Stīvens Līkoks: IZĢĒRBTIE DŽENTLMEŅI

— Es nekavēšos pie laimīgajām dienām, kas sekoja šim notikumam, — spilgto vasaras kaklasaišu un balto vestu die­nām, nevainojami tīro kreklu un augsto apkaklīšu dienām. Mūsu laime likās pilnīga, un es nelūdzu liktenim neko vairāk. Ak vai, tomēr lai pienāca gals! Kad gaišās vasaras dienas nomainīja rudens, es ar skumjām ievēroju nejaušu strīdu pazīmes — tikai četrus kreklus septiņu vietā vai pa­mesto manšetu un neīsto elsiņu parādīšanos. Tad nāca izlī­gums ar nožēlas asarām uz baltas vestes pleca un atkal para- dījās septiņi krekli. Taču strīdi atkārtojās aizvien biežāk, un tad sākās vētrainu jūtu laiks, kas atstāja salauztu vestes pogu pēdas. Kreklu skaits palēnām samazinājās līdz trim, tad līdz diviem, bet mana nelaimīgā drauga apkaklīšu augstums saruka līdz vienai un trīs ceturtdaļām collas. Veltīgi es pēc labākās sirdsapziņas rūpējos par Piecdesmit Sesto. Manai izmocī­tajai dvēseftrr šķita, ka viņa kreklu un apkaklīšu spodrums varētu atkausēt pat akmens sirdi. Ak vai, jebkuri mani pūliņi samierināt viņus likās lemti neveiksmei. Pagāja briesmīgs mēnesis: atkal atgriezās neīslie cīsiņi un piepogājamās ap­kaklītes, šķila, ka nelaimīgais mīlētājs lepojas ar lo nodevību. Beidzot kādā drūmā vakarā, atraisījis saini, es ieraudzīju, ka viņš nopircis veselu lērumu celuloīda apkaklīšu, un sirds pa­teica man, ka meitene pametusi viņu uz visiem laikiem. Es nevaru tev ne izteikt, kā masts nabaga draugs toreiz cieta. Pieliek sacīt, ka no celuloīda apkaklītēm viņš pārgāja uz ziliem flaneļa krekliem, bet no ziliem — uz pelēkiem. Sar­kanais kokvilnas mutautiņš, ko es beidzot atradu jaunekļa veļā, bjja brīdinājums, ka viņa pieviltā mīlestība iedragājusi viņa saprātu, un es baidījos no visļaunākā. Tad iestājās mokošs trīs nedēļu starplaiks, kad viņš nesūtīja man itin n.eko, bet pēc tam pienāca sainis — pēdējais sainis ' no viņa, miizonīga pauna, kurā, šķiet, bija visa viņa veļa. Tajā es ar šausmām ieraudzīju kreklu, kura krūteža bija notraipīta ar tumšām asinīm un kurā rēgojās caurums ar robainām malām vietā, kur viņa sirdī bija ieurbusies lode.

Man nāca prātā, ka pirms divām nedēļām avīžu puikas bija klaigājuši par kādu drausmīgu pašnāvību, un tagad es sapratu, ka runa bijusi par viņu. Atguvies no pirmā bēdu trie­ciena, es nolēmu saglabāt šo cilvēku savā piemiņā, uzzīmējot viņa portretu, kas karājas jums iepretī. Es mazliet pieprolu zīmēšanu un esmu pārliecināts, ka man ir izdevies uztvert viņa sejas izteiksmi. Portrets, protams, ir izdomāts, jo, kā jūs zināt, es nekad netiku redzējis Piecdesmit Sesto.

Pie ārdurvīm nošķindēja zvaniņš, vēstot, ka ienācis klients. A Jens piecēlās ar viņam piemītošo rāmas samierināšanās izskatu un izgājis kādu laiku palika otrā istabā. Kad A Jens atgriezās, viņš, liekas, nebija noskaņots runāt par zaudēto draugu. Es drīz atvadījos no viņa un noskumis devos mājup. Ejot es daudz prātoju par savu mazo Austrumu draugu un aizkustinošo viņa iztēles dīvainību. Tomēr man kaut kas no­spieda sirdi — vārdi, kurus es labprāt pateiktu viņam, bet kurus nespēju izrunāt. Es nespēju atrast sevī drosmi sagraut viņa fantāzijas radīto gaisa pili. Es taču biju dzīvojis no­slēgti un vientuļi un nebiju izjutis tādu mīlestību kā mans ideālais draugs. Tomēr mani vajāja atmiņas par kādu mil­zīgu veļas aizsaini, kuru biju nosūtījis viņam apmēram pirms gada. Trīs nedēļas es biju bijis prom no pilsētas, tādējādi mazgājamās veļas sainis bija krietni prāvāks nekā parasti. Un, ja nemaldos, šajā sainī atradās nodriskāts krekls, kas bija neglābjami notraipīts ar sarkanu tinti no mana koferī saplīsušas pudelītes un apsvilināts tajā vietā, kur, saiņojot veļu, bija uzbiruši pelni no mana cigāra. Es neesmu pilnīgi pārliecināts par visu, taču to gan zinu, ka apmēram pirms gada, kad sāku nest veļu uz modernāku uzņēmumu, mans nododamās veļas numurs pie A Jena bija 56.

