KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

Un manī modās žēlums pret vecmeitu.

Vai fantastika? Protams. Taču tā palīdzēja īsi­nāt laiku.

Tomēr bija arī vēl kāda cita doma, kas mani ne­pameta: Burvīgā, jau uzvarēta, beidzot ir padevu­sies un nes mūs uz Zemi, bet, līdzīgi jebkurai sie­vietei, negrib to atzīt, lai mēs nerastu mierinājumu un nebaudītu prieku 110 apziņas, ka esam guvuši virsroku un lidojam mājup.

Atkal un atkal sev sacīju, ka tas nav iespējams, ka Burvīgā pēc visiem viņas izlēcieniem neuzdro­šināsies atgriezties. Viņu pārvērtīs lūžņos.

Bet šī doma neizgaisa — es nekā nevarēju tikt no tās vaļā. Jutu, ka kļūdos, taču nespēju sevi pārliecināt un laiku pa laikam pametu acis uz hronometru. Ik mirkli klusībā domāju: «Vēl par vienu stundu, vēl un vēl par vienu tuvāk mājām. Esam jau pavisam netālu.»

Lai ko sev iegalvoju, lai ka strīdējos ar sevi, arvien vairāk ļāvos domai, ka lidojam uz Zemi.

Lūk, kāpēc nemaz nejutos pārsteigts, kad Bur­vīgā beidzot piezemējas. Biju tikai pateicības pār­pilns un atviegloti nopūtos.

Mēs paskatījāmies cits citā, un biedru acīs es redzēju neizpratni un cerības. Protams, neviens no mums nedrīkstēja neko jautāt. Viens vienīgs vārds varēja mūsu uzvaru padarīt par nebijušu. Neatlika nekas cits ka klusu sēdēt un gaidīt, kas notiks tālāk.

Lūka sāka vērties vaļā, un man uzvēdīja Zemes smarža. Negaidīju, kamēr lūka pilnīgi atvērsies, bet pieskrēju, izspraucos cauri un veikli izlēcu āra. Nogāzies zemē tā, ka gandrīz vai garu iz­laidu, ar pūlēm piecēlos kājās un laidu ļekas vaļa. Nevēlejos riskēt. Gribēju atrasties ārpus sasnie­dzamības robežas, iekāms Burvīgā nav pārdomā­jusi.

Reiz es paklupu un tik tikko nepakritu, un Bens ar Džimiju kā vējš aizdrāzās man garām. Tātad neesmu kļūdījies. Viņi arī samanījuši Zemes smaržu.

Visapkārt pletās nakts, bet pie debesīm mirdzēja tik liels mēness, ka bija gaišs kā dienā. Pa kreisi, aiz platas smilšainas pludmales šalkoja jūra, pa labi slējās kailu pakalnu grēda, priekšā melnoja mežs, ko no mums šķīra upe, kas ietecēja jūrā.

Skrējām uz mežu: ja mēs noslēptos aiz kokiem, Burvīgajai vis nebūtu viegli mūs no turienes iz­dabūt ārā. Pazagšus atskatījies, mēness gaisma redzēju, ka tā stāv, kur stāvējusi.

Aizskrējām līdz mežam un nolikāmies zemē, lai atgūtu elpu. Ko skriet bija diezgan tālu, bet mēs jozām ātri, pēc tik daudzām sēdus stāvoklī aizva­dītām nedēļām cilvēks nav spējīgs ilgi skriet.

Rokas izpletis, gulēju zemē uz vēdera un ar pilnu krūti ieelpoju gaisu, pamazām aprazdams ar brīnišķīgajām Zemes smaržām: oda pēc satrūdēju­šām lapām, zāles, bet vējiņš, kās pūta no mierīgā jūras klaida, šķita mazliet sāļš.

Pēc brīža pagriezos uz muguras un uzmetu ska­tienu kokiem. Tie bija dīvaini — uz Zemes tādu nav. Bet, kad izrāpos mežmalā un palūkojos de­besīs, redzēju, ka arī zvaigznes ir pavisam citas.

Ne jau uzreiz apjēdzu redzēto. Biju pārliecināts, ka atrodos uz Zemes, un mans prāts sacēlās pret jebkuru citu domu.

Pēdīgi salti drebuļi pārskrēja man pār kau­liem — es ar šausmām atģidos, kur atrodos.

— Džentlmeņi, — es sacīju, — man ir kāds jaunums. Šī planēta nepavisam nav Zeme.

— Tā smaržo pēc Zemes, — Bens iebilda. — Un izskatās pēc Zemes.

— Un jušanās tāda, kā uz Zemes, — teica Dži­mijs. — Pievilkšanas spēks un gaiss…

— Palūkojieties zvaigznēs. Uzmetiet acis tur tiem kokiem.

Viņi skatījās ilgi. Tāpat kā es, viņi laikam bija domājuši, ka Burvīgā ir pagriezusies uz mājas pusi. Jeb varbūt viņiem tikai gribējās tam ticēt. Tāpat kā man, arī viņiem ne jau uzreiz reālais spēja aizmēzt vēlamo.

