KLIFORDS Saimaks - NAUDAS KOKS

caur logu krītošo mēnesstaru apspīdēts, notupās pie krēsla un kaut ko meklēja somā.

— Es aizmirsu. Tētis lika, līdzko atnāku, tūlīt tev ko nodot.

Īsi pirms krēslas Vinstons Kcrbijs soļoja mājup pa viršiem aizau­gušo klajumu un domāja, ka daba šobrīd parādās visā savā krāš­ņumā. Saule lēnām grima mā­koņu purpursārtajās putās, un pār ielejām jau klājās sudrabaini pelēcīga migla. Brīžiem viņam šķita, ka pati mū­žība ir pieklususi, aizturējusi elpu.

Diena bija iegadījušies jauka, un nu bija patī­kami atgriezties mājās, kur visi jau viņu gaida, galds ir klāts, kamīnā liesmo uguns, pudeles at­korķētas. Zēl, ka neviens nebija piebiedrojies vi­ņam pastaigā, kaut gan tieši tagad viņš par to priecājās. Reizēm gribas pabūt vienatā. Turpat vai simt gadu viņš bija aizvadījis kosmiskajā kuģī un gandrīz allaž — cilvēku vidū.

Taču nu tas bija aiz muguras un viņi visi seši varēja apmesties šeit un dzīvot, kā bija sapņojuši. Aizritējušas tikai dažas nedēļas, bet jau liekas, ka planēta ir viņu mājas; paies gadi, un tā patiesi kļūs viņiem par mājām, pat vēl dārgākām nekā Zeme.

Un, lūk, jau nezin kuro reizi viņš priecājas un brīnās, kā viņiem vispār tas bija izdevies. Neiedo­mājami, kā gan Zeme varēja izlaist no savām

stingrajām rokām sešus nemirstīgos. Žcmei tiešām bija ļoti vajadzīgi viņas nemirstīgie, un tas, ka nevis viens, bet seši bija aizlavījušies projām, lai sāktu dzīvot, kā pašiem gribas, bija pavisam neap­tverami. Un tomēr tas bija fakts.

Te gan ir kas savāds, Vinstons Kerbijs klusībā prātoja. Simt gados, kamēr viņi lidoja projām no Zemes, viņi bieži bija to pārrunājuši un brīnīju­šies, kā viss noticis. Viņš vēl atminējās, ka Kren- fords Adamss uzskatīja tās par viltīgi gudrām lamatām, bet ir pagājis simt gadu un no lamatām nav ne miņas; Krcnfords Adamss, jādomā, būs kļūdīj ies.

Vinstons Kerbijs uzkāpa nelielā pakalnā un augošajā mijkrēslī ieraudzīja māju — tieši tādu, par kādu bija sapņojis visus šos gadus, tikai tādu arī vajadzēja celt šajā brīnum jaukajā zemē, ja nu vienīgi roboti bija mazliet pārcentušies un uz­būvējuši to pārāk lielu. Bet viņš mierināja sevi: tādi jau šie roboti ir. Strādīgi, apzinīgi, pakalpīgi, taču reizēm neciešami dumji.

Viņš stāvēja pakalnā un vērīgi aplūkoja māju. Cik reizes viņi ar ceļabiedriem pie pusdienu galda kopīgi bija pārsprieduši nākamās mājas plānu! Cik bieži viņus māca šaubas, vai ziņas par šo planētu, kuru viņi pēc «Pētījumu kartotēkas» tik ilgi nebija varējuši izvēlēties, ir precīzas, tāpat kā bailes, ka īstenībā tā var būt pavisam citāda, nekā rakstīts.

Un beidzot, raugi, te tā ir, — kaut kas no Ilār- dija, kaut kas no «Bāskcrvilu suņa» — sens sap­nis, kas kļuvis īstenība.

Te ir šī lauku sēta, visos logos mirdz ugunis. Varenās zemās piebūves lopiem, kurus kā sasaldē­tus embrijus viņi bija atveduši līdzi kuģī un tagad ievietojuši inkubatorā. Tur — līdzenums, kur pēc dažiem mēnešiem zaļos lauki un dārzi, bet ziemeļu pusē — tālo ceļu paveikušais kuģis. Te pēkšņi, Vinstonam Kerbijam tā raugoties, tieši virs kuģa priekšgala aizdzirkstījās pirmā spožā zvaigznīte. Kuģis un zvaigzne bija uz mata līdzīgi tradicionā­lajai Ziemassvētku svecei.

Līksmodams aiz laimes pārpilnības, Vinstons Kerbijs devās lejup no pakalna; sejā vēsmoja nakts dzestrums, gaisā bija jūtama izsenis pazīs­tamā viršu smarža.

Ir grēks tā priecāties, viņš domāja, taču tam ir savs iemesls. Lidojums bija bijis veiksmīgs, arī uz planētas viņi nosēdās bez sarežģījumiem, un, re, te viņš ir, veselas planētas pilntiesīgs saim­nieks, kas ar laiku kļūs par dzimtas un dinastijas pamatlicēju. Bet priekšā vēl milzums laika. Nav jāsteidzas. Priekšā, ja vajadzīgs, — vesela mū­žība.

