KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

Dažas dienas neko neuzsākām, būdami pavi­sam nospiestā garastāvokli.

Un, manuprāt, neko arī nevarējām pasākt. Es drudžaini mēģināju atcerēties, kā vīrietis var at­grūst sievieti.

Lielum lielā daļa sieviešu necieš azarta spēles. Tomēr vienīgais, kas viņās izraisa dusmas, ir bai­les par savu labklājību. Šajā gadījumā tādas bai­les nav iedomājamas. Ekonomiskā ziņā Burvīgā ir pilnīgi neatkarīga. Mēs neesam t^s maizestēvi.

Vairums sieviešu necieš žūpošanu. Un atkal —

aiz bailēm par savu labklajību. Turklāt uz kuģa nav nekādu dzērienu.

Dažas sievietes sarīko skandālu, līdzko vīrs ne­nakšņo mājās. Mums nebija, kur iet.

Neviena sieviete neieredz sāncenses. Bet te sie­viešu nebija… lai arī ko Burvīgā par sevi do­mātu. Nebija nekā, ar ko atvairīt Burvīgo.

Un strīdēties ar viņu — kāda gan tur jēga! Tas viss būtu noderējis, ja Burvīgā bijusi sie­viete. Bet tā ir tikai robots.

Jājautā: kā lai sanikno robotu?

Nevīžība satrauca akurātības iemiesojumu. Taču ar to viņa vēl spēja samierināties. Nelaime bija tā, ka galvenais slēpās kur citur.

Bet kas robotam… ikvienai mašīnai ir pats galvenais?

Ko mašīna vērtē augstu? Ko idealizē?

Vai kārtību?

Nē, no šīs puses mēs mēģinājām viņai piekļūt, bet nekas nesanāca.

Vai veselo saprātu?

Protams.

Un ko vēl?

Vai raženu darbu? Noderīgumu?

Mans prāts darbojās drudžaini — taču apjēgt neko nespēju. Vai tad ir iespējams izlikties vāj­prātīgam, un vēl šādā niecīgā platībā, visuzino- šas, gudras mašīnas iekšienē? Pat veselā saprāta vārdā?

Un tomēr es gulēju un domāju par visāda veida nepieskaitāmību. Bet ar to var apmuļķot cilvēkus, nevis robotu.

Robotu iespējams pievārēt ar galveno… Bet kāds ir pats galvenais plānprātības veids? Acīm­redzot robotu pa īstam varētu šausmināt tikai vājprāts, kura deļ tiktu zaudēta spēja veikt lietde­rīgu darbību.

Rokā ir!

Es grozīju šo domu gan šā, gan tā, apvērtēju no visām pusēm.

Tā bija nevainojama!

Jau kopš paša sākuma no mums labuma bija visai maz. Devāmies lidojumā vienīgi tāpēc, ka Centra likumi neatļāva sūtīt Burvīgo vienu pašu. Mūsu noderīgums bija tikai potenciāls.

Kaut ko jau mēs darījām. Lasījām grāmatas, rakstījām drausmīgus dzejoļus, sitām kārtis un strīdējāmies. Gandrīz visu laiku ar kaut ko noņē- māmies. Kosmosā ir tā: vienā gabalā dari kaut ko, lai cik bezjēdzīga vai bezmērķīga tev šī nodarbo­šanās šķistu.

No rīta pēc brokastīm, kad Benam sagribējās paspēlēt kārtis, es atteicos sastādīt viņam kompā­niju. Apsēdos uz grīdas un atspiedos ar muguru pret sienu. Pat nepapūlējos apsēsties uz krēsla. Nesmēķēju, jo smēķēšana jau ir nodarbošanās, un stingri nolēmu kļūt tik inerts, cik vien dzīvam cilvēkam tas iespējams. Netaisījos pat pirkstu pakustināt, kad nebija jāēd, jāguļ vai jāapsēžas.

Bens kādu laiku klaiņāja apkārt un centās iesaistīt Džimiju kāršu spēlē, bet tas nemīlēja kārtis un bija aizņemts ar dzejoļu rakstīšanu.

Tāpēc Bens pienāca un apsēdās uz grīdas man blakus.

— Vai negribi uzsmēķēt? — viņš jautāja, snieg­dams man tabakmaku.

Papurināju galvu.

— Kas tad nu? Pēc brokastīm tu neesi smēķējis.

— Kāda tur jēga, — es sacīju.

Viņš centās iesaistīt mani sarunā, bet es neat­

bildēju. Tad viņš piecēlās, īsu bridi staigāja šurpu turpu, pēc tam atkal apsēdās man blakus.

— Kas jums abiem noticis? — Burvīgā sa­traukti apvaicājās. — Kāpēc jūs neko nedarāt?

— Negribas, — es atbildēju. — Vieni vienīgi uztraukumi visu šo darīšanu dēļ.

