KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

— Pareizi gan, — Bens sacīja. — Jādomā, šī nevar aizlidot, kamēr mēs neesam nozuduši tai no acīm. Mēs atgriezāmies, un pavēle, kas liedz ro­botam darīt ļaunu cilvēkam, atkal stājās spēkā. Ierīce, kas darbojas pēc principa «ko acis neredz, to sirds aizmirst».

Burvīgā stāvēja tajā paša vietā, kur pēdējoreiz bija nolaidusies. Tā vairs nemēģināja pacelties gaisā. Palūkojies uz to, es nodomāju, ka varbūt Benam ir taisnība. Ja tā, tad mums ir laimējies, ka atgriezāmies.

Sākām rakņāties pa Burvīgās atstato mantu kaudzi. Šī bija kārtīgi parūpējusies par mums un ne vien nebija aizmirsusi neko no nepieciešamā, bet bija pat uzrakstījusi ar trafaretu uz daudzām kastēm sīkus norādījumus un padomus.

Atsevišķi pie liela plakāta atradās divas kastes. Uz vienas bija rakstīts: «Instrumenti». Tas vāks bija cieši pienaglots, lai mums būtu ko noņemties, mēģinot to dabūt vaļa. Uz otrās kastes bija uzraksts: «Ieroči», bet zemāk: «Atvērt nekavējoties un vienmēr turēt pa ķērienam».

Mēs atvērām abas kastes. Atradām jaunāko brī- numieroci — tādu kā universālu automātu, kas šāva ar visu ko — no lodes līdz dažāda veida bru- ņusitējiem lādiņiem. Tas bija arī gan uguns, gan gāzes, gan skābes, gan saindētu bultu, gan sprāgst­vielas un miega kapsulu metējs. Lai izvēlētos va­jadzīgo munīciju, tikai bija japagriež īpašs disks. Lietošanai automati bija smagi un neērti, taču darbojas bez traucējumiem, bet uz svešas planētas, kur ik uz soļa varēja draudēt briesmas, mēs bez tiem biitu bijuši kā bez rokām.

Pēc tam pārgājām pie mantu kaudzes un sā­kām šķirot visu, kas tajā bija. Bet tur atradas kastes ar olbaltumvielām un ogļūdeņražiem. Kār­bas ar vitamīniem un sāļiem. Apģērba gabali un telts, kabatas baterijas un trauki. Kopumā ņe­mot, viss, ar ko apgādājas, dodoties dārgā tūrisma pārgājienā.

Burvīgā neko nebija aizmirsusi.

— Tā itin visu ņēmusi vērā, — Džimijs sarūg­tināts sacīja. — Tā ziedojusi ne mazumu laika, lai sagatavotu šo kaudzi, jo katru priekšmetu va­jadzēja sintezēt. Pēc tam viņai atlika tikai uz­meklēt planētu, uz kuras varētu dzīvot cilvēks. Un arī tas nebija viegli.

— Bija vēl daudz grūtāk, nekā tu domā, — es piebildu. — Ne vienkārši planētu, uz kuras cilvēks varētu dzīvot, bet tādu, kura smaržotu tapat kā Zeme un izskatītos tai līdzīga. Lai mūs pārņemtu nepārvarama vēlēšanas mesties ara. Ja mes paši nebūtu to darījuši, šī nevarētu mūs izsēdināt. Ap­ziņa tai neko tādu neatļauj, un …

Bens nikni nospļāvās.

— Izsēdināti! — viņš sacīja. — Mīlas alkstoša robota izsēdināti!

— Varbūt ne īsti robota.

Es izstāstīju biedriem par manā iztēlē dzimušo vecmeitu, viņi mani apsmēja, un visiem kļuva maz­liet vieglāk.

Bens atzina, ka mans minējums nav murgi vien.

Burvīgā tika veidota divdesmit gadu, un tā ir bāz­tin piebāzta ar visādām dīvainībām.

Pienaca ausmas stunda, un tikai tagad mēs va­rējām aplūkot apkaimi. Vietiņa bija tik jauka, ka labāku nevarēja vēlēties. Taču mēs nebijām sa­jūsmā.

Jūra bija zila un vedināja domāt par meiteni ar zilām acīm. Baltais liedags kā taisna josla aiz­stiepās tālē, aiz liedaga pacēlās pakalnu grēda, bet pie horizonta augšup slējās sniegoti kalni. Rietumu pusē tumsa mežs.

Abi ar Džimiju nokāpām liedagā, lai savāktu no jūras izskalotos koka gabalus ugunskuram, bet Bens palika gatavot brokastis.

Salasījuši pa klēpim zaru, jau devāmies atpakaļ, kad pēkšņi uzradās nez kāds nezvērs un pāri pakalnam drāzās uz nometni. Nespodri laistīda­mies pirmajos saules staros, tas šķita tik liels kā degunradzis un no skata atgādināja vaboli. Ne­zvērs neizdvesa ne skaņas, bet pārvietojās trakā ātrumā, un tādu apturēt būtu bijis grūti.

