Stīvens Līkoks - IZĢĒRBTIE DŽENTLMEŅI

— Man šķiet, ka viņš tās jau ir lasījis, — teica misis Raseljera. — Katrā ziņā mājā ir ļoti daudz grāmatu, kas liekas līdzīgas šīm.

— 0, ļoti iespējams. Te vēl ir «Starp Korfu cilvēkēdā­jiem» . . . Jā, tā, manuprāt, viņam arī ir . . . «Starp . . .» Tā, liekas, arī ir. Bet šī, esmu pārliecināts, viņam patiks, šorīt saņēmām. «Starp Jaungvinejas pērtiķiem» — desmit dolāri neto.

To teikdams, misters Seljers uzlika roku uz jauno grāmatu kaudzes, kas acīm redzami bija tikpat liela kā «Zelta sapņu» kaudze.

— «Starp pērtiķiem», — viņš atkārtoja gandrīz mīļi.

— Liekas par dārgu, — ierunājās dāma.

— Pareizi, ļoti dārga grāmata, — vadītājs jūsmīgā tonī piebalsoja. — Redziet, misis Raseljera, tā ir ilustrēta, ar īstām fotogrāfijām, — viņš ātri šķīra lapas, — ar īstu pērtiķu fotogrāfijām, kas uzņemtas ar aparātu. Un ievērojiet, kāds papīrs! Īstenībā, kundze, mums pašiem šī grāmata maksā deviņus dolārus deviņdesmit centus. Protams, mēs ar to neko nenopelnām, bet tirgošanās ar to mums sagādā prieku.

Katram patīk, ka viņu iepazīstina ar biznesa tehniskās puses detaļām, un, pats par sevi saprotams, katram ir patīkami, ka grāmatu tirgotājs cieš zaudējumus. Es sapratu, ka tās ir divas no mistera Seljera rīcības aksiomām.

Tāpēc bija gluži dabiski, ka misis Raseljera nopirka «Starp pērtiķiem», bet misters Seljers pēc brīža lika pārde­vējam pierakstīt adresi un, zemu klanīdamies, pavadīja dāmu līdz pašām durvīm.

Kad viņš bija atgriezies pie letes, viņa izturēšanās likās krasi mainījusies.

— Ar lo pērtiķu grāmatu, — dzirdēju viņu čukstus sakām pārdevējam, — laikam būs liela noņemšanās.

Bet viņam nebija laika spriedelēt tālāk.

Veikalā ienāca kāda cita dāma.

Šoreiz pat ar mazāk ievingrinātu aci nekā misteram Seljeram pēc tumšajām, dārgajām sēru drānām varēja pa­teikt, ka darīšana ir ar sentimentālu atraitni.

— Kaut ko jaunu no daiļliteratūras, — atkārtoja vadī­tājs.— Jā, kundze, te ir burvīga lietiņa— «Zelta sapņi»,— viņš ar mīlestību virknēja vārdus, — ļoti jauks romāns, ne­parasti jauks. Patiesībā, kundze, kritiķi apgalvo, ka tas esot visjaukākais darbs, kādu vien misters Slašs ir uzrakstījis.

— Vai tā tiešām ir laba? — jautāja dāma.

Es sāku aptvert, ka šo jautājumu uzdod visi pircēji.

— Burvīga grāmata, — teica vadītājs. — Tas ir mīlestības romāns, ļoti vienkāršs un jauks, apbrīnojami burvīgs. Re­cenzijās teikts, ka tā esot mēneša visburvīgākā grāmata. Mana sieva lasīja to skaļi vēl vakarvakarā. Viņa tā raudāja, ka gandrīz vai nevarēja palasīt.

— Tā, jādomā, ir gluži nevainīga grāmata, vai tā nav? — jautāja atraitne. — Es gribu to nopirkt savai meitiņai.

— Gluži nevainīga, — atbildēja misters Seljers g.andrīz tēvišķā tonī. — Patiesībā uzrakstīta pilnīgi vecajā garā, kā rakstīja vecajos labajos laikos. Gluži kā . . . — Te misters Seljers aprāvās, un viņa skatienā bija lasāmas zināmas šaubas. — … Dikenss, Fīldings, Sterns un citi. To ļoti daudz pērk garīdzniecība, kundze.

Dāma nopirka «Zelta sapņus», kurus viņai ietina spīdīgā papīrā, un izgāja no veikala.

— Vai jums nav kāda viegla lasāmviela atvaļinājuma laikam? — skaļā, līksmes pilnā balsī jautāja nākamais apmek­lētājs. Viņš izskatījās pēc biržas māklera, kas brauc atvaļi­nājumā.

— Jā, — teica misters Seljers, un viņa seja izplūda smai­dā,— ir viena lieliska lietiņa— «Zelta sapņi», visjautrākā sezonas grāmata. Gluži vienkārši var pārsmieties! Mana sieva lasīja to skaļi vakarvakarā. Viņa tā smējās, ka gandrīz vai nevarēja palasīt.

— Cik maksā? Dolāru? Pusotra . . . Labs ir, tiniet iekšā!