Un, kas ir pats labākais, — viņam ir krietni biedri.

Tie gaidīs brīdi, kad viņš parādīsies uz sliekšņa. Tie pasmiesies un tūdaļ iedzers, tad bez steigas ieturēs pusdienas, bet pēc tam liesmojošā kamīna priekšā nobaudīs brendiju. Un šķetinās sarunas . .. lēnā garā, neviltotas sirsnības un draudzības no­skaņā.

Tieši sarunas vairāk nekā jebkas cits palīdzēja viņiem nezaudēt saprātu simt gadus garajā kos­miskajā lidojumā. Tieši tās, biedru vēlīgums, vien­prātība attiecībā uz visizsmalcinātākajām cilvēces kultūras finesēm — mākslas izpratne, mīlestība uz grāmatām, interese par filozofiju. Ne jau bieži seši cilvēki var kopā nodzīvot simt gadu bez ma­zākā strīdiņa, bez nesaskaņām.

Tie nu gaida viņu mājā: sveces uzdegtas, kok­teiļi pagatavoti, sarunas pavediens aizsākts, un istabā valda draudzības un pilnīgas savstarpējas saprašanās siltums.

Krenfords Adamss zviln lielā atzveltnī pie ka­mīna, raugās liesmās un domā: Krenfordam taču ir visgudrākā galva. Bet Elīns Berbidžs stāv, omu­līgi atspiedies ar elkoņiem uz kamīna plātnes, glāzi rokā, un acis viņam mirdzēt mirdz. Kozete Midltona sarunājas ar viņu un smejas, jo ir liela smējēja. Viņai ir netverama iedaba kā elfiem un zeltaini mati. Anna Kvinza, visticamāk, saritināju­sies krēslā, lasa, bet Mērija Foila gluži vienkārši gaida viņu, izbaudīdama prieku par dzīvi un draugiem.

Tie ir ilgā ceļojuma biedri — tik atsaucīgi, iecie­tīgi un laipni, ka viņu draudzības skaistums nebija pabalējis pat vesela gadu simteņa ritumā.

Iedomājoties par pieciem, kuri gaida viņu pār­nākam, Vinstons Kerbijs pretēji paradumam metās skriešus: viņš dedzīgi vēlējās būt kopā ar pārē­jiem, izstāstīt, kā pastaigājies pa līdzenumu, pār­spriest dažas kopējo ieceru detaļas.

Tad mitējās skriet. Kā parasti, vējš, tumsai iestājoties, kļuva auksts, un Vinstons Kerbijs sa­cēla jakas apkakli, lai no tā kaut cik paglābtos.

Viņš piegāja pie durvīm un mazliet vēl uzka­vējās aukstumā, jau kuru reizi tīksminādamies par zemās koka ēkas respektablumu. Māja bija celta uz mūžu mūžiem, lai nākamajā paaudzē modinātu eksistences nesatricināmības apziņu.

Viņš atbīdīja aizšaujamo, pagrūda ar plecu dur­vis, tās lēnām atvērās. No iekšas uzvēdīja silta gaisa dvesma. Vinstons Kerbijs iegāja priekšistabā un durvis aizvēra. Noņēmis cepuri un novilcis jaku, viņš, tīšām kājas dauzīdams un šļūkādams, lai citiem darītu zināmu, ka ir atgriezies, sāka lūkoties, kur to pakārt.

Taču neviens viņu neapsveiea, nekur neskanēja laimīgi smiekli.

Tur, istabā, valdīja klusums.

Vinstons Kerbijs pagriezās tik strauji, ka ar roku aizķēra jaku un norāva to no āķa. Tā švīk­stēdama nokrita uz grīdas.

Viņš bezmaz vai metās bēgt,- taču kājas vairs neklausīja un viņš vilka tās pa zemi, no bailēm vai zaudēdams samaņu.

Piegāja pie durvīm, kas veda istabā, un apstā­jās, aiz šaušalām neiedrošinādamies iet tālāk. Ro­kas izpletis, viņš ieķērās durvju stenderēs.

Istabā neviena nebija. Turklāt… tā bija pa­galam pārvērtusies. Un ne jau tikai tāpēc, ka ne­bija biedru. Bija pazudis bagātīgais istabas mēbe- lējums, pagaisusi tās omulība un cēlums.

Ne paklāju uz grīdas, ne aizkaru pie logiem, ne gleznu pie sienām. Ne ar ko nerotātais kamīns bija sakrauts no neapdarinātiem akmeņiem. Mē­beles (tas mazumiņš, kas palicis) bija primitīvas, uz ātru roku sanaglotas. Kamīna priekšā uz ste­ķiem neliels galds ar galda piederumiem vienai personai, pie tā — trīskājaina taburete.

Vinstons Kerbijs lūkoja kādu sasaukt, bet vārdi iestrēga kaklā. Raudzīja vēlreiz, un šoreiz viņam izdevās: