KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

Oficiante atnesa pankūkas.

«Pienāks diena,» viņš domāja, «kad vairs ne­spēšu paciest šīs pašmocības, šo žēlumu pašam pret sevi.» Viņš sen jau bija to atšifrējis, un sen jau bija laiks no tā atbrīvoties. Un tomēr samie­rinājās ar to, vēl vairāk, tas sāka noteikt viņa paša nodomus un rīcību. Kļuva viņam par vairogu un pašattaisnojumu, par virzošo spēku, kas ik brīdi sniedza atbalstu.

Viņš apēda pankūkas un norēķinājās.

— Lai jums labi klājas, — oficiante smaidīdama novēlēja.

— Paldies, — viņš atbildēja.

Tad vilkās projām pa ceļu, un oļi zem kājām čirkstēja, un Saule svilināja muguru, tomēr no zaļumiem viņš bija paglābts. Kails, bez dzīvības — izdedzis un pavisam klajš — pletās kosmodroms.

Sasniedzis mērķi, viņš piegāja pie pults.

— Atkal jīis, — līgumslēdzējs pilnvarnieks sa­cīja.

— Vai būtu kāds reiss uz Marsu?

— Nē. Kaut gan uzgaidiet. Nesen te viens ap­prasījās …

Pilnvarnieks piecēlās un, izgājis aiz durvīm, kādu sauca.

Pēc brīža viņš atgriezās pie pults. Viņam pa pēdām sekoja nikns smagsvars, kam galvā bija naģene ar padzisušu, blāvu uzrakstu «Kapteinis». Citādi viņa uzvalks ne mazākā mērā neatbilda dienesta pakāpei.

— Re, kur šis ir, — pilnvarnieks teica kaptei­nim. — Viņu sauc par Ensonu Kuperu. Pirmās klases mehāniķis, kaut gan personiskajā lietā …

— Pie velna personisko lietu! — kapteinis ierē­cās.

Viņš pievērsās Kuperam:

— Vai «morisonus» pazīstat?

— Kopš bērna kājas, — Kupers atbildēja.

Tā nebija taisnība, taču viņš bija pārliecināts, ka ar dzinējiem tiks galā.

— Vispār dzinēji tā nekas, — kapteinis turpi­nāja, — tikai reizēm mazliet niķojas un gražojas. Jums nāksies ar tiem paauklēties. Ne acis nevarēs nolaist. Ja aizsapņosieties — pagalam būsim.

— Gan jau kaut kā, — Kupers sacīja.

— Mehāniķis mani iegāza, ņēma un aizbēga. — Kapteinis, demonstrēdams savu nicinājumu pret mehāniķiem dezertieriem, nospļāvās uz grīdas. — Izrādījās, ka šim spēciņš par vāju.

— Man spēka būs diezgan, — Kupers stingri noteica, jo zināja, kas gaidāms. Taču izvēles nebija. Ceļš uz Marsu veda caur «morisoniem».

— Ja tā, tad ejam, — kapteinis sacīja.

— Mirklīti, — pilnvarnieks iejaucās. — Tā ne­viens nedara. Jums jādod laiks viņam savākt sa­vas mantiņas.

— Man nav nekā, ko vākt, — Kupers iesprauda, atcerējies nožēlojamās skrandas, kuras bija pali­kušas viesnīcā. — Nekā vērtīga.

— Jums jābūt skaidrībā, — pilnvarnieks, vērs- damies pie kapteiņa, turpināja, — ka Savienība nevar galvot par cilvēku, kuram ir tāda personiskā lieta.

— Bet es nospļaujos uz to, — kapteinis atcirta.

— Ja tik viņam ir jēga par dzinējiem. Man citu neko nevajag.

Līdz kuģim bija krietni ko iet. Pat jauns tas nebija bijis nekas īpašs, un ar gadiem labāks arī nebija kļuvis. Jā, vispār bija īstas mocības ar tādu lidot, nemaz jau nerunājot par auklēšanos ar «mo­risoniem» …

— Neizjuks, nebaidieties, — kapteinis teica.

— Turēs ilgāk, nekā jūs domājat. Taisni jābrīnās, uz ko ir spējīgs šāds krāms visiem velniem par spīti.

«Tikai vēl vienu reisu,» Kupers prātoja. «Lai tieku uz Marsu. Bet tur lai izjūk gabalu gabalos.»

— Tas ir lielisks kuģis, — bez mazākās lieku­lības viņš sacīja.

Tad piegāja pie varenā stabilizatora un no­glauda to ar roku. Smagais metāls, kuram krāsa jau sen bija nolobījusies, bija pavisam raibs no rūsas, un kaut kur tā dzīlēs mājoja saltums, it kā kuģis vēl nebūtu atdevis visu tajā iesūkušos kos­mosa spelgoņu.

«Beidzot,» viņš domāja. «Pēc tik daudzu nedēļu gaidīšanas, lūk, kur galu galā ir inženiermākslas darinājums no tērauda, darinājums, kas nogādās mani mājās.»