īss iepriekšejo nodaļu saturs:

iepriekšējo nodalu nav bijis.

Bija vētraina negaisa nakts Skotijas rietumu piekrastē. Starp citu, tam šaja stāstā nav nekādas nozīmes, tāpēc ka darbība nemaz norisinājās Rietumskotijā. Patiesībā laiks te bija tikpat draņķīgs kā Īrijas austrumu piekrastē.

Mūsu stāstījuma darbības vieta ir Dienvidanglija, un no­tikumi risinās gan Knotacentiumlaueras (izrunā, it kā bulu rakstīts «Nošemtozas») apkaimē, gan pašā pilī, lorda Kno- tacenta (izrunā, it kā būtu rakstīts «Noša») rezidencē.

Taču, lasot šos vārdus, nav nepieciešams izrunāt ne vienu, ne otru.

Nošemtoza bija tipiska angļu māja. Tās galvenā daļa bija celta no sarkanajiem ķieģeļiem Elizabetes laika stilā, turpretī vecakajā spārnā, uz kuru grāfs bija vienmēr lepns, vēl varēja samanīt normaņu pils torņa aprises; vēlāk, Lankasteru laikos, tornim bija piebūvēts klāt cietums, bet vēl vēlāk, Plantagenetu laikos, — bāreņu patversme. Uz visām pusēm no mājas pletās lieliski meži un parks, kurā kopš neatminamiem laikiem auga ozoli un gobas, bel tuvāk mājai — avenāju un ģerāniju biežņa, ko bija atstājuši krustneši.

Ap dižo, veco savrupmāju gaiss trīcēja no strazdu čivi­nāšanas, irbju ķērcieniem un kovārņu maigajām, tīrskanī- gajam klaigām, bet pa pļaviņu cienīgi pastaigājās brieži, antilopes un citi četrkājaini — lik pieradināti, ka tie apkrimta saules pulksteni. Patiesībā tā bija īsta zvērnīca.

No mājas cauri parkam veda skaista, plata aleja, ko bija ierīkojis Henrijs VII.

Lords Nošs stāvpja savā bibliotēkā uz paklāja kamīna priekšā. Viņa — rūdīta diplomāta un valstsvīra bargā, aristo­krātiskā seja bija dusmu izķēmota.

— Puika, — viņš teica, — vai nu tu precēsi šo meiteni, vai arī es atņemšu tev mantošanas tiesības. Tu vairs neesi mans dēls.

Jaunais lords Ronalds, kas stāvēja izstiepies kā stīga tēva priekšā, raidīja viņam tikpat izaicinošu skatienu.

— Jūs man esat nulle, — viņš teica. — No šī brīža jūs vairs neesat mans tēvs. Es atradīšu citu. Es precēšu tikai lādu sievieti, ko iemīlēšu. Šī meitene, kuru mēs ne acīs neesam redzējuši . . .

— Muļķi, — sacīja grāfs, — vai tiešām tu atteiksies no mūsu īpašuma un tūkstošgadīgā vārda? Man stāstīja, ka mei­tene esot skaista, viņas krustmāte piekrīt. Viņi ir franči. Ha! Frančiem tādās lielās ir saprašana.

— Bet kāpēc . . .

— Nekādu «kāpēc»! — atcirta grāfs. — Paklausies, Ronald, dodu tev mēnesi pārdomām. Šo laiku tu pavadīsi te. Ja tu pēc tam neklausīsi manam padomam, es tevi padzīšu ar šiliņu kabatā.

Jaunais lords Ronalds uz tēva dusmu izvirdumu neko neat­bildēja, strauji izdrāzās no istabas, strauji uzlēca zirgā un kā traks aizjoņoja visos virzienos.

Tiklīdz bibliotēkas durvis aiz Ronalda bija aizvērušās, grāfs atslīga krēslā. Viņa sejas izteiksme pārvērtās. Tagad tas bija nevis uzpūtīgs augstmanis, bet vajāts noziedznieks.

— Viņam ir jāprec šī meitene, — grāfs murmināja. — Drīz viņa visu uzzinās. Tutčemovs ir izbēdzis no Sibīrijas Viņš visu zina un izstāstīs. Viņas rokās nonāks visas raktuves un līdz ar to šis īpašums, bet es . . . Labi, pietiks.

Grāfs piecēlās, piegāja pie bufetes, izdzēra kausu džina un alus un atkal kļuva par labi audzinātu dižciltīgu angļu aristokrātu.

Tieši šajā brīdī Nošemtozas alejas galā parādījās augsti divriči, kurus vadīja grāfa Noša livrejā ģērbies zirgupuisis. Viņam blakus sēdēja meitene, gandrīz vēl bērns, augumā krietni mazāka par kučieri.