Stīvens Līkoks - IZĢĒRBTIE DŽENTLMEŅI

— Bet tie, kas nopirka no jums šo grāmatu, — es turpi­nāju dziļā neziņā, — vai viņi nejutīsies vīlušies?

Misters Seljers papurināja galvu.

— O, nē, — viņš atbildēja. — Redzat, viņi taču to nelasīs. Viņi nekad nelasa.

— Bet jūsu sievai, — es paliku pie sava, — šis romāns taču patika.

Misters Seljers izplūda platā smaidā.

— Es neesmu precējies, ser, — viņš sacīja.

Vai neesat viņu redzējuši? Nudien neticami. Vajadzētu gan redzēt. Viņš katru dienu iet garām jūsu mājai uz bērnudārzu. Jums būtu bijis jāredz viņu tūkstoš reižu. Turklāt viņš ir zēns, ko nevar nepamanīt. Jūs viņu uzreiz ieraudzītu starp simtiem. «Ievērības cienīgs zēns,» jūs teiktu. Esmu pamanījis, ka cilvēki uz ielas allaž pagriežas atpakaļ un noskatās uz viņu. Zēns ir kā izspļauts pēc manis. Tas katram tūlīt duras acīs.

Cik viņam ir gadu? Divpadsmit. Vakar palika divpadsmit gadu un divas nedēļas. Taču viņš ir tik saprātīgs, ka jūs nodo­mātu: «Tam ir piecpadsmit gadu.» Un kādas lietas viņš runā! Jums nāktu smiekli. Es daudz ko no tā esmu pierakstījis, jo baidos, ka neaiziet pazušanā. Kādreiz, kad atnāksit pie manis uz mājām, es jums palasīšu. Atnāciet kadu vakaru! Atnāciet agrāk, lai mums būtu vairāk laika.

Kādu dienu viņš man jautā:

— Tēt (viņš vienmēr sauc mani par lēti), kāpēc debesis ir zilas?

Kāds prātvēders ir tāds divpadsmit gadu vecs zeperis, vai ne? Viņš vienmēr uzdod tādus jautājumus. Kaut es spētu paturēt prātā pusi no tiem!

Un es jums teikšu, ka audzinu viņu pareizi.

Pirms kāda laika es pagādāju viņam krājkasīti, pamācīju mest tajā visu naudu un neko no tās neizdot, tad, liels iz­audzis, viņš būs turīgs vīrs.

Pagājušajā dzimšanas dienā es iemetu krājkasītē zelta piecdolāru gabalu un paskaidroju viņam, ko nozīmē pieci do­lāri un cik daudz par šo naudu var nopirkt, ja tērē taupīgi. Jums būtu vajadzējis redzēt, kā viņš klausījās.

— Tēt, — viņš saka, — manuprāt, tu esi labākais cilvēks pasaulē, vai tā nav?

Kādreiz atnāciet, tad redzēsiet viņu.

Tas būs tikai taisnīgi, ja šīs grāmatas"beigās man atvēlēs dažas lapaspuses, kur es pilnīgi atklāti varēšu pateikt to, ko īsti domāju.

Vēl pirms divām nedēļām es būtu ņēmis rokā spalvu, lai rakstītu par humoru pārliecināti kā atzīta autoritāte.

Taču tie laiki ir pagājuši. Esmu zaudējis kādreizējo repu­tāciju. Īstenībā esmu pilnīgi atmaskots. Kāds angļu kritiķis, kas raksta literārā žurnālā, ar kura nosaukumu vien pieliek, lai atkristu jebkuri iebildumi, šādi novērtējis manu darbu: «Kas tad galu galā ir profesora Līkoka humors, ja ne diezgan prasmīgs hiperbolas un miozes sajaukums?»

Viņam ir taisnība. Nesaprotu tikai, kā viņš uzķēris manu amata noslēpumu. Bet, tā kā noslēpums ir nācis gaismā, man gribas atzīties, ka, gatavojot kādu humoristisku materiālu, es kopš laika gala esmu kāpis savā pagrabā un maisījis kopa pusgalonu miozes ar pintu hiperbolas. Ja gribu piešķirt savam darbam beletristisku nokrāsu, parasti pievienoju vēl pus- pintu katarses. Tas viss ir apbrīnojami vienkārši.

Vienīgais, uz ko es drīkstu droši pastāvēt, ir tas, ka man ir tikpat daudz humora izjūtas kā citiem cilvēkiem. Un, lai cik dīvaini tas būtu, esmu ievērojis, ka visi ir tādās pašās domās par sevi. Kad vien būs vajadzīgs, katrs atzīs, ka viņš labi neredz vai neprot peldēt, vai arī slikti šauj ar šauteni, bet aizskart cilvēka humora izjūtu nozīmē viņu briesmīgi ap­vainot.

— Nē, — nesen teica viens no maniem draugiem, — uz operu es nekad neeju. — Un lepni piemetināja: — Redzi, man galīgi nav muzikālās dzirdes.

