Stīvens Līkoks - IZĢĒRBTIE DŽENTLMEŅI

Bērni gan vēl lielā mērā saglabājuši šo pirmatnējo spēju priecāties.

Atceros, reiz es vēroju divus puišeļus, kuri ielas malā vēla un krāva kaudzītē sniega pikas. Viņiem tā darbojoties, garām gāja večuks ar cilindru galvā, pēc visām pazīmēm spriežot — no «veco jautro kungu» sugas. Ieraugot zēnus, pat viņa zelta acenes sāka līksmi laistīties. Viņš sāka plātīties un uzsauca:

— Nu, aiziet, zēni, blieziet man virsū! Uguni!

Aizrāvies viņš savā līksmībā nemanīja, ka ir nokāpis no trotuāra tieši uz ielas. Tur viņam uzdrāzās virsū kurjer- ekipāža un iegāza veco vīru uz muguras kupenā. Viņš gulēja zemē, smagi elpodams un mēģinādams notīrīt sniegu no sejas un acenēm. Abi zēni salasīja pikas un metās viņam virsū.

— Uguni! — viņi auroja. — Vālē viņam! Vālē!

Tomēr, es atkārtoju, tāpat kā vairums cilvēku, es uzskatu, ka humors nedrīkst būt ļauns vai cietsirdīgs, tas pat nejauši nedrīkst radīt iztēlē bēdu, ciešanu vai nāves ainas. Skotu humors, kuru es kopumā vērtēju augstāk, kā liekas man, neskotam, šajā ziņā gan grēko diezgan bieži. Minēsim kaut vai šo plaši pazīstamo anekdoti. Es atsaucos uz to kā uz kaut ko zināmu ne jau tāpēc, lai vienkārši atstāstītu to.

Kādam skotam bijusi svaine — sievasmāsa, ar kuru viņš nekādi nav varējis saprasties. Viņš nav gribējis nekur iet ar svaini, lai kā arī māsa lūgusies. Tad sieva smagi saslimusi un, jau gulēdama nāves gultā, čukstējusi: «Džon, vai tu ņemsi Dženetu līdzi uz bērēm?» Pēc īsa iekšēja cīniņa skots atbildējis: «Margareta, es to izdarīšu tevis dēļ, bet šī diena man būs sagandēta.»

Ja arī te ir kāds humors, tad man tas ir zudis, to aizēno iztēles uzburtā reālā, dzīvā glezna — mirstošā sieva, tumšā istaba un pēdējie lūdzošie čuksti.

Skoti, bez šaubām, visu redz citādām acīm. Šī brīnišķīgā tauta, par kuru es nevaru vien nobrīnīties, man šķiet, vienmēr, ir devusi priekšroku tumsai, nevis dienas gaismai, ir bez bailēm gaidījusi pastardienu un pat nāves ēnā nav zaudējusi drūmu jautrību. Skoti vienīgie no visām nācijām pārvērtuši velnu — ar tādām iesaukām kā Vecais Ragainis — par labu paziņu' kam piemīt zināma drūma pievilcība. Bez šaubām, viņu humorā jaušams arī kaut kas no mūsu mežonīgo senču attieksmes pret lietām. Pirmatnējiem cilvēkiem, kuri redzēja nāvi bieži un tieši un kuriem viņpasaule bija dzīva realitāte, ko var sajust naksnīgā mežā un sadzirdēt vētras auros, — tādiem cilvēkiem likās pilnīgi dabiski mest bailēm apkārt līkumu, piespiežot sevi nodibināt bezbēdīgu un dzīvesprie­cīgu pazīšanos ar neredzamo pasauli. Tāda paraža kā vāķē­šana un līksmošana pie miroņa aizved mūs atpakaļ cilvēces rītausmā, kad nabaga mežonis, apmulsis no bēdām, centās iztēloties, ka mirušais joprojām ir dzīvs. Mūsu bēres ar to sēru rotājumiem un rūpīgi izstrādāto rituālu ir tieši cēlušās no jautrajiem mielastiem. Mūsu zārcinieks kādreiz ir bijis iejū­tīgs ceremonijmeistars, kas rūpējies par bēru dejām. Laika gaitā apbedīšanas ceremonijas un sēru rotājumi ir pārvei­dojušies, līdz mākslotā jautrība izzudusi, un mūsu bēdu salto cienīgumu pauž melnais katafalks un drūmi klusējošie pakaļ- palicēji.

Taču es baidos, vai mans raksts nekļūst pārāk nopietns, tāpēc man jāatvainojas.

Te būs piemērs.

Viņa gaišība ceturtais grāfs Marlboro bija slavens ar savu dāsno viesmīlību, kas viņa laikā valdīja Blenheimā, viņa dzimtmuižā. Kādu dienu ieradies brokastīs, hercogs atklāja, ka sanākuši trīsdesmit viesi, turpretim galds bija klāts div­desmit vienai personai.

«O, nekas,» sacīja hercogs bez jebkāda apmulsuma, «dažiem no mums būs jāēd, kājās stāvot.»

Visiem, protams, bija lielu lielie smiekli.

Man jābrīnās, kā viņi nenobeidzās no smiešanās. Ar neval­dāmiem smiekliem vien, liekas, ir par maz, lai pienācīgi novērtētu tādu joku.