Bens lēnām izelpoja.

— Tev taisnība.

— Ko lai tagad iesākam? — Džimijs jautāja.

Stāvējām un domājām, ko nu lai darām.

īstenībā nekas nebija jādomā, jo acumirklī iedar­bojās vienkāršais reflekss, kas bija izveidojies

miljonu gadu ilgā dzīves laikā uz Zemes un kam nevarēja turēties pretī nieka pārsimt gadu, kopš mēs tikai bijām sākuši aprast ar domu, ka pastāv arī citas pasaules.

Joņojām ko nagi nes, gluži kā pēc komandas.

— Burvīgā! — mēs kliedzām. — Burvīgā, pa­gaidi mūs!

Taču Burvīgā negaidīja. Tā palēcās par kādām tūkstoš pēdām un palika karājamies debesīs. Stā­vējām kā zemē iemieti un raudzījāmies augšup, neticēdami savām acīm. Burvīgā nolaidās, no jauna pacēlās gaisā, apstājās un sāka planēt. Tad sāka drebēt un palēnām piezemējās.

Metāmies skriet — viņa pacēlās gaisā un no­laidās, pēc tam pacēlās vēlreiz, nokrita un, atsi­tusies pret zemi, palēcās. Burvīgā atgādināja vāj­prātīgu ķenguru. Un uzvedās tā, it kā gribētu bēgt prom, bet kaut kas neļautu to darīt, it kā šo turētu pie zemes piesaistīts elastīgs kabelis.

Beidzot viņa norimās un palika stāvam kādus simt jardus no tās vietas, kur iesākumā bija nolai­dusies. Burvīgā neizdvesa ne skaņas, bet man bija iespaids, ka viņa elpo smagi kā pārguris dzi­nēj suns.

Tajā vietā, kur Burvīgā pirmoreiz bija nosēdu­sies, stāvēja mantu kaudze, bet mēs paskrējām garām un metāmies pie robota. Dauzījām pa tā metāla sāniem.

— Veries vaļā! — saucām. — Mēs gribam tikt atpakaļ!

Burvīgā palēcās. Viņa palēcās gaisā par simt pēdām, tad nokrita atpakaļ pēdas trīsdesmit sāņus.

Metāmies nost no tās. Tikpat labi šī varēja uz­krist mums tieši uz galvas.

Vērojām Burvīgo, bet tā nekustējās.

— Burvīgā! — es iekliedzos.

Atbildes nebija.

— Tā ir prātu zaudējusi, — Džimijs sacīja.

— Reiz tam vajadzēja notikt, — Bens teica. — Agri vai vēlu noteikti vajadzēja radīt tik lielu robotu, ka tam bērna bikšeles ir par šaurām.

Lēnām, nenovērsdami skatienu no Burvīgās, kā­pāmies atpakaļ. Ne jau nu gluži baidījāmies no tās, bet tai neuzticējāmies gan.

Atkāpāmies līdz pašai mantu kaudzei, kuras Burvīgā bija izlikusi ārā. Tās bija kārtīgi saliktas pa kastēm un katrai no tām pievienota zīmīte ar norādi, kas kastē atrodas. Bet blakus mantu kau­dzei ar trafaretu bija izveidots uzraksts:

«UN TAGAD STRĀDĀJIET, VELNS PARĀ­VIS!»

—• Šī laikam ir stipri ņēmusi pie sirds mūsu nederīgumu, — Bens sacīja.

— Burvīgā no tiesas ir gribējusi mūs izsēdināt uz neapdzīvotas planētas, — Džimijs tikko sapro­tami nomurmināja.

Bens pasfiepa roku un uzmundrinoši sapurināja viņu aiz pleca.

— Ja netiksim iekšā, — es sacīju, — un nepie­spiedīsim šo strādāt, tad rezultāts būs tads pats kā tad, ja viņa mūs būtu pametusi un aizlidojusi.

— Bet kas licis Burvīgajai tā rīkoties? — Dži­mijs gaudās. — Robotiem neklājas …

— Zinu, — Bens viņu pārtrauca. — Robotiem neklājas darīt cilvēkiem ļaunu. Bet Burvīgā arī nav nodarījusi mums nekādu ļaunumu. Tā mūs neizmeta ārā. Mēs paši izbēgām.

— Tā tak ir tīrā kazuistika, — es iebildu.

— Burvīgā tieši kazuistikai arī radīta, — Bens sacīja. — Visa nelaime slēpjas tur, ka šo iztaisī­juši velnišķīgi līdzīgu cilvēkam. To droši vien piebāzuši gan ar likumu, gan literatūras, gan fizi­kas un visādām citām zināšanām.

— Tad kāpēc gan tā gluži vienkārši neaizlido? Ja ši var apmierināt savu sirdsapziņu, kāpēc vēl atrodas šeit?

Bens papurināja galvu.

— Nezinu.

— Šķiet, tā mēģināja aizlidot, bet nevarēja. Kaut kas to it kā vilka atpakaļ.