Stīvens Līkoks: IZĢĒRBTIE DŽENTLMEŅI

Dižajam Detektīvam domāt nozīmēja rīkoties, bet rīkoties nozīmēja domāt. Bieži viņam izdevās darīt kā vienu, tā otru vienlaikus.

— Telegrafējiet uz Parīzi, lai paziņo prinča pazīmes.

Sekretārs palocījās un izgāja.

Tajā pašā mirklī pie durvīm viegli piegrabināja.

Ienāca apmeklētājs. Viņš zaglīgi tuvojās četrrāpus. Uz galvas un pleciem uzmestais kamīna paklājs neļāva saskatīt, kas las lāds ir.

Nepazīstamais aizrāpoja līdz istabas vidum.

Tad viņš piecēlās.

Augstais dievs!

Tas bija Anglijas premjerministrs.

— Jūs! — iesaucās detektīvs.

— Es, — atbildēja premjerministrs.

— Jūs esal ieradies sakarā ar Virtembergas prinča nolau­pīšanu?

Premjerministrs satrūkās.

— Kā jūs to zināt? — viņš jautāja.

Dižais I3elektīvs neizdibināmi pasmaidīja.

— Jā, — teica premjerministrs, — es neslēpšu. Esmu ie­interesēts, dziļi ieinteresēts. Atrodiet Virtembergas princi, nosūtiet viņu sveiku un veselu atpakaļ uz Parīzi, un es pie­likšu klāt apsolītajai atlīdzībai vēl piecsimt mārciņu. Bet pielūkojiet, — viņš daudznozīmīgi piebilda, iedams ārā no

istabas, — lai nemēģina mainīt viņam iezīmējumu vai cirst nost asti.

Kā tad tā? Cirst nost princim asti? Dižajam Detektīvam noreiba galva. Tātad neliešu banda nolēmusi … Nē taču, tas nebija iespējams!

Pie durvīm atkal pieklauvēja.

Parādījās vēl viens apmeklētājs.

Viņš ielocījās istabā kā tārps, izstiepies uz grīdas visā garumā. Viņš bija ievīstījies garā purpura apmetnī. Piecēlies viņš izbāza no tā galvu.

Augstais dievs!

Tas bija pats Kenlerberijas arhibīskaps.

— Jūsu gaišība! — iesaucās pārsteigtais detektīvs. — Die­va dēļ, necelieties augšā, es jūs lūdzu! Apsēstieties, atgu- lieties, dariet, ko gribat, tikai neslejieties stāvus!

Arhibīskaps noņēma mitru un gurdi pakāra to uz vaigu­bārdu pakaramā.

— Jūs atrodaties te sakarā ar Virtembergas prinča lietu?

Arhibīskaps nodrebēja un pārkrustījās. Vai tiešām šis cilvēks

bija gaišreģis?

— Jā, — viņš atbildēja, — no meklējuma panākumiem ir atkarīgs daudz kas. Taču es esmu ieradies, lai pateiktu tikai to, ka jūs vēlas redzēt mana māsa. Viņa jau nāk šurp. Viņa ir uzvedusies ārkārtīgi neapdomīgi, un tagad viņas liktenis ir pilnīgi atkarīgs no prinča. Aizgādājiet princi atpakaļ uz Pa­rīzi, citādi viņa ir izputināta.

Arhibīskaps uzlika galvā mitru, atkal pārkrustījās, ietinās apmetnī un, murrādams kā kaķis, četrrāpus atstāja kabinetu.

Dižā Detektīva sejas izteiksme pauda dziļu aizkustinājumu. Grumbas te kļuva dziļākas, te izlīdzinājās.

— Tātad, — viņš nomurmināja, — runa ir par arhibīskapa māsu grāfieni Dešleju.

Pat augstākās sabiedrības dzīves pazinējs Dižais Detektīvs noprata, ka šoreiz viņam ir darīšana ar kaut ko neparastu.

Pie durvīm skaļi pieklauvēja.

Ienāca grāfiene Dešleja. Viņa bija viscaur tērpusies vienās pasakaini dārgās ādās.

Grāfiene bija skaistākā sieviete Anglijā. Viņa valdonīgi ienāca istabā. Tikpat valdonīgi viņa paķēra krēslu un apsēdās, ļaudama skatīt visu savu majestātiskumu.

Grāfiene noņēma savu briljantu tiāru un nolika blakus uz tiaras turētāja, tad attina vaļā pērļu boa un pakāra uz pērļu pakaramā.

— Jūs esat atnākusi, — ierunājās Dižais Detektīvs, — Virtembergas prinča lietā.

— Nožēlojamais kucēns! — ar pretīguma pieskaņu balsī teica grāfiene Dešleja.

Tā, atkal jauni sarežģījumi! Nebūdama iemīlējusies princī, grāfiene nosauc jauno Burbonu par kucēnu.

— Jums acīmredzot rūp viņa liktenis?

