KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

Tāpēc Zeme un cilvēks bija noslēguši derības., īpaši viens cilvēks, ar lepnumu Vinstons Kerbijs sev teica, taču no viņa mutes šie vārdi izskanēja nevis ar lepnumu, bet gan ar sarūgtinājumu. Bal­sošanas laikā, Vinstons Kerbijs atcerējās, par viņa priekšlikumu bija izteikušies tikai trīs cilvēki no astoņiem.

Un tomēr, neraugoties uz sarūgtinājumu, viņš saprata, kāda nozīme ir paša veikumam. Tas bija vēl viens lēciens, vēl viena uzvara, ko bija guvu­šas mazās, nerimtīgās smadzenes, kas klaudzināja pie mūžības vārtiem.

Tas nozīmēja, ka ceļš uz Galaktiku ir vaļā, ka Zeme var palikt par augošās impērijas centru, ka dimensino un nemirstīgais var doties ceļojumā uz pašu kosmosa malu, ka cilvēka sēkla tiks aiz­nesta tālu — saldētie embriji trauksies cauri sal­tajiem tumsas bezdibeņiem, par kuriem bail pat domāt.

Vinstons Kerbijs piegāja pie nelielas kumodes, sadabūja tīras drēbes un, uzlicis tās uz lāviņas, sāka ģērbt nost savu pastaigas uzvalku.

Kā bija teicis Džobs, viss notiek saskaņā ar plānu.

Māja patiešām ir lielāka, nekā viņš bija vēlējies, tomēr robotiem taisnība: tūkstotim mazuļu būs va­jadzīgs liels nams. Inkubatori darbojas, mazbērnu novietne tiek gatavota, aug vēl viena tālīna Zemes kolonija.

Bet kolonijas ir visai svarīgas, viņš domāja, atsaukdams atmiņā to dienu pirms simt gadiem, kad viņš un daudzi citi bija izklāstījuši savus plā­nus. Tur bija bijis arī viņa plāns, kā, ļaujoties ilū­zijām, saglabāt saprātu. Mutācijas rada arvien vairāk un vairāk nemirstīgo, un nav aiz kalniem diena, kad cilvēcei būs nepieciešams viss izplatī­jums tiktāl, ciktāl vien tā spēs aizsniegties.

Un tieši mutāciju radītie nemirstīgie kļūst par koloniju vadītājiem: viņi dodas kosmosā par cilts­tēviem, un iesākumā katrs vada savu koloniju, kamēr tā pati nav nostājusies uz kājām.

Vinstons Kerbijs zināja, ka darba būs gana gadu desmitiem: viņš būs tēvs, tiesnesis, visugud- rais un administrētājs, kaut kas līdzīgs pavisam jaunas cilts vecākajam.

Viņš uzvilka bikses, iebāza kājas tupelēs un pie­cēlās, lai ieliktu kreklu biksēs. Un pēc paraduma pagriezās pret lielo spoguli.

Un spogulis atradās savā vietā! Ar muļķīgi pavērtu muti viņš izbrīnā raudzījās paša atspulgā. Un spogulī ieraudzīja, ka aizmugurē stāv gulta ar četrām kājām un atzveltnes krēsli.

Viņš pēkšņi pagriezās: gulta un krēsli bija iz­gaisuši. Pretīgajā istabelē palikusi tikai lāviņa un kumode. Viņš lēnām apsēdās uz lāviņas malas un tik cieši sažņaudza rokas, ka tās sāka trīcēt.

Tā nav taisnība! Tas nevar būt! Dimensino vairs neeksistē.

Tomēr tas ir viņā, paslēpies smadzenēs, tepat blakus, tikai jāpameklē.

Izrādījās, ka to atrast ir pavisam viegli. Istaba uzreiz pārvērtās un kļuva tāda, kādu viņš to atce­rējās: liels spogulis, masīva gulta (palūk, viņš sēž uz tās), pūkaini paklāji, mirdzošs bārs un gaumīgi aizkari.

Vinstons Kerbijs centās aizgainīt vīziju, no kāda tāla, tumša savas apziņas kambarīša atsaucot at­miņā domu, ka vīzija jāpadzen.

Taču tā neizgaisa.

Viņš vēl un vēl mēģināja to aizdzīt, tā neat­kāpās, un viņš juta, ka vēlēšanās atbrīvoties no vīzijas palēnām slīd projām no viņa apziņas.

— Nē! — viņš šausmās iekliedzās, un šausmas paveica savu.

Vinstons Kerbijs sēdēja mazā, tukšā istabā.

Viņš juta, ka smagi elpo, it kā būtu rāpies aug­stā, stāvā kalnā. Rokas sažņaugtas dūrēs, zobi sa­kosti, krūtis norasojušas aukstiem sviedriem.

Bet būtu bijis tik viegli, viņš domāja, tik viegli un patīkami slīdēt atpakaļ miera un īstas, sirsnī­gas draudzības atmosfērā, kur nav neatliekamas nepieciešamības kaut ko darīt.