Un mēs, saprotams, nebijām paņēmuši ieročus līdzi.

Nometu savākto kurināmo, uzsaucu Benam un skriešus metos pa nogāzi augšup. Bens, ieraudzī­jis joņojošo nezvēru, jau paķēra ieroci. Zvērs drā­zās viņam taisni virsū. Bens pacēla automātu. Pa­zibēja uguns, atskanēja sprādziens, uz mirkli visu aizklāja dūmi un putekļi, bija dzirdama tikai šķembu džinkstoņa.

Uz mata tā, kā, skatoties filmu, pēkšņi pazūd un no jauna parādās attēls. Kādu brīdi bija re­dzamas tikai liesmas, tad zvērs aiztraucās Benam garām un metās lejup pa nogāzi uz liedagu, tieši virsū man un Džimijam.

— Izklīst! — es nokomandēju un tikai vēlāk ap­tvēru, cik muļķīgi tas izklausījās, jo mēs bijām divi vien.

Taču tobrīd man prāts nenesās uz semantiskām finesēm. Katrā ziņā Džimijs manu domu saprata. Viņš metās pa liedagu uz vienu, es — uz otru pusi, un nezvērs samazināja ātrumu, acīmredzot lai pārliktu, kuram no mums dzīties pakaļ.

Un jums jāzina, ka viņš sāka dzīties pakaļ man

Jau domāju, ka esmu pagalam. Liedags bija gluži līdzens, ne patvēruma, ne kā, un es sapratu, ka no vajātaja man neizbēgt. Pāris reižu varētu izvairīties, bet nezvērs manevrēja visai veikli, un bija skaidrs, ka agri vai vēlu man būs gals klāt.

Ar acs kaktiņu pamanīju, ka Bens skrien lejup, lai nogrieztu nezvēram ceļu. Viņš kaut ko man sauca, bet es nesapratu.

Gaisu satricināja vēl viens sprādziens, un Јs žigli pametu skatienu atpakaļ.

Bens skrēja augšup pa nogāzi, bet zvērs viņam pa pēdām. Apcirtos apkārt un cik jaudas jozu uz nometni. Redzēju, ka Džimijs gandrīz jau sasnie­dzis to, un pieliku soli. Man likās, ja mums būs trīs automāti, mēs nezvēru pieveiksim.

Bens dieba tieši uz Burvīgo, acīmredzot cerē­dams aizslēpties aiz tās milzīgā stāva un tā pa­glābties no nezvēra. Manīju, ka viņš ir galīgi paguris.

Džimijs bija aizkļuvis līdz nometnei un satvēris ieroci. Viņš izšāva, pat automātu pie pleca nepie- licis, un skrejošā zvēra sānus aprasināja nez kāds šķidrums.

Gribēju uzsaukt Džimijam, bet man trūka el­pas. Šis muļķis šāva ar miega kapsulām, kuras zvēra biezo ādu pat ncieskrarnbāja.

Divu soļu attālumā no Burvīgās Bens paklupa. Ierocis izlidoja viņam no rokām. Bens nogāzās zemē, tad, paslējies uz augšu, sāka rāpot, mēģi­nādams paslēpties aiz Burvīgās. Dcgunradziskais radījums saniknots metās uz priekšu.

Un tieši tad tas arī notika — vienā mirklī, daudz ātrāk, nekā es spēju to izstāstīt.

Burvīgajai izauga roka — garš, lokans, čūskai līdzīgs tausteklis, kas nolaidās lejup, uzklupa zvē­ram, aptvēra to ap vidu un pacēla gaisā.

Es stāvēju kā stabs. Man šķita, ka zvēra pacel­šana ilga vairākas minūtes, — manas smadzenes drudžaini darbojās, cenšoties noskaidrot, kas tas īsti ir.

Vispirms pamanīju, ka nezvēram kāju vieta ir riteņi. Nespodri mirdzoša ada noteikti bija metā­liska, jo redzēju taja sprādzienu radītās iedobes. Uz ādas bija saskatāmi slapji plankumi — Dži- mija izšauto miega kapsulu pēdas.

Burvīgā pacēla zvēru augstu virs zemes un sa- vicināja tik spēcīgi, ka bija saskatāms vienīgi mir­dzošs aplis. Pēc tam viņa palaida to vaļā un tas aizlidoja tālu prom. Apmetis loku, lempīgi kūle­ņodams, zvērs ar plīkšķi iegāzās jūrā. Gaisa uz­šāvās ūdensstabs.

Bens uzcēlās un paņēma savu ieroci. Pienāca Džimijs, un mēs abi devāmies pie Burvīgās. Visi trīs stāvējām un skatījāmies uz jūru, kurā bija nogrimis zvērs.

Beidzot Bens apgriezās un paplikšķinaja ar automāta stobru Burvīgajai pa sāniem.

— Liels paldies, — viņš sacīja.

Burvīgā izvirzīja otru taustekli. Tas bija ne­daudz īsāks un ar «seju» galā. Te bija viss — gan lupa jeb acs, gan dzirdes ierīce, gan skaļ­runis.