Stīvens Līkoks: IZĢĒRBTIE DŽENTLMEŅI

Bet Ronalds? Ko nu Ronalds! Jā, nudien . . . Viņi jau bija tikušies. Bija arī runājuši.

— Pretīga, — Ronalds bija atbildējis.

«Pretīga!» Šis vārds cauru dienu skanēja Ģertrūdes ausīs.

Pēc tam viņi pastāvīgi bija kopā. Dienā abi spēlēja tenisu un galda tenisu, vakarā saskaņā ar šeit iedibināto kārtību spēlēja ar grafu un grāfieni pokeru uz divdesmit pieciem centiem, pēc tam divatā sēdēja verandā 1111 skatījās, kā cēlā lokā virs apvaršņa paceļas mēness.

Pēc neilga laika Ģertrūde atskārta, ka lords Ronalds izjūt pret viņu lielāku maigumu, nekā vajadzīgs galda tenisa spēlē. Reizēm, īpaši pēc pusdienām, jaunekli viņas klātbūtnē pār­ņēma dziļa destrukcija.

Reiz vēlu vakarā, kad Ģertrūde aizgāja uz savu istabu un, iekams meklēja spilvenu, vispirms gatavojās noģērbties, citiem vārdiem —-pirms gulētiešanas viņa atdarīja (atvēra) logu un saskatīja (ieraudzīja) lorda Ronalda seju. Viņš sēdēja zem loga ērkšķu krūmā, un augšup pavērstā seja bija nāves bāla.

Pa to laiku gāja diena pēc dienas. Dzīve Tozā ritēja lielai angļu saimniecībai ierastajā gaitā. Pulksten septiņos gongs aicināja celties, astoņos rags sauca brokastīs, pusdeviņos svilpe mudināja neaizmirst lūgšanu, vienos pusmastā uzvilkts karogs bija zīme, ka jāiet uz lenču, četros šautene darīja zināmu, ka ir klāt pēcpusdienas tējas reize, deviņos pirmais zvans pavēstīja, ka laiks pārģērbties, ceturksni pāri deviņiem otrais zvans paziņoja, ka jāturpina pārģērbšanās, bet pusdes- mitos gaisā uzvijusies raķete lika saprast, ka pusdienas ir gatavas. Pusnaktī pusdienas bija galā, un vienos naktī zvana skaņas aicināja visus mājiniekus uz vakara lūgšanu.

, Mēnesis, ko grāfs bija atvēlējis lordam Ronaldam, gāja uz beigām. Bija jau piecpadsmitais jūlijs, pēc vienas vai divām dienām pienāca septiņpadsmitais jūlijs un gandrīz tūlīt pēc tam — astoņpadsmitais jūlijs.

Dažreiz grāfs, saticis Ronaldu zālē, bargi noteica:

— Atceries, zēi, — vai nu tu piekritīsi, vai arī es liegšu tev mantojumu.

Bet ko grāfs domāja par Ģertrūdi? Tās bija vienīgais rūgtais piliens meitenes laimes kausā. Kaut kādu Ģertrūdei neizprotamu iemeslu dēļ grāfs izrādīja acīm redzamu nepatiku pret viņu.

Reiz, kad meitene gāja gar bibliotēkas durvīm, grāfs laida viņai ar zābaku kalpiņu. Citreiz, divatā ieturot lenču, viņš tai brutāli iesita pa seju ar cīsiņu.

Meitenes pienākums bija tulkot grāfam viņa Krievijas korespondenci. Veltīgi viņa meklēja tajā noslēpuma atminē­jumu. Reiz grāfs saņēma no Krievijas telegrammu. Ģertrūde to skaļi nolasīja viņam: «Tutčemovs aizgāja pie šīs sievietes. Viņa ir mirusi.»

Grāfs kļuva zili melns aiz niknuma, tieši tajā dienā viņš iesila Ģertrūdei ar cīsiņu.

Tad kādu dienu, kad grāfs bija prom sikspārņu medībās, Ģertrūde ar īsti sievišķīgu ziņkāri., kas stāvēja augstāk par sliktu izturēšanos, pārlūkoja viņa korespondenci un pēkšņi atrada noslēpuma atminējumu.

Lords Nošs nebija likumīgais Tozas īpašnieks. īstais manti­nieks, viņa attāls radinieks, vecākās Nošu līnijas pēctecis, bija miris Krievijā cietumā, kur viņu ar savām inlrigāin bija novedis grāfs, toreizējais sūtnis Čminskā. Šī radinieka meita bija īstā Nošemtozas īpašniece.

Ģertrūdei atklājās visa ģimenes vēsture, viņas acu priekšā izklātie papīri neizpauda vienīgi likumīgā mantinieka vārdu.

Dīvaina ir sievietes sirds. Vai jūs domājat, ka Ģertrūde ar nicinājumu novērsās no grāfa? Lika pagaidīt. Meitenes pašas bēdīgais liktenis bija iemācījis viņai līdzjūtību.

