Stīvens Līkoks - IZĢĒRBTIE DŽENTLMEŅI

Slouns — apm. 6,33 kg.

Mēs pietvīkām. Mums ienāca prātā piecas mazās galviņas pie galda: lai sagādālu viņām uzturu, mēs rakstījām šīs intervijas.

— Nē, — mēs teicām, — mums nav nekādas lielās sa­jēgas par jaunlopu audzēšanu.

— Nu, — jautāja Izcilais Romānists, kad bijām sasnie­guši mērķi, — kā jums patīk šī kūts?

— Ļoti, — mēs atbildējām.

— Es ierīkoju te noteku no flīzītēm. Pēc paša zīmēju­miem. Ievērojiet, cik tīrs tagad te ir!

Mēs to nebijām ievērojuši.

— Droši vien visas cūkas vēl guļ, — teica Romānists.

Mēs lūdzām, lai viņš tās nemodina. Viņš sacīja, ka atvēršot

mazās sānu durtiņas, lai mēs varētu četrrāpus ielīst kūtī. Mēs pastāvējām uz to, ka nevēlamies traucēt dzīvniekus.

— Mēs ļoti gribētu, — mēs teicām, — uzzināt kaut ko par jūsu darba metodēm, rakstot romānus.

Šos vārdus izsacījām sevišķi degsmīgi. Nerunājot nemaz par intervijas tiešo mērķi, mums briesmīgi gribējās uzzināt, kā raksta romānus. Ja mums tas izdotos, mēs paši varētu ķerties pie rakstīšanas.

— Vispirms iesim paskatīties manus vēršus, — teica Romānists. — Te, aplokā, stāv pāris vērsēnu, kas varētu jūs interesēt.

Mēs bijām pārliecināti par to.

Viņš pieveda mūs pie zema, zaļa žodziņa. Aiz tā, ēzdami drabiņas, stāvēja divi mežonīga izskata dzīvnieki. Mutes griezdami, viņi izvalbītām acīm skatījās uz mums.

— Nu, kā jums patīk šie? — viņš jautāja.

Mēs atbildējām, ka tie mūsu izpratnē ir pats vēršu pilnības iemiesojums.

— Vai negribat ieiet aplokā? — jautāja Romānists, at­vērdams vārtiņus.

Mēs pakāpāmies atpakaļ. Vai būtu pieklājīgi traucēt vēršus?

Izcilais««Romānists pamanīja mūsu šaubas.

— Nebaidieties! — viņš teica. — Tie diezin vai aizliks jūs. Es katru rītu bez jebkādas šaubīšanās sūtu savu al­gādzi iekšā pie tiem.

Mēs ar apbrīnu skatījāmies uz Izcilo Romānistu. Mēs sapratām, ka viņš, tāpat kā daudzi citi mūslaiku rakst­nieki, aktieri un pat domātāji, ir caurcaurēm īsts dabas bērns.

Tomēr mēs papurinājām galvu.

Mēs paskaidrojām, ka vērši nav tā joma, kuras pētīšanai esam gatavojušies. Mēs tikai gribētu uzzināt kaut ko par viņa darba metodēm.

— Manām darba metodēm? — viņš pārvaicāja, atiedams nost no aploka. — Es nudien nezinu, vai man vispār ir lādas metodes.

— Kādu plānu vai metodi jūs lietojat, — mēs jautājām, vilkdami laukā bloknotus un zīmuļus, — sākot rakstīt ro­mānu?

— Parasti mans plāns ir tāds, — paskaidroja Romānists. — Es atnāku uz šejieni un sēžu kūtī tik ilgi, kamēr atrodu vajadzīgos varoņus.

— Cik ilgi jūs te sēžat? — mēs taujājām.

— Ne pārāk ilgi. Parasti, mierīgi nosēdējis pusstundu starp šīm cūkām, es atrodu vismaz galveno varoni.

— Un ko jūs darāt tālāk?

— Nu, es parasti aizsmēķēju pīpi un dodos uz dravu meklēt kādu epizodi.

— Un jūs to atrodat?

— Noteikti. Pēc tam es šo to piezīmēju, tad paklainoju kādas desmit jūdzes ar savām laikām un steidzos atpakaļ, lai apstaigātu lopu aplokus un padraiskotos ar vērsēniem.

Mēs nopūtāmies. Te nu nekas nebija līdzams. Romānu rakstīšana mums likās vēl nesasniedzamāks mērķis nekā iepriekš.

— Vai jūs turat arī kazu? — mēs pajautājām.

— Nu prolams. Lielisku vecu āzi. Iesim apskatīt!

Mēs papurinājām galvu. Nebija šaubu, ka vilšanās lasāma mūsu sejās. Tā bieži gadās. Mēs nopratām, ka tā ir pilnīgi pareiza un derīga metode, ar kādu tiek rakstīti slavenie mūsdienu romāni, — ar kazu, cūku un vērsēnu palīdzību. Taču mēs arī nopratām, ka šī metode nav domāta mums.

Mēs atļāvāmies uzdot vēl vienu jautājumu.

