Stīvens Līkoks - IZĢĒRBTIE DŽENTLMEŅI

Dzīres lielajā zālē ritēja pilnā sparā. Milzīgais markgrāfs sēdēja galda galā un tukšoja vīna kausus citu pēc cita, uz­saukdams tostus Diteram Desmildolāru Naudaszīmei, kas, izpušķojies ar spalvām un apbruņojies, sēdēja viņam blakus.

Markgrāfs julās bezgala jautrs, tāpēc ka viņam pie kājām tupēja jaunais āksts, kuru senešals nule bija ielaidis pa sētas vārtiem un kura nenodrāztie joki lika markgrāfa varenajām krūtīm atkal un atkal kratīties smieklos.

— Dieva vārds, — viņš, nevaldāmi spurkdams, teica, — savu mūžu neesmu dzirdējis neko tamlīdzīgu! Tātad vedējs sacīja svētceļniekam: ja jau tas lūdzis izsēdināt viņu no ratiem šajā pilsētā, tad vedējam tas arī jāizdara, kaut gan vēl ir agra rīta stunda. Svētais Pankrātij, kur tas puisis rāvis tik jaunu atgadījumu? Nu, izstāsti vēlreiz, lai es to iegau­mēju.

Un cienījamo kungu atkal sagrāba īsta smieklu lēkme.

Šajā brīdī Silvestrs—jo maskētais āksts nebija neviens cits kā viņš pats — metās virsū markgrāfam un norāva lielo vārtu atslēgu, kas klinkstēja tam pie jostas. Tad, aizsviedis prom āksta apmetni un cepuri, viņš, bruņukreklam mirdzot, izslējās visā augumā. Ar vienu roku viņš vicināja divgal- vaino krustnešu vāli, otrā turēja ragu.

Viesi trūkās kājās, tverdami dunčus.

— Silvestrs Svārpsts! — viņi kliedza.

— Mierā!—pavēlēja Silvestrs. — Jūs esat manās rokās!

Un, pielicis pie lūpām ragu un dziļi ievilcis elpu, no visa

spēka iepūta ragā.

Tad iepūta vēlreiz — arī no visa spēka.

Ne skaņas.

Rags nepūta.

— Grābiel viņu ciet!—kliedza markgrāfs.

— Pagaidiet, — teica Silvestrs, — es prasu ievērot bruņ­niecības likumus. Esmu ieradies še pēc lēdijas Izoldes, kuru jūs esat saderinājis ar Dīteru. Ļaujiet man cīnīties ar Dīteru divkaujā — vienam pret vienu!

Atskanēja piekrišanas saucieni.

Divkauja bija drausmīga.

Vispirms Silvestrs, abās rokās augstu atvēzējis vāli, ar briesmīgu spēku gāza pa Dītera bruņucepuri. Pēc tam Sil­vestrs mierīgi stāvēja un Dīlers, pacēlis savu vāli, gāza ar to viņam pa galvu. Pēc lain Dīters mierīgi pagrieza muguru un Silvestrs, atvēzējis vāli sāniski, šaušalīgi iezvēla viņam pa muguras apakšdaļu. Dīters zvēla pretī. Tad Dīters nokrita četrrāpus un Silvestra vāle trāpīja viņam pa muguru. Tā bija īsta izmaņas un prasmes pārbaude. Kādu laiku cīņas iznākums" likās apšaubāms. Tad Dītera bruņās sāka parādīties iedobes, viņa sitieni kļuva aizvien vārgāki, un viņš nokrita gar­šļaukus. Silvestrs izmantoja šo priekšrocību un sadauzīja pre­tinieku plakanu kā sardīņu kārbu. Uzlicis kāju Dīleram uz krūtīm, Silvestrs nolaida sejsegu un raidīja skatienu visapkārt.

Šajā mirklī atskanēja tālu sadzirdams kliedziens.

Čīniņa trokšņa satraukta, zālē iesteidzās Izolde Smuidrā.

Brīdi iemīlējušies skatījās viens uz otru.

Tad ar neprātīgu sāpju izteiksmi sejā viņi paģībusi no­gāzās zemē katrs uz savu pusi.

Bija notikusi kļūdīšanās.

Silvestrs nebija Silvestrs, un Izolde nebija Izolde. Miniatūras bija viņus maldinājušas. Portretos bija attēlotas pavisam citas personas.

Nožēlas straumes pārplūdināja mīlētāju sirdis.

Izolde domāja par nelaimīgo Dīteru, kas bija saplacināts kā spēļu kārts un sakropļots līdz nepazīšanai, par Konrādu Kokosriekstu, kas bija uz galvas iegāzies dubļos, par Jūliusu Jūtīgo, kas pēc sērskābes iedzeršanas bija sarāvies čokurā aiz ' sāpēm.

Savukārt Silvestrs domāja par bojā aizgājušajiem sara- cēņiem un nogalinātajiem turkiem.

