Stīvens Līkoks - IZĢĒRBTIE DŽENTLMEŅI

Taču fotogrāfs vairs neklausījās. Viņš pienāca man klāt un, ar abām rokām satvēris manu galvu, grozīja to sāniski. Ienāca prātā, vai viņš negrib mani noskūpstīt, un es aizvēru acis.

Bet es biju maldījies.

Viņš pagrieza manu galvu tik tālu, cik vien bija iespējams, un tagad stāvēja, cieši lūkodamies manī.

Tad viņš atkal nopūtās.

— Man nepatīk jūsu galva, — viņš teica.

Viņš vēlreiz piegāja pie aparāta un paskatījās uz mani.

— Mazliet paveriet muti! — viņš teica.

Es steigšus paklausīju.

— Aizveriet! — fotogrāfs ātri piebilda.

Tad viņš atkal skatījās uz mani.

— Ausis nekur neder, — viņš atzina. — Nolaidiet tās mazliet! Paldies. Tagad acis. Paboliet tās zem plakstiņiem! Lūdzu, uzlieciet rokas uz ceļiem un paceliet seju mazliet uz augšu! Jā, tā ir labāk. Bet tagad iztaisnojiet plecus! Tā! Un salieciet kaklu — jā, tā! Ieraujiet vēderu — uhū! Izlieciet gūžu virzienā uz elkoni — tā! Man vēl lāgā nepatīk jūsu seja, tā ir mazlietiņ par lielu, bet . . .

Es apgriezos uz taburetes.

— Pietiek! — es teicu satraukti, bet, man šķiet, arī ar cieņu. — Tā ir mana seja. Tā ir nevis jūsu, bet mana. Esmu nodzīvojis ar to četrdesmit gadu un zinu, kādi trūkumi tai piemīt. Zinu, ka tā nav klasiski pareiza. Zinu, ka tā nav pie­mērota man, taču tā ir mana seja, vienīgā, kas man ir . . . — Es jutu balsi nodrebam, tomēr turpināju: — Un, lai kāda šī seja būtu, esmu to iemīlējis. Un šī ir mana mute, nevis jūsu. Šīs ausis ir manas, nevis jūsu un ja jūsu fotoaparāts ir par šauru . . .

Šajā brīdī es grasījos celties augšā no krēsla.

Čik!

Fotogrāfs bija parāvis aukliņu. Es biju nobildēts. Redzēju, ka aparāts vēl nokustas 110 satricinājuma.

— Es domāju, — teica fotogrāfs, savilcis lūpas apmieri­nātā smaidā, — ka man izdevās fiksēt jūsu vaibstus tieši aizrautības brīdī.

— Ak tā gan! — es dzēlīgi teicu. — Vaibstus, jūs sakāt? Tātad jūs nedomājāt, ka es varu tos padarīt dzīvus? Labi, ļaujiet man apskatīt uzņēmumu!

— O, pagaidām vēl nav ko apskatīt, — viņš teica. — Vis­pirms jāattīsta negatīvs. Pienāciet sestdien, un es jums parā­dīšu paraugu.

Es atnācu sestdien.

Fotogrāfs uzaicināja mani ateljē. Man šķita, ka šoreiz viņš izskatās mierīgāks un nopietnāks nekā iepriekšējā reizē. Man pat šķila, ka viņa izturēšanās manierē jaušams tāds kā lepnums.

Viņš atritināja lielu paraugfotogrāfiju, un mēs abi klusē­dami skatījāmies uz to.

— Vai tas esmu es? — beidzot iejautājos.

— Nūja, — viņš rāmi atbildēja, — tas esat jūs.

Un mēs atkal skatījāmies uz fotogrāfiju.

— Acis, — es nedroši bildu, — gan nav diez cik līdzīgas manējām.

—- Protams, nav, — viņš paskaidroja. — Es tās pierctu- šēju. Iznākušas lieliski, vai ne?

— Skaisti, — es piekritu, — bet vai tad man ir tādas uzacis?

— Nē, — leica fotogrāfs, aši uzmezdams manai sejai ska­tienu, — uzacis es noņēmu. Tagad ir tāds paņēmiens — delfīds [4] , ar kura palīdzību mēs pieliekam jaunas uzacis. Te jūs pamanīsit, kur mēs esam iznīcinājuši matus uz pieres. Man nepatīk, ka mati aug pārāk zemu uz galvaskausa.

— Ak tā, jums nepatīk … — es atkārtoju.

— Nē, — viņš turpināja, — es tos nesaglabāju. Man patīk notīrīt visas virsmas no matiem un uzvilkt jaunu uzacu līniju.

— Bet kā ar muti? — es jautāju, taču manā balsī sa­dzirdamais rūgtums pagāja fotogrāfam gar ausīm. — Vai tā ir manējā?

— Mute ir mazliet pielabota, — viņš atbildēja. — Jūsējā ir pārāk zemu. Izrādījās, ka es nevaru to izmantot.

— Ausis gan, — es teicu, — ir pārsteidzoši līdzīgas. Uz mata kā manējās.

— Jā, — domīgi noteica fotogrāfs, — tā tas ir, bet kopējot es visu to varu sagandēt. Mums tagad ir tāds preparāts — sulfīds, ar kuru ausis var pilnīgi noņemt. Es pamēģināšu, vai . . .

