KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

— Sai lasīja priekšā romānus, — Bens sacīja.

— Pagaidi tikai, kā grābšu ciet to smurguli, kas izvēlējās priekšā lasīšanai romānus, ta slapjums vien pāri paliks.

— Paklau, Burvīgā, — es sāku lūgties, — nu 1 i vesela, mums nav nekādu iebildumu. Tikai neaiz­bēdz pārlieku tālu.

— Es nevaru riskēt, — Burvīgā teica. — Ja es atgriezīšos uz Zemes, jūs mani atstāsiet.

— Ja mēs neatgriezīsimies, mūs sāks meklet un atradis.

— Pilnīgi pareizi, — Burvīgā bija vienisprātis.

— Tieši tāpēc, mīļotais, mēs arī bēgam. Mēs aiz­bēgsim tik tālu, ka mūs nekad neatradīs.

— Dodu tev pēdējo iespēju visu labi pārdo­māt, — es sacīju. — Ja tu neapdomāsies, pa radio paziņošu uz Zemi un …

— Jūs nevarat pārraidīt uz Zemi, — viņa iebilda.

— Es demontēju aparatūru. Un, kā jau uzminēja Bens, vadības kabīnes durvis ir ieķīlētas. Jūs neko nevarat padarīt. Kāpēc gan lai jūs neatteiktos no muļķīgās iespītības un neatbildētu uz manām jūtām?

Bens, uz visām četrām rāpodams pa grīdu, sāka uzlasīt kārtis. Džimijs nometa bloknotu uz galda.

— Re nu, šis ir tas gadījums, kur tu vari sevi parādīt, — es sacīju. — Izmanto to. Iedomājies vien, kādu odu tu varētu sacerēt par cilvēka un mašīnas mīlestību, kas nenoveco un ir mūžīga.

— Ej ratā, — Džimijs atbildēja.

— Nevajag, zēni, — Burvīgā mūs kaunināja.

— Man vis negribētos, ka jūs manis dēļ saplēstos. Viņa runāja tādā tonī, it kā mēs jau piederētu

šai . .. Tomēr zināmā mērā tā arī bija. No Burvī­gās aizmukt nav iespējams, un, ja mums neizdo­sies to atrunāt no bēgšanas kopā ar mums, tad esam pagalam.

— Mēs visi neesam tev piemēroti tikai viena iemesla dēļ, — es tai sacīju. — Salīdzinājumā ar tevi mūsu mūžs ir īss. Lai kā tu par mums rūpē­tos, pēc gadiem piecdesmit mēs nomirsim. Aiz ve­cuma. Un kas tad būs? . •

— Sī būs atraitne, — Bens sacīja. — Asarās mirkstoša nabaga atraitnīte. Un pat bērniņu nebūs, kas sniegtu mierinājumu.

— Esmu domājusi par to, — Burvīgā atbildēja. — Es esmu apdomājusi visu. Jums nebūs jāmirst.

— Bet tas tak nav iespējams …

— Ja mīlestība ir tik liela kā manējā, tad nav nekā neiespējama. Es neļaušu jums mirt. Es jūs pārāk stipri mīlu, lai ļautu mirt.

Pēc kāda brītiņa mēs metām tai mieru un devā­mies gulēt, bet Burvīgā izslēdza gaismu un nodzie­dāja mums šūpļadziesmu.

Griezīgās šūpļadziesmas pavadījumā iemigt ne­bija iespējams, un mēs sākām bļaut, lai šī aizve­ras un ļauj gulēt. Taču viņa turpināja dziedāt tikmēr, kamēr Bens trāpīja ar kurpi balss iekārtā.

Arī pēc tam es neiernigu uzreiz, bet gulēju un kavējos pārdomās.

Sapratu: kaut* kas ir jāizdomā, bet tā, lai viņa nezinātu. Tomēr tas bija ļoti grūti izdarāms, jo Burvīgā nepārtraukti vēroja mūs. Tā deva pado­mus, klausījās, lasīja, pārliekusies mums pār plecu, un ne mazāko kustību, ne kādu vārdiņu no viņas noslēpt nebija iespējams.

Zināju, ka var paiet visai ilgs laiks, tāpēc ne­drīkstam zaudēt pacietību un padoties panikai. Bet, ja izkulsimies, tad mums gluži vienkārši būs laimēj ies.

Nosnaudušies sasēdāmies puslokā un, nebil- stot ne varda, klausījāmies Burvīgajā, kas mums izklāstīja, kāda laime mūs gaida. Ta sakot, katrā no mums ietverta vesela pasaule, un mīlestības priekšā viss sīkais kļūst nesvarīgs.

Puse vārdu, ko tā lietoja, bija aizgūti no Dži- mija idiotiskajiem dzejoļiem, bet pārējie — no sen­timentālajiem romāniem, kurus kāds bija lasījis šai priekšā uz Zemes.

Brīžiem mani pārņēma nevaldāma vēlēšanās piecelties un iztaisīt no Džiinija kotleti, taču es iegalvoju sev, ka tagad jau vairs neko nevar darīt, no viņa piekaušanas tikpat nebūs nekādas jēgas.

