Stīvens Līkoks - IZĢĒRBTIE DŽENTLMEŅI

Beidzot viņš uzķēra pavedienu, kas noveda pie noslē­puma atminējuma.

Grāfienes buduārā pie sienas karājās liela ierāmēta gravīra.

Tas bija portrets.

Zem tā bija paraksts:

«Virtembergas princis.»

Tas bija lakša portrets.

Ļoti garš rumpis, pialas ausis, nenocirsta aste, īsas pakaļ­kājas — visas pazīmes saskanēja.

īsā sekundes daļā Dižā Detektīva prātu gluži kā zibens uzliesmojums apgaismoja noslēpuma būtības atminējums.

Princis bija suns!!!

Ātri uzmetis domino virsū istabenes kleilai, viņš izskrēja uz ielas.

Pasauca garām braucošo ekipāžu un viens divi bija savā kantorī.

— Es to atklāju! — gandrīz bez elpas viņš uzsauca sekre­tāram. — Noslēpums ir atklāts. Es savienoju visus posmus. Es to izsecināju ar tīrās analīzes palīdzību. Paklausieties: pakaļkājas, zīme uz muguras, spīdīgs deguns, kucēns . . . Nu, kā? Vai jums tas neko neizsaka?

— Neko, — atbildēja sekretārs. — Uzdevums liekas pil­nīgi neatrisināms.

Dižais Detektīvs, jau atguvies no uztraukuma, iecietīgi pasmaidīja.

— Tas tikai nozīmē, manu mīļo zēn,» ka Virtembergas princis ir suns, godalgots taksis. Grāfiene Dešleja izaudzi­nājusi viņu, un tagad viņš maksā divdesmit piecus tūkstošus mārciņu, un kur nu vēl desmittūkstoš mārciņu, kas piedāvāts par viņu Parīzes suņu izstādē. Tāpēc nav nekāds brī­nums, ka . . .

Šajā brīdī Dižo Detektīvu pārtrauca sievietes kliedziens:

— Augstais dievs!

Kabinetā iedrāzās grāfiene Dešleja.

Viņa izskatījās pēc trakas.

Viņas tiāra bija sagriezusies.

Pērles izbira pa visu istabu.

Viņa lauzīja rokas un vaidēja.

— Viņam nocirtuši asti, — viņa tikko spēja izdvest, — un nocirpuši uz muguras visu spalvu. Ko lai es daru? Esmu izpu­tināta!

— Kundze, — teica Dižais Detektīvs, mierīgs kā bronzas tēls, — saņemieties! Es vēl varu jūs glābt.

— Jūs?

— Es!

— Kā?

— Paklausieties, kā! Jums bija jāizstāda princis Parīzē?

Grāfiene pamāja ar galvu.

— Ar viņu jūs esat likusi uz spēles visu savu bagātību?

Grāfiene atkal pamāja.

— Suns bija nozagts, atvests uz Londonu, viņam nocirsta aste un mainīta krāsa?

Pārsteigta par Dižā Detektīva prāta asumu, grāfiene kla­nīja galvu vienā klanīšanā.

— Un jūs esat izputināta?

— Jā, — viņa izdvesa un saļima uz grīdas pērļu kaudzē.

— Kundze, — teica Dižais Detektīvs, — vēl viss nav pagalam.

Viņš izslējās visā augumā. Viņa seju apstaroja nelokāma apņēmība.

Uz spēles bija likts Anglijas gods un Anglijas visskais­tākās sievietes īpašums.

— Es lo izdarīšu, — viņš nomurmināja. — Piecelieties, dārgā lēdija! Esiet bez bailēm. Es pārtapšu par jūsu suni.

Tajā pašā vakarā Dižo Detektīvu kopā ar viņa sekretāru varēja redzēt uz Kalē pasta kuģa klāja. Viņš bija garā, melnā apmetnī, stāvēja četrrāpus, un sekretārs turēja viņu īsā pavadā.

Viņš līksmi aprēja viļņus un laizīja sekretāram roku.

— Cik brīnišķīgs suns! — teica pasažieri. '

Maskēšanās bija izdevusies uz goda.

Dižais Detektīvs bija viscaur noziests ar līmi un aplipināts ar suņa spalvām. Zīme uz muguras bija izdevusies vareni. Ar automātisku ierīci savienotā aste kustējās augšup un lejup, paklausot katram domas gājienam. Viņa acis liecināja par prāta spējām.

Nākamajā dienā viņu eksponēja starptautiskajā izstādē takšu grupā. Viņš iekaroja visu sirdis.

— Quel beau chien/' — sauca franči.

— Ach! Was ein Dog! 2 — sauca spamesi.

Dižais Detektīvs ieguva pirmo godalgu.

' Cik skaists suns! (Fr. vai.)

2 Kas las par suni! (Izkropļota vācu un angļu vai.)

Grāfienes manta bija glābta.