Hercogs Velingtons trīs paaudzes bija tamlīdzīgu asprātību avots. īstenībā stāstu par hercogu Velingtonu var reducēt uz šādu kailu shēmu.

Reiz kāds jaunākais virsnieks salicis hercogu Velingtonu nākam ārā no Vestminsteres abatijas.

«Labrīt, jūsu gaišība,» viņš sveicinājis. «Cik lietains rīts!»

«Jā,» atbildējis hercogs, atturīgi palocīdams galvu, «bet torīt pie Vaterlo, ser, lietus gāza vēl stiprāk, sasodīta būšana!»

Saņēmis pelnīto pārmetumu, jaunais virsnieks nodūris galvu.

Taču attiecībā uz anekdotēm ne jau angļi vien grēko.

Vispār rodas secinājums, ka, stāstot citiem smieklīgus gadījumus, ir jāzina mērs. Tikai retais apzinās, cik bezgala grūti ir pastāstīt kaut ko uzjautrinošu tā, lai tas izklausītos patiešām smieklīgi, — «pasniegt» to, kā saka aktieri. Stāsta nolikumi vien reti padara to smieklīgu. Ir vajadzīgi īstie vārdi, un katram vārdam jābūt pienācīgā vietā. Šad un tad — varbūt vienreiz no simta — gadās stāsli, kuriem nav nepie­ciešama īpaša stāstīšanas māka. To smieklīgums ir pilnīgi atkarīgs no negaidīta fabulas pavērsiena vai ačgārna atrisi­nājuma, un pat visneveiklākais stāstītājs to nespēj sagandēt.

Kaut vai šāds plaši pazīstams piemērs — stāsts, kuru tādā vai citādā veidā būs dzirdējis katrs.

Reiz slavenais komiķis Džordžs Grossmits julās stipri no­guris un aizgāja pie ārsta. Ārsts, tāpat kā visi, bija bieži redzējis Grossmitu uz skatuves, taču ne reizi nebija saticis bez grima, tāpēc nepazina viņu pēc izskata. Viņš izmeklēja pa­cientu, paskatījās uz viņa mēli, pataustīja pulsu un izklauvēja krūtis. Tad viņš pašūpoja galvu.

«Nekā ļauna jums nav, ser,» ārsls teica, «jūs esat vien- ' kārši ļoti noguris no pārstrādāšanās un nervu sasprindzi­nājuma. Jums jāatpūšas un jāizklaidējas. Kādu vakaru aizejiet uz «savoju» paskatīties Džordžu Grossmitu.»

«Paldies,» teica pacients. «Es jau esmu tas Džordžs G rossmits.»

Lūdzu lasītāju ievērot, ka es izstāstīju šo gadījumu ļoti slikti, cik slikti vien iespējams, un tomēr kaut kas no tā ir palicis. Lai lasītājs ir tik laipns, atskatās uz šī gadījuma Sākumu un padomā, kā tas būtu stāstāms un kādu acīm re­dzamu kļūdu esmu pieļāvis. Ja jums ir kaut cik aktiera prasmes «pasniegt», jūs uzreiz aptversit, ka šis stāsts jāsāk tā.

Kādu rītu populārā ārsta pieņemamā istabā ienāca izdēdējis nervoza izskata cilvēks utt., utt.

Citiem vārdiem sakot, joka būtība ir tā, ka slimnieka vārds tiek turēts slepenībā līdz tam brīdim, kad pacients pasaka: «Paldies, es jau esmu Džordžs Grossmits.» Taču šis stāsts pats par sevi ir tik labs, ka to nav iespējams sagandēt, pat gaužām slikti stāstot. Šo pašu anekdoti mēdz dažādi variēt — Džordžs Grossmits, Koklēns, Džo Džefersons, Džons Hērs, Sirils Mods un vēl sešdesmit citi slavenības. Esmu ievē­rojis, ka ir zināma tipa cilvēki, kuri, noklausījušies stāstu par Grossmitu, uz karstām pēdām sāk stāstīt to no jauna, iesprau­žot tajā kāda cita varoņa vārdu, un atkal smejas, vēderu turē­dami, it kā vārda maiņa būtu kaut kas pavisam oriģināls.

Taču, es atkārtoju, tikai daži saprot, cik grūti ir panākt humoristisku vai komisku efektu.

«Vakar es skatījos Hariju Loderu,» nesen pavēstīja Grigss, mans biržas paziņa, kad kopā gājām mājup. «Viņš uznāca uz skatuves skotu svārciņos (Grigss ieķiķinājās), ar grifeles tāfeli padusē (Grigss sirsnīgi iesmējās) un teica: «Es labprāt vienmēr nēsāju līdzi grifeles tāfeli (viņš to, protams, pateica skotiski, bet man skotiski neiznāca tik labi kā viņam), jo var gadīties, ka jāuzraksta kaut kādi cipari.» (Grigss bezmaz vai smaka nost aiz smiekliem.) Pēc tam viņš izņēma no kabatas krīta gabaliņu un teica (Grigsam gandrīz vai sākās histērija): «Es labprāt nēsāju līdzi maziņu krīta gabaliņu, tāpēc ka bez krīta (Grigss tik tikko turējās uz kājām aiz smiekliem) no tāfeles nav… nav nekādas lielas jēgas.»»