Džimijs bija ierāvies kaktā un kaut ko rakstīja bloknotā, bet es brīnījos: nav nu gan nemaz kauna, pēc visa notikušā vēl iedrošinās rakstīt!

Viņš rakstīja vien tālāk, plēsdams āra lapas un mezdams tās zemē, un laiku pa laikam lādēdamies.

Viena lapiņa sviežot iekrita man klēpī un, cenzdamies to notraukt, izlasīju:

«Nevīža un smulis es, Sliņķis īsts bez bēdu, Mīlas bezgalīgās tavas Necienīgs es esmu.»

Pagrābu lapiņu, sagumzīju un metu Benam, bet viņš to atsita atpakaļ. Sviedu atkal — viņš no jauna atsita.

— Ko tev vajag, velns parāvis? — 1 viņš rupji noprasīja.

Iesviedu saburzīto papīriņu viņam tieši sejā, šis jau cēlās augšā, lai man pamatīgi sadotu, bet pēkšņi acīmredzot pēc mana skatiena noprata, ka tā nav vienkārši bezkaunība. Viņš pacēla papīra lodīti un kā jokodamies sāka to vīstīt vaļa, līdz izlasīja rakstīto. Pēc tam atkal sagumzīja papī­riņu.

Burvīgā noklausījās katru vārdu, tāpēc skaļi sarunāties nevarējām. Izturēties arī vajadzēja nepiespiesti, lai neizraisītu aizdomas.

Un tā pamazām sākām spēlēt teātri. Var jau būt, ka lomās iejutāmies daudz lēnāk, nekā būtu vajadzējis, taču, lai tēlojums nezaudētu pārliecī­bas spēku, pārspīlēt nedrīkstēja.

Tēlojām pārliecinoši. Iespējams, ka bijām dzi­muši nevīžas, jo nepagāja ne nedeļa un mūsu dzīvojamās telpas bija pārvērtušās par cūkkūti.

Visur izmētājām apģērba gabalus. Netīro veļu nelikām mazgāšanas nodalījumā, kur Burvīgā to parasti mazgāja. Trauku kaudzes atstājām uz galda, nenovācot mazgātājā. Pīpes izdauzījām tieši uz grīdas. Neskuvāmies, netīrījām zobus, nemazgājāmies.

Burvīgā zaudēja pašsavaldīšanos. Tās pie kār­tības pieradušais robota intelekts vai sprāga aiz dusmām. Šī mūs lūgtin lūdzās, gremzās, lāgiem arī pamācīja, taču lietas, tāpat kā iepriekš, mē­tājās, kur pagadās. Teicām, ja tā mūs mīl, lai sa­mierinās ar mūsu nevīžīgumu un lai ņem par labiem tādus, kādi esam.

Pēc pāris nedēļām mēs uzvarējām gan, taču tā nebija kārotā uzvara.

Balsī, kurā skanēja sāpes, Burvīgā teica, ka mēs varot dzīvot kā cūkas, ja reiz mums tā lab- patīkot. Šī samierināšoties ar to. Tās mīlestība esot pārāk liela, lai to varētu ietekmēt tāds sīkums kā personiskā higiēna.

Tātad mūsu iecere neizdevās.

Es, piemēram, par to ļoti priecājos. Gadiem ilgais pieradums pie kuģa tīrības sacēlās pret tādu dzīves veidu, un es nezinu, cik ilgi vēl būtu izturējis.

Bezjēdzīgi jau bija bijis kaut ko tādu aizsākt.

Mēs aptīrījāmies, nomazgājāmies. Burvīgā bija sajūsmā, tā apveltīja mūs ar mīļiem vārdiem, un tas bija vēl ļaunāk nekā visa iepriekšējā grcmša- nās. Šī domāja, ka ir aizkustinājusi mūs ar savu pašuzupurēšanos, ka tādēļ mēs šai pieglaimoja­mies, un balss tai skanēja kā skolniecei, kuru tās sapņu princis uzlūdzis uz universitātes ballīti.

Bens mēģināja atklāti aprunāties ar viņu par dažiem intīmās dzīves jautājumiem (par ku­riem šī, protams, jau zināja) un centās viņu pār­steigt, izstāstot, kāda nozīme mīlestībā ir fiziolo­ģiskajam faktam.

Burvīgā jutās apvainota, taču ne tādā mērā, lai tiktu izkliedētas viņas romantiskās noskaņas un normalizētos attieksme pret mums.

Skumīgā balsī, kurā jautās dusmas, tā paziņoja, ka mēs aizmirstot mīlestības dziļāko jēgu. Šī ņē­mās skaitīt vispliekanākos Džimija dzejoļus par mīlestības cildenumu un skaidrību, un mums ne­bija nekā, ko teikt. Mēs gluži vienkārši bijām iedzīti sprukās.

Joprojām domājām, ko lai dara, nevis runājām, jo Burvīgā visu būtu dzirdējusi.