Šī mūs mazliet parāja, bet es neuzdrošinājos pamest skatienu uz Benu, taču jutu, ka viņš jau noprot, kas man padoma. Pēc brītiņa Burvīgā meta mums mieru, un mēs tā arī sēdējām bezdar­bība ka turki.

Džimijs joprojām rakstīja dzejoļus. Ar viņu mēs neko nevarējām iesākt. Taču Burvīgā pievērsa viņa uzmanību mums, kad vilkamies pusdienas. Viņa kļuva arvien niknāka un saukāja mūs par slais­tiem, kas mēs, patiesību sakot, arī bijām. Šī bija norūpējusies par mūsu veselību un lika visiem trim doties uz diagnostikas kabīni. Tur noskaidro­jas, ka esam pie labas veselības, un tas Burvīgo padarīja gluži vai traku.

Tā apnicīgi uzskaitīja visu, ar ko mēs varētu nodarboties. Taču, paēduši pusdienas, abi ar Benu atkal apsēdāmies uz grīdas un atbalstījāmies pret sienu. Šoreiz mums pievienojās arī Džimijs.

Pamēģiniet augām dienām sēdēt, absolūti neko nedarot. Iesākumā tevi pārņem tāda kā neveiklības sajūta, tad šāds stāvoklis kļūst mokošs un bei­dzot — neciešams.

Nezinu, ko darīja citi, bet es atsaucu atmiņā sarežģītus matemātiskus uzdevumus un mēģināju tos atrisināt. Prātā izspēlēju šaha partiju pēc par­tijas, bet ne reizi nespēju galvā paturēt vairak par divpadsmit gājieniem. Iegrimu bērnības atmi­ņas un centos secīgi atcerēties, ko kādreiz biju darījis un ko izbaudījis. Lai nosistu laiku, aizmal- dījos pašos dīvainākajos iztēles džungļos.

Es pat sacereju dzejoļus, un, taisnību sakot, tie bija labāk izdevušies nekā Džimijam. Man liekas, Burvīgā šo to noskārta. Šī redzēja, ka mēs tā darām tīšām, bet šoreiz sašutums par to, ka pa­saulē var būt tādi sliņķi, ņēma virsroku pār robota aukstasinīgo domāšanas spēju.

Burvīgā mūs lūgšus lūdzās, pieglaimojās, lasīja morāli… bezmaz vai piecas dienas pēc kārtas brēca pilnā kaklā. Tā ņēmās mūs kaunināt. Sacīja, ka esam nekam nederīgi, zemiski, bezatbildīgi cil­vēki. Es nemūžam nebūtu iedomājies, ka tā pat zina dažus visai izteiksmīgus epitetus.

Tā visiem spēkiem centās mūs uzmundrināt.

Par savu mīlestību Burvīgā mums stāstīja tik dzejiskā prozā, ka tās priekša Džimija lirika gan­drīz vai nobālēja.

Burvīgā atgādināja, ka esam cilvēki, un apelēja pie mūsu goda jūtām.

Tā piedraudēja izmest mūs pār bortu.

Bet mēs tikai sēdējām.

Un neko nedarījām.

Lielākoties pat neatbildējām. Nemēģinājām aiz­stāvēties. Lāgiem piekritām visam, ko Burvīgā sa­cīja, un tas, manuprāt, šo satracināja visvairāk.

Burvīgā sāka izturēties vēsi un atturīgi. Ne aiz­vainotības. Ne naida. Tikai vēsums.

Galu galā tā pārstāja ar mums sarunāties.

Tagad mums klājās grūti. Baidījāmies izteikt kaut vienu pašu vārdu un tāpēc nevarējām vieno­ties, ko lai darām talak.

Bijām spiesti turpināt neko nedarīt. Spiesti, jo citādi zaudētu tās priekšrocības, kuras bijām iegu­vuši.

Dienas vilkās bezgala lēni, un nekas nenotika.

Burvīgā ar mums nerunāja. Tā mūs ēdināja, maz­gāja traukus, veļu, sakārtoja kojas. Aprūpēja mūs tapat kā iepriekš, taču darīja to klusuciešot.

Protams, tā dusmojās.

Man prātā nāca neprātīgas domas.

Varbūt Burvīgā ir sieviete? Varbūt visam šim domājošās mašīnas kolosam uzslāņojies sievietes prāts? Galu galā, neviens no mums sīkumos nepār­zināja Burvīgās iekārtojumu.

Tas varētu būt stipri vīlušās, vientuļas un dzī­ves piekrāptas vecmeitas prāts, kura ar prieku būtu ķērusies pie jebkuras avantūras, pat riskējot ar sevi, jo, gadiem aizejot, viņai jau viss būtu vienalga.

Es izveidoju iespaidīgu hipotētiskas vecmeitas tēlu, iedomājos arī par kaķi, kanārijputniņu un mēbelētām istabām, kurās viņa būtu varējusi dzī­vot.

Iztēlojos viņas vientuļās pastaigas vakaros, bez­mērķīgo pļāpāšanu, mazās iedomātās uzvaras un vēlmes, kas viņu vai pušu plēsa.