KLIFORDS Saimaks: NAUDAS KOKS

Tad aizslēdza to un izskrēja no istabas.

Apakšstāvā viņa prombūtne nebija pamanīta, un viņš grozījās cilvēku vidū, cenzdamies atkal kļūt par vienu no tiem, paslēpt savu piepešo kai­lumu zem labsirdīga biedriskuma maskas, taču tāds kā tie citi viņš vairs nebija.

Un šāds iznākums bija visam tam, ka viņš zi­nāja, zināja drausmu lietu — Kuģim ir mērķis un norīkojums, tas no kādas vietas ir izlidojis un uz kaut kurieni dodas, un, kad Kuģis tur ieradīsies, būs Gals, taču nevis cilvēku, nevis Kuģa, bet tikai ceļojuma Gals.

Viņš devās uz zāli un durvīs apstājās. Džo ar Pītu spēlēja šahu, un pēkšņi Džons iedegās dus­mās no domas, ka Džo spēlē ar kādu citu, jo ne­skaitāmus gadus Džo bija spēlējis tikai ar viņu. Taču dusmas ātri atvēsa, Džons paskatījās uz figūriņām un pirmoreiz tās pa īstam ieraudzīja — viņš redzēja, ka tie ir parasti izgriezti koka gaba­liņi un ka tiem nav vietas viņa jaunajā Vēstules un mērķtiecīguma pasaulē.

Džordžs sēdēja viens pats un spēlēja soliteru. Daži spēlēja pokeru uz metāla ripiņām, kuras visi dēvēja par naudu, kaut gan, kāpēc tieši par naudu — neviens nevarēja pateikt. Sacīja, ka tās gluži vienkārši tā sauc, kā Kuģi dēvē par Kuģi, bet zvaigznes par zvaigznēm. Luīze un Irma sē­dēja kaktā un klausījās vecu, gandrīz pavisam no­spēlētu plati. Asa, klusināta sievietes balss dzie­dāja pār visu zāli:

— Uz zvaigznēm mans mīļotais devies,

Un atpakaļ nebūs tik drīz …

Džons iegāja iekšā, un Džo pacēla acis no šaha galdiņa.

— Mēs tevi meklējām.

— Es pastaigājos, — Džons atbildēja. — Biju tālu, centrālajos stāvos. Tur viss ir otrādi. Tagad tie atrodas augšā, nevis iekšpusē. Arvien jākāpj uz augšu.

— Zvaigznes augu dienu bija nekustīgas, — ierunājās Džordžs.

Džo pagriezās pret viņu un sacīja:

— Tās vairs nekustēsies. Tā ir teikts. Tas ir Gala sākums.

— Bet kas ir Gals? — Džons vaicāja.

— Nezinu, — Džo atteica un pievērsās spēlei.

Gals, Džons domāja. Un neviens no viņiem nezina, kas ir Gals, tāpat kā viņiem nav ne jausmas, kas ir Kuģis vai nauda, vai zvaigznes.

— Šodien mums sanākšana, — Džordžs sacīja. <���ļ

Džons piekrītoši pamāja. Viņš zināja, ka visi '

sapulcēsies. Sanāks kopā, lai gūtu atvieglojumu, baudītu omulību un justos drošībā. Atkal stāstīs Mītu un skaitīs lūgsnas Svētbildes priekšā. «Bet es?» viņš klusībā domāja. «Bet ko es?»

Džons apcirtās apkārt un izgāja gaitenī. Labāk nebūtu bijis nekādas Vēstules, nekādas Grāma­tas, jo tad viņš būtu viens no pārējiem, nevis vienpatis, ko nomāc mokošas pārdomas, kur tad ir taisnība — Mītā vai Vēstulē?

Viņš sameklēja savu kajīti un iegāja iekšā. Mē­rija bija atlaidusies gultā un palikusi zem galvas spilvenus. Spuldze meta telpā nespodru gaismu.

— Beidzot, — viņa teica.

— Es biju pastaigāties, — Džons sacīja.

— Pastaigas dēļ esi nokavējis pusdienas,— Mērija piemetināja. — Tur ir.

Ieraudzījis pusdienas uz galda, viņš piestūma klāt krēslu un apsēdās.

— Paldies.

Mērija nožāvājās.

— Nogurdinoša diena, — viņa sacīja. — Visi tik satraukti. Šodien mums jāsanāk kopā.

Pusdienās bija proteīna raugs, spināti ar zir­ņiem, biezs maizes rieciens un bļodiņa sēņu un zāļu zupas. Un precīzi nomērīts ūdens daudzums pudelē. Noliecies pār bļodiņu, viņš strēba zupu.

— Dārgais, tu nemaz neesi satraukts kā citi.

Džons pacēla galvu un paskatījās Mērijā.