— Ko tu saki! — es izsaucos.

— Nu nemaz! — viņš turpināja. — Es nespēju atšķirt melodiju no melodijas. Man vienalga, «Dzimtene mīļā» vai «Dievs, sargi karali». Es neatšķiru, kad skaņo vijoli un kad spēlē sonāti.

Jo vairāk savu trūkumu uzskaitīja, jo lepnāks viņš kļuva. Beigās viņš pateica, ka viņa suns esot daudz muzikālāks par viņu pašu. Tiklīdz sieva vai kāds no viesiem sākot spēlēt klavieres, tā suns ņemoties gaudot — tik žēlabaini kā sāpēs. Viņš gan nekad tā nedarot.

Kad viņš bija beidzis, es, kā man likās, pavisam nevainīgi piebildu:

— Humora izjūta jums, jādomā, arī nav nekāda labā: ja cilvēkam piemīt viens no šiem trūkumiem, tad viņam pa lie­lākai daļai piemīt arī otrs.

Mans draugs acumirklī kļuva zili melns aiz dusmām.

— Humora izjūta! — viņš iesaucās. — Mana humora iz­jūta! Man neesot humora izjūtas! Zināt, es uzskatu, ka man ir labāka humora izjūta nekā jebkuram citam šajā pilsētā, nekā diviem tādiem kā jūs.

Tagad viņš klupa virsū tieši man. Viņš apgalvoja, ka es esot pilnīgi zaudējis humora izjūtu.

Viņš aizgāja, trīcēdams sašutumā.

Personiski es nebaidos atzīties, lai cik kaitīgi tas arī būtu, ka ir zināmas tā sauktā humora vai, pareizāk sakot, joku formas, kuras es absolūti nespēju saprast. Galvenokārt tas attiecas uz to, ko angļi izsenis sauc par praktisku joku.

— Tu laikam nekad neesi pazinis Makgennu, ko? — viens no draugiem nesen jautāja man. Kad atteicu: «Nē, es nekad neesmu pazinis Makgennu,» — viņš nopūtās, pašūpoja galvu un sacīja: .

— Ak, tu neesi pazinis Makgennu! No visiem maniem pazīstamiem viņam bija vislabāk izkopta humora izjūta — viņš vienmēr bija joku pilns. Atceros, kādu vakaru, kad mēs dzīvojām pansionātā, viņš izvilka pāri koridoram virvi un tad pašķindināja pusdienu zvanu. Viens 110 pansionāriem pār­lauza kāju. Mēs mirām vai nost aiz smiekliem.

— Ak vai! — es teicu. — Ir nu gan jokupēteris! Vai viņš bieži tā uzjautrinājās?

— Kā tad, vienā gabalā. Te viņš iepilina darvu tomātu zupā, te nosmērē krēslus ar vasku vai noliek ar spraudītēm. Idejas viņam bira kā 110 pilnības raga. Likās, ka tās rodas bez mazākās piepūles.

Cik es noprotu, Makgenns ir miris. Bet man viņa nav žēl, Nudien — man šķiet, ka vairumam no mums ir pagājuši tie laiki, kad mēs uzjautrinājāmies, likdami spraudītes uz krēsliem, bāzdami dadžus gultās vai dzīvas čūskas svešu cilvēku zābakos.

Man vienmēr ir licies, ka īsts humors savā būtībā nedrīkst būt ļauns un cietsirdīgs. Es pieļauju, ka ikkatrā no mums mīt zināms pirmatnējs, velnišķīgi" ļauns prieks par otra ne­laimi, un no tā mēs netiekam vaļā kā no grēkā krišanas. Tas it kā nebūtu nekas smieklīgs, ja redzu kādu garāmgājēju — īpaši resnumā padevušos cienīgu vīrišķi piepeši paslīdam uz banāna mizas. Bet mums nāk smiekli. Kad slidotājs, dižo­damies pūļa priekšā, zīmē uz dīķa līganus lokus, pēkšņi ielūst ledū un kārtīgi izvannojas, visi smejas kā kutināti. Mūsu senajam ciltstēvam šādos gadījumos joks būtu smieklīgs tikai tad, ja paslīdējušais resnulis būtu pārlauzis sev sprandu, bet ledū ielūzušais slidotājs nekad vairs nebūtu parādījies virs videns. Varu iedomāties, kā aizvēsturisko cilvēku bariņš stāv ap āliņģi ledū, kur nozudis ielūzušais slidotājs, un smejas vai pušu plīsdami. Ja šajos aizvēsturiskajos laikos būtu iznākušas avīzes, šim notikumam būtu veltīts tāds virsraksts: «Uzjautri­nošs gadījums. Nepazīstams džentlmenis ielūst ledū un no­slīkst».

Taču civilizācijas apstākļos mūsu humora izjūta ir notru­linājusies. Tamlīdzīgu nolikumu smieklīgais moments neno­nāk līdz mūsu saprašanai.