Un tas viss bija par neko!

Viņu mīlestība bija palikusi bez apbalvojuma. Neviens no viņiem nebija tas, par ko otrs viņu bija uzskatījis. Tāds lik­tenis ir mīlestībai visā pasaulē — lūk, šī viduslaiku stāsta alegorija.

Abu mīlētāju sirdis salūza.

Viņi izlaida garu.

Pa to laiku Karlo Korķu Viļķis, Indriķis īlens un četrdesmit viņu līdzgaitnieki, pakaļgalus izslējuši augstāk par visu pārējo ķermeni, cik naski vien jaudādami, rāpus mudījās lejup pa līkumoto taku.

Dižais Detektīvs sēdēja savā kabinetā.

Viņam bija mugurā garš, zaļš talārs ar ļoti platām pie­durknēm, kura atlokos sasprausts kāds pusducis slepenu daž­nedažādu pazīšanas nozīmīšu.

Viņam aiz muguras uz speciāla pakaramā bija pakārti trīs vai četri pāri vaigubārdu. Pa tvērienam atradās aizsarg­brilles, zilas brilles un automobilistu acenes.

Vienā acumirklī Dižais Detektīvs varēja nomaskēties līdz nepazīšanai.

Viņam blakus uz krēsla stāvēja spainis ar kokaīnu un smeļamais kauss.

Viņa seja bija neizdibināma.

Uz galda gulēja kriptogrammu kaudzīte. Dižais Detektīvs ar skubu atplēsa tās citu pēc citas, atšifrēja un svieda blakus esošajā kriptogramvadā.

Pie durvīm viegli pieklauvēja.

Dižais Detektīvs steigšus uzrāva mugurā raibu domino, pielika melnu vaigubārdu un uzsauca:

— Iekšā!

Ienāca sekretārs.

— Ā, — teica detektīvs, — tas esat jūs!

Viņš nometa masku.

— Ser, — teica jaunais cilvēks, stipri uztraucies, — ir atgadījies kaut kas mīklains.

— Ā, — sacīja Dižais Detektīvs, acīm iemirdzoties, — kaut kas tāds, ka visa kontinenta policija ir galīgi apjukusi?

— Policija ir tā apjukusi, — teica sekretārs, — ka visi aģenti satriekti guļ gar zemi, daudzi no viņiem izdarījuši pašnāvību.

— Tā, — teica detektīvs, — un otra tāda mīklaina gadī­juma nav Londonas policijas annālēs?

— Jā gan.

— Un jādomā, — teica detektīvs, — ka ar to saistīti vārdi, kurus izrunājot jūs tik tikko uzdrīkstaties elpot vai pirms kuru izrunāšanas jums vismaz jāizskalo rīkle?

— Pilnīgi pareizi.

— Un tas var draudēt, es pieļauju, ar tik briesmīgiem diplomātiskiem sarežģījumiem, ka, gadījumā ja mums neizdosies atklāt šo noslēpumu, Anglija sešpadsmit minūšu laikā atradīsies karastāvoklī ar visu pārējo pasauli?

Sekretārs, vēl joprojām satraukumā drebēdams, atbildēja apstiprinoši.

— Un beidzot, — teica Dižais Detektīvs, — noziegums droši vien pastrādāts gaišā dienas laikā kaut kur pie ieejas Anglijas bankā vai apakšnama garderobē un policijai pašā deguna galā?

— Viss nolicis tieši tādos apstākļos, — apstiprināja sek­retārs.

— Labi, — teica Dižais Detektīvs, — tagad apņemiet sev apkārt šo te, pielīmējiet brūno vaigubardu un pastāstiet man, kas tad ir noticis.

Sekretārs ietinās zilā domino ar mežģīņu ielaidumiem, tad pieliecās un iečukstēja Dižajam Detektīvam ausī:

— Nolaupīts Virtembergas princis.

Dižais Detektīvs uzšāvās augšā no krēsla, kā spērienu pa dibenu dabūjis.

Nozagls princis! Droši vien kāds no Burboniem! Nozū- mēta senas Eiropas dzimtas atvase! Tas nu patiešām bija viņa analītiskā prāta cienīgs noslēpums.

Viņa smadzenes sāka darboties zibens ātrumā.

— Pagaidiet! — viņš uzsauca. — Kā jūs to zināt?

Sekretārs pasniedza telegrammu. Tā bija no Parīzes poli­cijas prefekta. Telegrammā bija teikts: «Nozagts Virtembergas princis. Iespējams, ka nosūtīts tālāk uz Londonu. Viņš jādabū atpakaļ līdz izstādes atklāšanas dienai. Atlīdzība — tūkstoš mārciņu.»

Tā! Princis aizvākts no Parīzes tieši lajā laikā, kad viņa parādīšanās starptautiskajā izstādē varētu izvērsties par ļoti svarīgu notikumu.