Par nelaimi, Dižais Detektīvs bija aizmirsis samaksāt suņa nodokli, tāpēc viņu nogrāba un iznīcināja suņu ķērāji. Bet tam, protams, nav nekāda sakara ar šo stāstu, un tas piemi­nēts beigās tikai kā mazlietiņ neparasts fakts.

Viņš ienāca Pulmaņa vagona smēķētāju kupejā, kur es sēdēju viens pats.

Viņam mugurā bija garš mētelis ar kažokādas oderi, bet rokā piecdesmit dolāru ceļasoma, kuru viņš nolika uz sēdekļa.

Tikai tad viņš pamanīja mani.

— Nu, nu, — viņš noteica, un pār viņa seju kā rītausma pārslīdēja atmiņu atspulgs.

— Goda vārds, — viņš teica, enerģiski spiezdams man roku, — kas to būtu domājis, ka mēs satiksimies?

«Nudien — kas?» es nodomāju.

Viņš palūkojās uz mani vērīgāk.

— Tu ne par malu neesi pārvērties, — viņš sacīja.

— Tu arī ne, — es sirsnīgi alsaucos.

— Tikai maķenīt apaļāks esi kļuvis, — viņš kritiski tur­pināja.

— Jā, — es piekritu, — maķenīt, bet tu jau arī esi apvēlies.

Šie vārdi, protams, varētu palīdzēt attaisnol manu pārlieko

tuklumu.

— Nē, — es apņēmīgi un droši turpināju,— lu izskaties tāds pats kā senāk.

Un es visu laiku lauzīju galvu, kas viņš varētu būt. Es galīgi nepazinu šo cilvēku, sit vai nost, it nemaz nevarēju atcerēties viņu. Es nesaku, ka man ir slikta atmiņa. Gluži otrādi, man ir neparasti laba atmiņa. Tiesa, cilvēku vārdus

gan es iegaumēju ar grūtībām. Ļoti bieži gadās, ka nevaru atcerēties ari sejas, rei/ēm neatceros cilvēka ārējo izskatu, un to, kā cilvēks ģērbies, es, protams, galīgi neievēroju, bet, izņemot šos sīkumus, es nekad nevienu neaizmirstu, un es lepojos ar to. Bet, ja arī gadās, ka neparko nevaru atcerēties kādu vārdu vai seju, es nekad neapjūku. Es zinu, kā rīkoties šādā situācijā. Vajadzīgs tikai vēss prāts un attapība, un viss nokārtojas.

Mans draugs apsēdās.

— Sen neesam tikušies, — viņš teica.

— Sen gan, — es atkārtoju ar tādu kā skumju pieskaņu balsī. Es gribēju, lai viņš justu, ka šī atšķirtība ir sāpinājusi arī mani.

— Bet laiks ir aizskrējis ātri.

— Kā viens mirklis, — es mundri piekritu.

— Savādi, — viņš teica, — ka dzīve tā rit, mēs zaudējam cilvēku pēdas, un viss pārvēršas. Es bieži domāju par to. Dažreiz prātoju, kur izklīdusi visa mūsu vecā kompānija.

— Es tāpat, — es piebalsoju. Īstenībā par to domāju tieši šobrīd. Sen esmu ievērojis, ka tieši tādos apstākļos kā patlaban cilvēks sāk atcerēties «veco kompāniju», «zēnus» vai «bari­ņu». Te nu ir izdevība noskaidrot, kas viņš ir. — Vai kādreiz esi izstaigājis seno dienu takas?

— Ne reizi, — viņš kā skaldīt noskaldīja. Tāda atbilde bija nepārprotama. Es nomanīju, ka «seno dienu takas» reizi par visām reizēm jāizslēdz no mūsu sarunas līdz tam brīdim, kad man izdosies atklāt, kur tās atrodas.

— Diezin vai arī tev ir radusies tāda vēlēšanās, — viņš turpināja.

— Vēl nav, — es atbildēju ļoti piesardzīgi.

— Saprotu. Izlūdzos piedošanu, — viņš sacīja, un mēs kādu brīdi klusējām.

Tā es biju ieguvis pirmo punktu. Acīmredzot kaut kur bija kādas seno dienu takas, kurās man diezin vai gribētos at­griezties. Uz šī pamata jau varēja kaut ko būvēt.

Drīz viņš atkal sāka runāt.

— Jā, — viņš teica, — šad un tad es satieku kādu no ve­cajiem zēniem, viņi apjautājas par tevi un interesējas, ko tu tagad dari.

«Nabadziņi,» es nodomāju, bet skaļi nepateicu.

Sapratu, ka nu ir īstā reize dot iznīcinošu triecienu, un liku lietā metodi, pēc kuras vienmēr rīkojos līdzīgos gadī­jumos. Es aizrautīgi iejaucos vidū.