Uz letes noskanēja nauda, un apmeklētājs bija prom. Es

sāku aptvert, kāda loma grāmatu tirdzniecībā ir profesoriem un koledžu audzēkņiem, kas vēlas nopirkt Epiktetu par astoņ­padsmit centiem un «Pasaules klasiķu sēriju» par divpadsmit centiem sējumā.

— Lūdzu, tiesneša kungs, — vadītājs uzrunāja nākamo apmeklētāju — ciertīgu milzīga auguma personu mīkstu filca platmali galvā. — Jums jūras stāstus? Nu, kā tad! Lie­liska lasāmviela, nav nekādu šaubu, ja smadzenes tā pār­slogotas kā jūsējās. Te būs jaunums — «Starp Jaungvinejas pērtiķiem». Agrāk maksāja desmit dolārus, tagad palētināla līdz četrarpus. Izdošana vien izmaksā seši astoņdesmit. Mēs jau gandrīz visu esam pārdevuši. Paldies, tiesneša kungs! Aizsūtīt jums? Labi. Ar laburītu!

Pēc tam pircēji nāca un gāja bez mitas. Es ievēroju: lai gan veikals ir pilns ar grāmatām — to, jādomā, bija kādi desmit tūkstoši —, misters Seljers, kā redzams, piedāvā pir­cējiem tikai divas. Katra sieviete, kas ienāca veikalā, izgāja no tā ar «Zelta sapņiem», katram vīrietim tika pasniegts «Jaungvinejas pērtiķu» eksemplārs. Vienai dāmai «Zelta sapņi» tika pārdoti kā labākā lasāmviela atvaļinājumam, otrai — kā vislabākā grāmata, ko lasīt pēc atvaļinājuma, trešā nopirka šo grāmatu lasīšanai lietainā dienā, bet ceturtā — kā īsto lasāmvielu saulainai dienai. «Pērtiķi» tika pārdoti kā stāsti par piedzīvojumiem jūrā, uz sauszemes, džungļos un kalnos, bet cenu misters Seljers noteica atkarībā no klienta pirktspējas.

Beidzot, pēc divām rosīgas tirgošanās stundām, veikals uz brīdi kļuva tukšs.

— Vilfred, — misters Seljers uzrunāja vecāko pārdevēju, — es eju brokastīs. Cik vari, tik spied, lai liekam vaļā no šīm divām grāmatām. Vēl kādu dienu mēģināsim pārdot, un tad pieliks. Pieskriešu pie izdevējiem Dokema un Diskanta un sacelšu skandālu. Redzēs, ko tad šie iesāks.

Es nospriedu, ka esmu aizkavējies te pārāk ilgi. Ar Epik- telu rokā es piegāju klāt misteram Seljeram. , — Jā, ser, — viņš teica, vienā mirklī atgūdams savu pro­fesionālo toni. — Epiktets? Burvīga lietiņa. Astoņpadsmit cenlu. Paldies. Varbūt mums ir vēl kaut kas cils, kas var jūs interesēt. Tajā plauktā ir dažas lietotas grāmatas, varbūt gribat apskatīt. Tur ir Aristotelis divos sējumos, jauka lie­tiņa, tikpat kā nesalasāma, bet jums tā var būt pa prātam. Ciceronu saņēmām vakar. Labākais no labākajiem darbiem, tikai cietis no mitruma. Mums laikam ir arī Makiavelli — pavisam neparasts darbs, tikpat kā saplēsts gabalos un bez iesējuma. Rets, vecs izdevums, ser, ja esat lietpratējs.

— Nē, paldies, — es atteicu, bet tad, nepārvaramas ziņ­kāres dzīts, apjautājos: — Šo gramatu «Zelta sapņi» jūs laikam uzskatāt par apbrīnas cienīgu darbu?

Misters Seljers uzmeta man urbīgu skatienu. Viņš zināja, ka es nedomāju pirkt šo grāmatu, un šobrīd viņam, kā cil­vēkiem reizēm gadās, iespējams, bija uznākuši vaļsirdības uzplūdi.

Viņš pašūpoja galvu.

— Ar šo grāmatu mums neveicas, — viņš gaudās. — Izde­vēji uzgrūduši to mums, un mums jādara viss, kas vien ir mūsu spēkos. Viņi, cik es saprotu, ir iekrituši ar to un tagad gaida palīdzību no mums. Viņi plaši reklamē grāmatu un var dabūt cauri savu. Izdevība, protams, ir. Bet ej nu sazini. Var gadīties, ka mums izdodas pievērst grāmatai garīdznieku uzmanību. Tādā gadījumā viss ir kārtībā. Bet, ja tas neiz­dodas, tad esam ķezā. Man rādās, ka tā ir galīgi nejēdzīga grāmata.

— Vai tad jūs neesat to lasījis? — es jautāju.

— Nē, mans mīļais, — teica vadītājs. Viņš izskatījās pēc piena pārdevēja, kam piedāvāta glāze no viņa paša piena- kannas. — Tas gan būtu jauki, ja cs mēģinātu vēl izlasīt jaunās grāmatas! Pietiek jau, ja es izsekoju, kā tās nāk klajā.