— Cikos no rīta jūs ceļaties?

— Starp četriem un pieciem, — atbildēja Romānists.

— Un, līdzko esat augšā, tā ejat nopeldēties aukstā ūdenī — pat ziemā?

— Eju.

— Jūs, jādomā, — mēs teicām ar vāji slēptu sarūgtinā­jumu, — dodat priekšroku iespējami biezākam ledum?

— Nu protams!

Mēs apklusām. Mēs jau sen bijām tikuši skaidrībā par savas dzīves neveiksmes cēloni, taču bija sāpīgi vēlreiz dzirdēt tā apstiprinājumu. Šis ledainās peldes jautājums stāvēja mūsu ceļā jau četrdesmit septiņus gadus.

Šķita, ka Izcilais Romānists ir pamanījis mūsu nomākto garastāvokli,

— Iesim uz māju! — viņš aicināja. — Sieva pacienās jūs ar tēju-.

Pēc brīža mēs aizmirsām visas savas raizes, jo bijām kopā ar vienu no visapburošākajām Chātelaines kādu liktenis mums bija lēmis satikt.

Mēs apsēdāmies uz zemiem ķeblīšiem blakus Etelindai Aftersotai, kura ar viņai piemītošo grāciju rīkojās ar tējkannu.

— Tātad jūs gribat iepazīties ar manām darba meto­dēm? — viņa jautāja, apliedama mums kājas ar karstu tēju.

— Jā, — mēs atbildējām, vilkdami laukā bloknotiņus un kaut cik atgūdami iepriekšējo entuziasmu. Tas nekas, ka mūs applaucē ar karstu tēju, ka tikai izturas pret mums cilvēciski.

— Vai varat pateikt, — mēs turpinājām, — pie kādas metodes jūs turaties, sākot romānu?

— Es vienmēr sāku ar pētīšanu, — atbildēja Etelinda Aftersota.

— Ar pētīšanu? — mēs pārjautājām.

— Jā. Es domāju — ar īstu faktu pētīšanu. Ņemsim, pie­mēram, manas «Lapaspuses no veļas mazgātājas dzīves» . . . Vai vēl ieliet tēju?

— Nē, nē, — mēs teicām.

— Redzat, lai uzrakstītu šo grāmatu, es vispirms nostrā­dāju divus gadus veļas mazgātavā.

— Divus gadus! — mēs iesaucāmies. — Bet kāpēc?

— Lai izjustu atmosfēru.

— Tvaika? — mēs jautājām.

— Ak nē, — atteica misis Aftersota, — ar to es nodar­bojos īpaši. Par tvaiku es mācījos tehniskajā skolā.

— Vai tas ir iespējams? — mēs jautājām, dūšai atkal saskrienot papēžos. — Vai tas viss bija nepieciešams jūsu grāmatas sižeta risinājumam?

— Es nezinu, kā citādi varētu uzrakstīt. Darbība sākas — jūs, bez šaubām, atceraties . . . tēju? … — veļas mazgātavas katlu mājā.

— Jā, — mēs teicām, pavilkdami nost kājas. — Nē, paldies!

Mēs piekrītoši pamājām ar galvu.

— Meistardarbs, — mēs teicām.

— Mana sieva, — iejaucās Izcilais Romānists, gremodams sviestmaizi, barodams ar to milzīgu dāņu dogu, kura galva gulēja viņam klēpī, un vienlaikus kārtodams mākslīgo ēsmu foreļu makšķerēšanai, — ir ļoti čakla.

— Vai jūs vienmēr strādājat ar šo metodi? —mēs jau­tājām.

— Vienmēr, — viņa atbildēja. — Lai uzrakstītu «Frede- riku no fabrikas», es pusgadu pavadīju adītavā. Lai uzrak­stītu «Margaritu no māla būdiņas», es mēnešiem ilgi no­devos speciāliem pētījumiem.

— Kādiem? — mēs jautājām.

— Pētīju mālus. Mācījos veidot. Redzat, lai ķertos pie tāda darba rakstīšanas, vispirms pamatīgi jo pamatīgi jāiz­pēta māli — visas iespējamās tā šķirnes.

— Bet kāds būs jūsu nākamais darbs?—mēs gribējām zināt.

— Mana nākamā grāmata, — teica Romāniste, — būs veltīta — tēju? — marināžu ražošanai . . . pilnīgi jaunai tēmai.

— Aizraujoša sfēra, — mēs nomurminājām.

— Pie tam pilnīgi jauna. Daži no mūsu rakstniekiem attēlojuši lopkautuvi, bet Anglijā diezgan daudz darīts marme­lādes aprakstīšanā. Taču marinādes vēl neviens nav attēlojis. Ja man izdotos, es labprāt, — piebilda Etelinda Aftersota ar viņai raksturīgo apburošo pieticību, — padarītu šo romānu par pirmo marinādes romānu sērijā, parādot visu marinādes rūpniecības rajonu un varbūt izsekojot četru vai piecu šīs no­zares strādnieku paaudžu liktenim.