauri cigaretes dūmiem bija sajūtams nīsta­mais zaļumu smārds. Nogājis desmit kvartālus, viņš nonāca kosmodromā. Pret debesīm slējās ku­ģis. Viņš brīdi pastāvēja, to aplūkodams, tad de­vās uz nabadzīgo restorāniņu ieturēt brokastis.

«Kuģis», viņš domāja. «Tā ir zīme, kas iedveš cerības.» Dažudien neieraudzīsi nevienu, bet cit­kārt — vienlaikus trīs četrus. Šodien ir kuģis. Varbūt īstais.

«Kādreiz,» viņš klusībā sev teica, «es tomēr atra­dīšu kuģi, kas mani nogādās mājās.» Kuģi, kuram mehāniķis būs vajadzīgs kā ēst, un kapteinis pie­vērs acis uz kļūmīgo ierakstu darba grāmatiņā.

Taču viņš zināja, ka māna sevi. Katru dienu pats sev iegalvo vienu un to pašu. Laikam tāpēc, lai attaisnotu ikdienas vizītes kontraktu daļā. Pašapmāns, kas palīdz saglabāt cerības, nezaudēt dūšu. Pašapmāns, kas ļauj kaut kā pieciest drūmo, piesmakušo būceni un zaļo Zemi.

Viņš iegāja restorānā un apsēdās pie galdiņa.

Pienāca oficiante pieņemt pasūtījumus.

— Atkal pankūkas? — tā vaicāja.

Viņš pamāja. Pankūkas ir lēts un sātīgs ēdiens, bet viņam pēc iespējas ilgāk jāizvelk ar naudu.

— Šodien jūs atradīsiet savu kuģi, — oficiante sacīja. — Es to jūtu.

— Varbūt, — viņš atsaucās, kaut gan īsti tam neticēja.

— Es zinu, kas jums nospiež sirdi, — oficiante nerimās. — Zinu, cik tas smagi. Pati mocījos ilgās pēc dzimtenes, kad pirmoreiz devos projām no mājām. Domāju, ka nomiršu.

Viņš neko neatbildēja, jo juta, ka citādi zaudētu pašcieņu. Bet kāda velna pēc viņam tagad šī paš­cieņa vajadzīga!

Protams, te nevarēja būt runa par parastajām ilgām pēc dzimtenes. Tā jau bija planetāra nostal­ģija, ilgas pēc citas kultūras, sāpes šķiršanās dēļ no visa pierastā, no visa, kam esi pieķēries.

Un te, sēdot un gaidot pankūkas, viņš atsauca atmiņā sapni: sarkanās kraujas, kas aizstiepās tā­lumā, sauso, dzestro gaisu, kas glāstīja ādu, zvaig­žņu vizmu mijkrēslī, tālīnās smilšu vētras brīnu­maino zeltu. Un zemei pieplakušo mājeli, un at­zveltnī nekustīgi sēdošo sirmgalvi rietumpuses te­rasē.