Stīvens Līkoks - IZĢĒRBTIE DŽENTLMEŅI

— Četru vai piecu! — mēs jūsmīgi iesaucāmies. — Ap­rakstiet desmit paaudzes! Bet vai jums ir kaut kādi tālāki plāni?

— Jā, protams, — iesmiedamās atbildēja Romāniste. — Es vienmēr plānoju, ko darīšu. Pēc tam es gribu no iekšienes izpētīt cietumu.

— No iekšienes? — mēs nodrebēdami iesaucāmies.

— Jā. Šajā nolūkā es, protams, divus trīs gadus pasēdēšu cietumā.

— Bet kā jūs tiksit tur iekšā? — mēs jautājām, ar šausmām vērodami šīs trauslās sievietes rāmo apņēmību.

— Es to pieprasīšu ar pilnām tiesībām, — viņa mierīgi paskaidroja. — Es iešu pie varas orgāniem entuziasma pār­ņemtas sieviešu nodaļas priekšgalā un pieprasīšu, lai mani liek cietumā. Pēc visa tā, ko esmu paveikusi, es noteikti esmu to pelnījusi.

— Protams, — mēs dedzīgi piekritām.

Tad mēs cēlāmies, lai ietu.

Abi rakstnieki sirsnīgi spieda mums roku. Misters Aftersots pavadīja mūs līdz parādes durvīm un parādīja īsāko ceļu gar dravu, kurš mūs pāri vēršu ganībām aizvedīs līdz šosejai.

Mēs gājām prom biezējošajā krēslā dziļa miera pārņemti. Mēs bijām samierinājušies, ka romānu rakstīšana nav do­māta mums. Mums jātiek cietumā kaut kā citādi.

Bet mēs nospriedām, ka nebūs par ļaunu publicēt šo interviju par pamācību citiem.

Domāju, ļoti iespējams, ka, izņemot mani, nav daudz tādu cilvēku, kas būtu paši savām acīm redzējuši alu cilvēku un runājuši ar viņu.

Un tomēr mūsdienās katrs zina par šo alu cilvēku visu. Piecpadsmit centu žurnāliņi un jaunākā daiļliteratūra pada­rījusi viņu par plaši pazīstamu personu. Tiesa, pirms dažiem gadiem neviens pat nebija dzirdējis par viņu. Turpretī pēdējā laikā dažādu iemeslu dēļ ir radies liels pieprasījums pēc alu cilvēka. Neviens moderns romāns nav pilnīgs, ja tajā vienu vai divas reizes nav pieminēts viņš. Ja romāna varone atraida varoni, par viņu saka, ka viņš «brīdi izjuta mežonīgu, pirmat­nīgu alu cilvēka tieksmi, vēlēšanos sagrābt viņu, aizvilkt sev līdzi, aizvest prom, padarīt par savu». Kad viņš to apskauj, raksta, ka «viņa dzīslās bango visa alu cilvēka stihiskā kaislī­ba». Kad viņš varones dēļ kaujas ar važoni, bandītu, saldē­juma pārdevēju vai kādu citu mūsdienu ļaundara paveidu, par viņu mēdz teikt, ka viņš «izjūt visu plēsonīgo cīņas prieku, ko izjutis alu cilvēks». Ja tie viņam ielauž ribas, viņam tas ir pa prātam. Ja tie sit viņam pagalvu, viņš to nemaz nejūt, tāpēc ka viņš šajā brīdī ir alu cilvēks. Bet alu cilvēks, kā zināms, ir pilnīgi nejūtīgs.

Varonei ir tāds pats viedoklis. «Ņem mani,» viņa dveš, iekrizdama varoņa apkampienos, «esi mans alu cilvēks.» Kad viņa saka šos vārdus — tā vismaz mums apgalvo —, viņas acīs iedegas alu sievietes — tikai ar spēku iegūstamas pirmat­nīgās sievietes mežonīgā kvēle.

Tāpēc arī es, tāpat kā visi pārējie, kamēr nebiju viņu redzējis, biju augstās domās par alu cilvēku. Gara acīm es skaidri iztēlojos viņu — milzīgu, muskuļotu vīrieti vilkādā un ar smagu vāli rokā. Es iedomājos viņu bezbailīgu, mūsu nīkulīgās civilizācijas neskartiem nerviem; viņš cīnās tāpat kā meža zvēri līdz nāvei, nogalinot bez žēlastības un ciešot sāpes bez vaida.

Es nevarēju nejūsmot par viņa tēlu.

Man patika arī — es nebaidos atzīties — viņa neparastā pieeja sievietēm. Viņa metode, ja es pareizi sapratu, bija tāda: viņš saķēra sievieti aiz skausta un aizveda sev līdzi. Tāds bija viņa mežonīgais, pirmatnīgais sievietes «iekaro­šanas» paņēmiens. Un viņām tas palika. Tā vismaz mums ziņo tūkstošiem ticamu avotu. Viņām tas patīk. Un mūsdienu sievietēm — tā vismaz mums saka — arī patiktu, ja vien kāds vīrietis uzdrošinātos to izmēģināt. Tur jau ir tā nelaime — ja uzdrošinātos!