Taču viņš nedrīkst tā rīkoties, jo darbs gaida. Kaut tas šķiet nepatīkams, garlaicīgs, pretīgs, — tik un tā jāpaveic, jo šī nav tikai vēl viena kolo­nija. Tas ir lēciens uz priekšu, taisns ceļš uz zināšanām, tā ir pārliecība, ka cilvēku vairs ne­saista ne laiks, ne attālums.

Tomēr jāatzīst, ka briesmas ir milzīgas; cilvēks pats nespēj no tām norobežot savu saprātu. Ir jā­paziņo visi šīs slimības klīniskie simptomi, lai uz Zemes to izpētītu un atrastu tai pretindi.

Kas tas īsti ir — dimensino blakuscfekts vai tiešas sekas? Jo dimensino vienīgi palīdz cilvēka smadzenēm, turklāt visai apbrīnojamā veidā: rada kontrolējamas halucinācijas, kas atspoguļo vēlmju istenošanos.

Acīmredzot simt gados cilvēka smadzenes ir tik pamatīgi apguvušas halucināciju radīšanas teh­niku, ka ir zudusi vajadzība pēc dimensino.

Par visu jātiek skaidrībā. Viņš bija devies ilgāka pastaigā, un daudzajās vientulības stundās ilūzija nebija zaudējusi spilgtumu. Bija vajadzīgs pēkšņs klusuma un tukšuma šoks parasto sirsnīgo ap­sveikuma vārdu un smieklu vietā, lai izkliedētu ilūziju miglu, kura bija viņu apņēmusi tik daudzus gadus. Un pat tagad ilūzija tepat vien bija, tā iedarbojās uz psihi, uzglūnēja viņam no katra stūra.

Kad tā sāks izbālēt? Kas jādara, lai pilnīgi no tās atbrīvotos? Kā padarīt neesošu to, pie kā viņš bija radinājies veselus simt gadus? Ar ko tas draud … vai apziņa spēs tikt tam pāri jeb vai at­kal negribot nāksies aiziet no drūmās īstenības?

Viņam jābrīdina roboti. Jāaprunājas ar tiem. Jāparedz kāda ārkārtēja rīcība, ja gadījumā atgriezīsies ilūzija, jāparedz izšķiroši pasākumi, ja nāksies pasargāt viņu pat pret paša gribu.

Un tomēr būtu labi iziet no istabas, nokāpt lejā pa kāpnēm un ieraudzīt, ka pārējie gaida viņu, vīna pudeles atkorķētas, sarunas jau aizsāktas …

— Izbeidz! — Vinstons Kerbijs iesaucās.

Jāizmet ilūzija no galvas — lūk, kas jādara.

Nedrīkst pat domāt par to. Ļoti daudz jāstrādā, lai neatliek laika domām. Stipri jānogurst, lai iekristu guļvietā un tūdaļ aizmigtu ciešā miegā.

Vinstons Kerbijs atminējās, kas īsti darāms: jāuzrauga inkubatori, jāsagatavo augsne dārziem un tīrumiem, jāapkalpo atomģeneratori, jāsagādā lietaskoki celtniecības darbiem, jāizpēta un jāat­zīmē kartē apkārtējā teritorija, kapitāli jāizre­montē kuģis un ar robotiem jāsūta uz Zemi.

Viņš domāja tikai par to. Paredzēja arvien jaunu darāmo. Plānoja to daudzām dienām, mēne­šiem un gadiem uz priekšu. Un beidzot izjuta ap­mierinājumu.

Viņš pilnīgi valdīja pār sevi.

No lejas atskanēja balsis, un domu pavediens pārtrūka.

Viņu sagrāba bailes. Pēc tam tās izgaisa. Uz­liesmoja prieks, un viņš strauji devās uz durvīm.

Kāpnēs apstājās un pieķērās pie margām.

Smadzenes sacēla trauksmi, un prieks pagaisa. Palika vienīgi skumjas, neizturamas, drausmīgas skumjas.

Viņš pārredzēja daļu apakšstāva istabas, redzēja paklāju uz grīdas. Redzēja aizkarus, gleznas un atzveltnes krēslu, rotātu ar zelta inkrustācijām.

Vinstons Kerbijs ievaidēdamies apsviedās apkārt un aizbēga uz savu istabu. Viņš aizcirta durvis un atbalstījās pret tām ar muguru.

Istaba bija tāda, kādai tai pienācās būt, — kaila, nabadzīga, auksta.

Paldies dievam, viņš domāja. Paldies dievam!

No lejas atskanēja saucieni:

— Vinston, kas jums noticis? Nāciet taču ātrāk.

Un cita balss:

— Vinston, mēs svinam svētkus! Galdā gluži jauns sivēntiņš!

Un vēl viena balss:

— Ar ābolu mutē!

Vinstons Kerbijs neatbildēja.

Gan jau tie pazudīs, viņš domāja. Tiem jāpazūd.

Taču, vēl to domājat, viņam jau nepārvarami gribējās atvērt durvis un mesties lejā pa kāpnēm. Uz turieni, kur viņu atkal gaidīja miers un vecie draugi …