Tomēr noslēpums joprojām palika neatminēts. Kāpēc grāfs jūtami nodrebēja ikreiz, kad ieskatījās viņai sejā? Dažreiz viņš palēcās kādus četrus centimetrus, tā ka visiem tas krita acīs. Tādos gadījumos grāfs skubīgi iztukšoja kausu ruma ar Višī ūdeni un atkal kļuva tas pats nevainojamais angļu džentlmenis.

Atrisinājums tuvojās ātri. Ģertrūde visu mūžu nespēja aizmirst šo dienu.

Tajā vakarā Nošemlozā notika liela balle. Bija ielūgti visi kaimiņi. Kā nojautā bija pukstējusi Ģertrūdes sirds, un ar kādu satraukumu viņa bija pārcilājusi savu trūcīgo garderobi, lai nezaudētu cieņu lorda Ronalda acīs! Viņas tualetes patiešam bija nabadzīgas, toties viņai lieti noderēja no mātes fran­cūzietes manlolā iedzimtā prasme ģērbties. Ģertrūde ie­sprauda matos vienu vienīgu rozi, bet no vecām avīzēm un lietussarga ribām sameistaroja sev tādu kleitu, kas darītu godu jebkuras valdošās dinastijas galmam. Viņa apjoza ap vidu maisa auklu, bet pie auss diegā piekāra mātes atstatas vecas mežģīnes gabalu.

Ģertrūde bija visu uzmanības centrā. Līganā solī ļau­joties mūzikas skaņām, viņa likās pats gaiša, meitenīga šķīs­tuma iemiesojums, par ko nebija ie'spējams pārmērīgi nesa- jūsmināties.

Balle bija sasniegusi kulmināciju. Tā ritēja pilnā sparā.

Ronalds ar Ģertrūdi stāvēja krūmos. Viņi skatījās viens otram acīs.

— Ģertrūde, — viņš teica, — es tevi mīlu.

Tie bija vienkārši vārdi, tomēr tie lika notrīsēt katrai meitenes tērpa šķiedriņai.

— Ronald! — viņa izdvesa un apkrita jauneklim ap kaklu.

Šajā brīdī mēness gaismas apspīdēts viņiem aiz muguras

nostājās grāfs. Viņa skarbie vaibsti tagad bija neganta sašu­tuma izķēmoti.

— Tad tā gan! — viņš uzrunāja Ronaldu. — Rādās, ka tu esi izvēlējies.

— Esmu, — augstprātīgi atteica Ronalds.

— Tātad tu labāk preci šo nabadzīgo meiteni nekā manti­nieci, kuru es tev esmu izvēlējies.

Ģertrūde apjukusi skatījās te uz tēvu, te uz dēlu.

— Jā, — atbildēja Ronalds.

— Lai tā būtu, — sacīja grāfs un, iztukšojis līdzi paņemto kausu, atguva mieru. — Tādā gadījumā es liedzu tev manto­jumu. Ej prom — un tā ka vairs nespertu te savu kāju!

— Iesim, Ģertrūde, — maigi teica Ronalds, — iesim kopā.

Ģertrūde stāvēja viņu priekšā. Roze bija izkritusi viņai

no matiem. Mežģīne nokritusi no auss, un ap vidu apsietā aukla atraisījusies vaļā. Avīzes saburzījušās līdz nepazīšanai. Bet pat tāda — izspūrusi un nevīžīgi ģērbusies — viņa nezau­dēja pašsavaldīšanos.

— Nemūžam! — viņa apņēmīgi teica. — Es nemūžam ne­pieņemšu no tevis šo upuri, Ronald. — Tad, pagriezusies pret grāfu, .ledainā tonī piebilda: — Ser, es izjūtu ne mazāku lep­numu kā jūs. Mečņikova Makfigina meita nelūdz labdarību nevienam.

To teikdama, viņa izvilka no azotes tēva dagerotipu un piespieda to pie lūpām.

Grāfs salēcās kā aizšauts.

— Šis vārds! — viņš iesaucās. — Šī seja! Šī fotogrāfija! Pagaidiet!

Nu, lūk, pēc nobeiguma nav vajadzības. Mani lasītāji jau sen ir visu nopratuši. Mantiniece bija Ģertrūde.

Mīlētāji apskāvās. Grāfa lepnā seja atmaiģa.

— Lai dievs jūs svētī! — viņš teica.

Zālājā iznāca grāfiene un viņas viesi. Austošās dienas gaismā visi līksmi sveica jauno pāri.

Ģertrūde un Ronalds apprecējās. Viņu laime bija pilnīga. Ko vēl var piebilst? Jā, Itik, ko. Pēc dažām dienām grāfu nogalināja medībās. Grāfieni nospēra zibens. Abi bērni noslīka aka. Tādējādi Ģertrūdes un Ronalda laime bija pilnīga.

Tas notika bruņniecības ziedu laikos.

Saule lēni rietēja austrumos, šad un tad gan paceldamās augšup, gan krizdama lejup un ar saviem dziestošajiem stariem apspīdēdama drūmās Bugensbergas pils torņus.