Viņš atgriezās tai vietā, kur stāvēja kapteinis.

— Varbūt ķersimies klāt, — viņš sacīja. — Gribu uzmest aci dzinējiem.

— Tie ir kārtībā, — kapteinis atbildēja.

— Iespējams. Tomēr es pārbaudīšu.

Viņš jau zināja, ka dzinēji nebūs nekādi labie, bet nevarēja ne iedomāties, ka tie būs tik draņķīgā stāvoklī. Lai cik nožēlojams izskatījās kuģis, taču «morisoni» bija vēl sliktāki.

— Te krietni jāpastrādā, — viņš teica. — Ar tādiem dzinējiem nedrīkst doties reisā.

Kapteinis aizsvilās un nolamājās:

— Ievērojiet, rītausmā izlidojam! Steidzams uz­devums!

— Rītausmā arī izlidosim, — Kupers atcirta. — Tikai neiejaucieties.

Viņš sadalīja cilvēkiem darbu un pats četrpa­dsmit stundas no vietas rāvās bez pārtraukuma, ne gulējis, ne ēdis. Pēc tam, iežmiedzis īkšķi dūrē, ziņoja kapteinim, ka viss kārtībā.

Viņi laimīgi izkļuva cauri atmosfērai. Kupers atlaida vaļā dūri un atviegloti nopūtās. Tagad tikai jāuzmana, lai dzinējos nerastos traucējumi.

Kapteinis viņu izsauca un uzlika galdā pudeli.

— Jūs, mister Kuper, tikāt galā daudz labāk, nekā es biju gaidījis.

— Mēs vēl neesam tikuši galā, kaptein. Priekšā vēl tāls ceļš.

— Mister Kuper, — kapteinis sacīja, — vai jums ir zināms, ko mēs vedam?

Kupers papurināja galvu.

— Zāles, — kapteinis teica. — Tur plosās epi­dēmija. Vienīgi musu kuģis bija vairāk vai mazāk gatavs reisam. Tāpēc arī sūtīja mūs.

— Būtu ļāvuši vispirms izremontēt dzinējus.

•— Tam nebija laika. Katra minūte dārga.

Visaptveroša noguruma apdullināts, Kupers

iedzēra malku no glāzītes.

— Jūs sakāt — epidēmija? Kāda īsti?

— Smilšu drudzis, — kapteinis atbildēja. — Jūs laikam gan zināt, ko tas nozīmē.

Aiz nāves drausmām Kupcram auksti drebuļi pārskrēja pār kauliem.

— Zinu. — Viņš izdzēra atlikušo viskiju un pie­cēlās. — Es nu iešu, šef. Jāpieskata dzinēji.

Viņš atgriezās mašīntelpā un, iekritis atzveltnī, klausījās dzinēju dziesmu, kas skanēja ikvienā kuģa šūniņā. Tiem jādarbojas bez pārtraukuma. Tagad tas ir skaidrāks par skaidru. Lieta tāda, ka ne tikai jāatgriežas mājās, bet arī jānogādā dzimtajai planētai zāles, kuras tā gaida.

«Apsolu,» viņš klusībā teica, «apsolu, ka no­kļūsim galā.»

Diendienā dvēseli plosošas, gandrīz neciešamas sprauslu rēkoņas un šo velnišķīgo «morisonu» dār­doņas pavadījumā viņš netaupīja ne komandu, ne sevi.

Kāds nu tur miegs — labi, ja izdevās uz dažām minūtēm kur piemesties. Kādas nu tur pusdie­nas — ja vien skrejot mazliet ko iekoda. Darbs un darbs, bet vēl sliktāk — šī mūžīgā ieklausīša- nās, kad viss ķermenis saspringst gaidās: nupat dzinēji sāks raustīties … Vai iešķindēsies metāls, vēstīdams nelaimi.

«Un kāpēc gan,» galvā pulsēja neskaidra doma, «kāpēc cilvēks dodas kosmosā? Kālab uzņemas tādu darbu?» Protams, te, mašīntelpā, blakus no­

lietotajiem dzinējiem, tu jūties sliktāk nekā citos nodalījumos. Tomēr arī tur dzīve nav salda. Kuģa atmosfēra nervozitātes piesātināta, taču visļaunā­kais ir tumšās, nomācošās bailes no kosmosa, no tā, ko kosmoss var nodarīt kuģim un cilvēkiem.

Uz jauniem, lielākiem kuģiem stāvoklis, šķiet, ir labāks, un arī tikai nedaudz. Joprojām pieņemts pasažierus un parceļotajus, kuri lido apgūt citas planētas, piebāzt ar nomierinošām zālēm. Lai ne­uztraucas, lai asi nereaģē uz neērtībām, neļaujas panikai.

Taču ar komandu tā nedrīkst rīkoties. Tai jātur acis vaļā, jābūt gatavai uz visu. Tās pienākums visu paciest.