— Paklausieties! — es viņu pārtraucu, paceldamies tādos augstumos, tā atdzīvinādams savus vaibstus un runādams ar tik iznīcinošām nievām, ka, liekas, varētu pazudināt cilvēku

uz līdzenas vietas. — Paklausieties! Es atnācu uz šejieni pēc fotogrāfijas, ģīmetnes, pēc kaut kā tāda (lai cik neprātīga liktos tāda vēlēšanās), kas līdzinātos man. Es gribēju kaut ko tādu, kas attēlotu manu seju tādu, kādu daba man devusi, lai cik pieticīga arī būtu šī dāvana. Es gribēju kaut ko tādu, ko mani draugi varētu glabāt pēc manas nāves un kas varētu noderēt viņiem par mierinājumu bēdās. Šķiet, esmu maldījies. Mana vēlēšanās nav piepildījusies. Tad turpiniet savu melno darbu! Ņemiet savu negatīvu vai kā nu jūs to dēvējat, grem­dējiet sulfīdā, bromīdā, oksīdā vai pienīdā — kur vien jums tīk, izņemiet ārā acis, palabojiet muti, pārveidojiet seju, restaurējiet lūpas, atdzīviniet kaklasaiti un pārtaisiet vesti. Glancējiet un ēnojiet to, rotājiet ar iespiedumiem un zeltī­jumu, līdz arī pats esat pārliecināts, ka darbs pabeigts. Kad tas viss paveikts, paturiet fotogrāfiju sev un saviem draugiem. Varbūt viņi pratīs to novērtēt. Man šī fotogrāfija bijusi nebijusi.

Man sāka birt asaras, un es izgāju no ateljē.

Tā ir mistera Bata mūža halucinācija, ka viņš dzīvo, lai darītu labu. Lai arī .cik daudz laika un pūļu tas prasītu, viņš to dara. Vai cilvēki to vēlas vai ne, viņš tik un tā mācas virsū ar savu palīdzību.

Ar viņa laiku, sabiedrību un padomu var rēķināties ne vien tie, kas tos meklē, bet arī tie, kas, tā vien šķiet, tos nemaz neprasa.

Mistera Bata starojošais vaigs ieraugāms pie visu to viņa draugu durvīm, kurus piemeklējušas kaut visniecīgākās ne­patikšanas. Līdzko misters Bats uzzina, ka 110 viņa draugiem kāds pārvācas uz citu dzīvesvietu, pērk mēbeles, pārdod mē­beles, mēģina nolūkot kalponi, atlaiž kalponi, cenšas atrast šoferi, meklē skārdnieku vai pērk klavieres, viņš ir klāt kā saukts.

Tāpēc, kādu vakaru saticis viņu kluba garderobē, kur viņš, kā parasti starojošs, lika nost lietusmēteli un galošas, es zināju, ka viņam ir prātā kāds labdarības gājiens.

— Uznāciet augšā, — es aicināju, — saspēlēsim biljardu!

Pēc visa viņa izskata nopratu, ka drīkstu to piedāvāt pilnīgi

droši.

— Mans dārgais, — teica misters Bats, — kā es gribētu! Kaut man būtu laiks! Esmu pārliecināts, ka tas jūs bezgalīgi iepriecinātu, ja es varētu iet. Bet man tieši jādodas prom.

— Uz kurieni? — es apvaicājos, zinādams, ka viņš gaida no manis šo jautājumu.

— Eju pie Everlejiem-Džonsiem. Jūs viņus pazīstat? Nē? Viņi, zināt, pārceļas uz pilsētu, uz savu jauno māju Seldema avēnijā.

— Bet, — es teicu, — tas taču ir ārā, priekšpilsētā. Kādu jūdzi nost no autoceļa, vai ne?

— Apmēram tā ir, — atbildēja misters Bats.

— Bez tam pulkstenis drīz jau būs desmit un sāk līt . . .

— Nieki, — mundri attrauca misters Bats, vilkdams kājās galošas. — Man lielus neskādē. Ja runājam par viņu māju, tad es tur vēl neesmu bijis, bet es to atradīšu viens divi. Man ir ļoti vienkārša sistēma, kā atrast nakts melnumā kādu māju, — es tikmēr klauvēju pie kaimiņu durvīm, kamēr no­nāku pie īstajām.

— Vai tomēr nav pārāk vēls, lai ietu uz turieni? — es mēģināju iebilst.

— Mans mīļais, — sirsnīgi teica misters Bats, — tas mani nemaz neuztrauc. Es uz šo lietu raugos tā: divi jauni cilvēki ir tikai pāris nedēļu precējušies, tikko vācas iekšā savā jau­najā mājā, viss varbūt ir apgriezts ar kājām gaisā, bet viņi ir vieni paši, nav neviena, kas viņus uzpurinātu. — Misters Bats runājot stīvēja mugurā lietusmēteli, un viņu aizvien vairāk pārņēma labdarības jūsma. — Ak vai! Es tikai pusdien­laikā uzzināju, ka viņi ir aizgājuši uz pilsētu, pretējā gadī­jumā es būtu bijis klāt jau pirms vairākām dienām . . . pirms vairākām dienām . . .