Atklāti runājot, esmu redzējis ne mazumu sieviešu, kuras man gribētos sagrābt, pārsviest pār plecu un aiznest sev līdzi vai — atbilstoši mūsdienu apstākļiem — izdarīt to pašu, iz­mantojot transporta kantora aģenta pakalpojumus. Ievēroju viņas Atlantiksitijā, redzu Piektajā avēnijā — jā, it visur mēdz būt tādas sievietes.

Bet vai viņas nāktu? Tā jau, velns parāvis, ir tā lieta! Vai viņas nāktu tāpat kā alu sievietes, kozdamas man nost ausi,

vai arī ir tā pagrimušas, ka ierosinātu prāvu pret mani, ap­sūdzot līdzdalībā arī transporta kantori?

Tādas šaubas atturējušas mani no aktīvas rīcības. Bet tās atstāj mani tāpat kā daudzus citus vīriešus, kurus sajūsmi­nājis un apbūris alu cilvēks.

Tātad var iedomāties manu ārkārtīgo interesi, kad es pa­tiešām sastapu dzīvu alu cilvēku. Tas notika gluži vienkārši, drīzāk nejauši nekā ar nolūku, tas varēja gadīties kuram katram.

Iznāca tā, ka es pavadīju atvaļinājumu Kentuki, bet šajā apgabalā, kā visi zina, ir daudz alu. Tās stiepjas — un šis fakts arī ir visiem zināms — simtiem jūdžu tālu. Dažviet tās ir tumši tuneļi, kuros neiekļūst saule, un melno klusumu tur iztraucē tikai no augšas pilošās lāses; cituviet tās ir platas velves kā pazemes tempļi ar milzīgām akmens arkām, kuras sniedzas līdz kupolam, un neizmērojami dziļiem, klusiem ūdeņiem grīdas vietā; šur tur pa spraugām zemes garozā alās iespīd gaisma, tās ir sausas un nokaisītas ar smiltīm — tātad derīgas cilvēkam dzīvošanai.

Tādās alās, kā gadsimtiem ilgi ietiepīgi apgalvo leģenda, vēl joprojām dzīvojot alu cilvēki, atlikušie savas rases pār­stāvji, kuru skaits aizvien sarūk. Te es arī nejauši satiku Alu cilvēku.

Reiz ieklīdu alās daudz tālāk, nekā bija atļauts manā ceļvedī. Man līdzi bija revolveris un kabatas baterija, taču spožā saules gaisma, kas aizvien vairāk piepildīja alu, pada­rīja bateriju nevajadzīgu.

Un tur jau viņš sēdēja — milzu vīrietis, ietinies lielā vilkādā. Blakus pa tvērienam bija nolikta smaga vāle. Viņam uz ceļiem gulēja mednieka šķēps, ap kuru, savilkdams ar muskuļoto roku, viņš tina cīpslas. Viņš bija pilnīgi aizmirsies darbā. Savēlušies mali krita pār acīm. Viņš neredzēja mani, kamēr nebiju piegājis pa alas smilšaino grīdu viņam pavisam klāt. Tad es viegli ieklepojos.

— Atvainojiet, — es teicu.

Alu cilvēks uztrūkās kājās kā dzelts.

— Ak dievs, kā jūs mani pārbiedējāt! — viņš izsaucās.

Es pamanīju, ka viņš dreb pie visām miesām.

— Jūs pienācāt klāt tik negaidīti, — viņš teica, — ka es satrūkos. — Tad viņš nomurmināja vairāk pats sev nekā man: — Viss no tā sasodītā alas ūdens! Man jābeidz to dzert.

Es apsēdos uz akmens blakus Alu cilvēkam, piesardzīgi nolikdams revolveri aiz muguras. Atklāti sakot, pielādēts revolveris, īpaši man kļūstot vecākam, padara mani nervozu. Baidījos, ka alinieks nesāk blēņoties ar to. Tā nav nekāda joka lieta.

Lai uzsāktu sarunu, es pacēlu Alu cilvēka vāli.

— Ir nu gan pamatīga boze, ko? — es teicu. — Fū, cik smaga!

— Uzmanīgi!—mazlietiņ satraukts, uzsauca Alu cilvēks, atņemdams man vāli. — Neblēņojieties ar to! Vāle ir pielā­dēta. Zināt, jūs viegli varat nosviest to uz kājām sev vai arī man. Ar pielādētu vāli vienmēr jāapietas piesardzīgi.

To teikdams, viņš piecēlās, aiznesa vāli uz alas otru stūri un pieslēja pie sienas. Tagad, kad viņš stāvēja un es varēju viņu kārtīgi aplūkot, Alu cilvēks vairs neizskatījās tik liels. Īstenībā viņš nemaz nebija liels. «Druknuma iespaidu,» es nodomāju, «laikam būs radījusi tikai lielā vilkāda, kurā viņš ietinies.» JKaut ko tamlīdzīgu man bija gadījies novērot Lielajā operā. Es pirmo reizi pamanīju, ka ala, kurā mēs atradāmies, ir, kaut arī primitīvi, tomēr iekārtota kā dzīvojamā istaba.