— Rūp? — pārjautāja grāfiene. — Un kā vēl! Es taču pati viņu izaudzināju.

— Jūs viņu . . . Ko? — izdvesa Dižais Detektīvs, un viņa parasti bezkaislīgā seja pielija ar košu sārtumu.

— Es pati viņu izaudzināju, — atkārtoja grāfiene, — un tagad varētu dabūt par viņu desmiltūkstoš mārciņu. Tāpēc nav ko brīnīties, ka es gribu, lai viņu gādā atpakaļ uz Parīzi. Tikai ņemiet vērā — ja viņi ir dabūjuši rokā princi un no­cirtuši viņam asti vai sabojājuši iezīmējumus uz vēdera, tad labāk lai mierīgi vāc viņu prom.

Dižajam Detektīvam sāka griezties galva, un viņš at­spiedās pret sienu. Skaistules aukstasinīgā atzīšanās bija viņu pagalam pārsteigusi. Pati būdama jaunā Burbona māte, nelikumīgi saistīta ar vienu no dižākajām ģimenēm Eiropā, izšķiedusi visu savu bagātību kaut kādas rojālistu sazvērestības vajadzībām, viņa tomēr instinktīvi izpratusi Eiropas politikas likumus un zina, ka prinča dzimumzīmju iznīcināšana varētu laupīt viņam franču tautas simpātijas.

Grāfiene uzlika tiāru un aizgāja.

Ienāca sekretārs.

— Saņemtas trīs telegrammas no Parīzes, — viņš pa­vēstīja. — Tās ir galīgi nesaprotamas.

Viņš pasniedza pirmo telegrammu.

Tajā bija teikts:

«Virtembergas princim ir garš, spīdīgs deguns, platas ausis, ļoti garš rumpis un īsas pakaļkājas.»

Dižais Detektīvs izskatījās apjucis.

Viņš izlasīja otru telegrammu:

«Virtembergas princi var viegli pazīt pēc dobjās riešanas.»

Un tad trešo:

«Virtembergas princi var pazīt pēc baltās joslas muguras vidū.»

Detektīvs un viņa sekretārs skatījās viens uz otru.

Prātā varēja sajukt, cik neizdibināms bija šis noslēpums.

Beidzot Dižais Detektīvs ierunājās:

— Padodiet man domino! Jādabū rokā visi gali. — Viņš brīdi klusēja, kamēr asais prāts analizēja un savilka kopā viņa rīcībā esošos datus. — Jauns cilvēks … — viņš murmi­nāja. — Acīmredzot jauns, ja jau grāfiene nosauca viņu par kucēnu. Ar garu, spīdīgu degunu . . . Jā, skaidrs, ka no­devies dzeršanai. Balta josla muguras vidū . . . Izlaidīgās dzīves seku pirmā pazīme … Jā, ja, ar šiem pavedieniem es ātri vien tikšu viņam klāt.

Dižais Detektīvs piecēlās.

Viņš ietinās garā, melnā apmetnī. Tualeti papildināja balta vaigubārda un zilas acenes.

Pilnīgi nomaskējies, viņš devās ceļā.

Sākās meklējumi.

Četrās dienās viņš izložņāja visus Londonas nostūrus.

Viņš iegriezās katrā lielās pilsētas bārā. Katrā viņš iztuk­šoja glāzi ruma. Dažos bāros viņš iegāja, pārģērbies par matrozi, citos — par kareivi. Vēl citos viņš parādījās garīdz­nieka izskatā. Viņš maskējās nevainojami. Tā kā viņš vien­mēr maksāja skaidrā naudā, neviens nepievērsa viņam uz­manību.

Meklējumiem nebija panākumu.

Divus jaunus cilvēkus, par kuriem radās aizdomas, ka viņi viens vai olrs ir princis, apcietināja, bet, kā i/radījās. abus tūlīt vajadzēja palaist brīvībā.

Abu pazīmes nesakrita pilnīgi.

Vienam bija garš, spīdīgs deguns, bet nebija zīmes uz mu­guras.

Otram bija zīme uz muguras, bet viņš neprata riet.

Neviens no viņiem nebija jaunais Burbons.

Dižais Detektīvs turpināja meklējumus.

Viņš neapstājās nekādu šķēršļu priekšā.

Kādu nakti viņš slepeni ielavījās premjerministra mājā. Pārmeklēja lo no augšas līdz apakšai. Nomērīja visas durvis un logus. Izcilāja grīdas dēļus. Izpētīja ūdensvadu un kana­lizāciju. Pārbaudīja mēbeles. Neko neatrada.

Tikpat klusi viņš iezagās arhibīskapa pilī. Pārmeklēja to no augšas līdz apakšai. Pārģērbies par kora zēnu, piedalījās dievkalpojumos. Neko neatrada.

Vēl joprojām nezaudēdams cerību, Dižais Detektīvs iekļuva grāfienes Dešlejas namā. Pārģērbies par istabeni, iestājās darbā pie grāfienes.