Pēkšņi viņam iešāvās prātā: bet kā būtu, ja viņai pateiktu? Tomēr nekavējoties atvairīja šo domu, baidīdamies, ka savā vēlmē dalīties ar kādu galu

galā viņai visu izstāstīs. Nepieciešama paškon­trole, viņš sprieda. Ja viņš par to runās, tas tiks pasludināts par ķecerību. Mita un Leģendas noliegumu. Un tad Mērija, tāpat kā citi, novērsī­sies no viņa un sievas acīs viņš ieraudzīs riebumu.

Viņš pats ir pavisam kas cits: gandrīz visu mūžu nodzīvojis uz ķecerības robežas, kopš tās dienas, kad tēvs viņam pateica par Grāmatu. Jo pati Grāmata jau bija ķecerība.

— Es domāju, —viņš sacīja, un Mērija vaicāja:

— Par ko tad te jādomā?

Un, protams, viņai bija taisnība. Nebija par ko domāt. Viss izskaidrots, viss kārtībā. Mīts stāsta par Pirmsākumu un Gala Sākumu. Un nav, abso­lūti nav, par ko domāt.

Reiz bija haoss, un, raugi, no tā dzima kārtība Kuģa veidolā, bet ārpusē haoss palika. Vienīgi Kuģa iekšienē bija gan kārtība, gan likums, parei­zāk sakot, daudz likumu: neizšķērdē, neiekāro un visi pārējie. Gan jau dienās pienāks Gals, bet, kāds būs šis Gals, paliek noslēpums, kaut gan vēl ir ari cerība, jo uz Kuģa ir Svētbildes — šis cerības simbols. Bildēs taču iemūžināti tādu citu vietu (laikam vēl lielāku kuģu) simboliskie tēli, kur valda kārtība, un visiem šiem simboliskajiem tē­liem doti nosaukumi: Koks, Strauts, Debesis, Mā­koņi un viss pārējais, ko nekad neredzi, bet jūti,— piemēram, Vējš un Saules Gaisma.

Pirmsākums bija sensenis, pirms tik daudzām paaudzēm, ka nostāstus un leģendas par to tālo laikmetu varenajiem cilvēkiem no atmiņas izspie­duši citi ļaudis, kuru ēnas vēl arvien neskaidri iezīmējās kaut kur pagātnē.

— Es sākumā izbijos, — Mērija teica, — bet ta­gad vairs bailes nejūtu. Viss notiek, kā teikts, un mēs neko nevaram darīt. Tikai zinām, ka tas viss ir uz labu.

Džons turpināja ēst, ieklausīdamies soļos un balsīs, kas skanēja gaitenī. Soļi vairs nebija tik aši, un balsīs nebija jaušamas šausmas. «Maz gan šiem vajadzēja,» viņš domāja, «lai pierastu. Viņu Kuģis ir apgriezies kājām gaisā — un tomēr tas uz labu.»

Un ja nu galu galā viņiem ir taisnība, bet Vēs­tule melo?

Ar kādu prieku viņš būtu devies pie durvīm, pa­saucis vienu no tiem, kas gāja garām, un aprunā­jies! Taču uz visa Kuģa nebija neviena paša, ar kuru viņš būtu varējis runāt. Pat ar Mēriju ne. Ja nu tikai ar Džošua.

Viņš ēzdams prātoja, kā Džošua noņemas ar sa­viem augiem hidroponiskajās oranžērijās.

Vēl zēns būdams, viņš bija gājis uz turieni kopā ar citiem puikām: Džo un Džordžs, un Herbs, un visi pārējie. Džošua tad bija pusmūža gados, vi­ņam allaž atradās krājumā kāds interesants no­tikums vai gudrs padoms, bet reizēm pat slepus norauts tomāts vai redīsi izsalkušajam zēnam. Džons atminējās, ka Džošua vienmēr runāja maigā, labsirdīgā balsī, un skatiens bija godīgs, bet viņa mazliet parupjā vēlība izraisīja simpā­tijas.

Džons iedomājas, ka jau sen nav redzējis Džošua. Varbūt tāpēc, ka jutās vainīgs viņa priekšā …

Bet Džošua varēja saprast un piedot Džonam.

Reiz viņš bija sapratis. Džons ar Džo kādudien bija aizzagušies uz oranžēriju pēc tomātiem, bet Džošua zēnus noķēra un ilgi ar viņiem runājās. Džons un Džo draudzējās jau no bērna kājas. Viņi vienmēr bija turējušies kopā. Ja gadījās kāda pa­laidnība, viņi noteikti bija tajā iejaukti.

Varbūt Džo … Džons papurināja galvu. Tikai ne Džo. Kaut gan viņš ir Džona labākais draugs, kaut gan viņi ir draugi kopš bērnības un tādi pa­likuši ari pēc apprecēšanās, kaut gan viņi abi vai­rāk nekā divdesmit gadus spēlē šahu, — tomēr Džo nav tas cilvēks, kuram to varētu stāstīt.

— Vai tu, dārgais, vēl arvien,kaut ko gudro? — Merija vaicāja.

— Beidzu, — Džons atbildēja. — Tagad pa­stāsti, ko šodien darīji.