Stīvens Līkoks - IZĢĒRBTIE DŽENTLMEŅI

— Jauku vietiņu esat izvēlējies, — es teicu.

— Uz goda, vai ne? — viņš piekrita, pārlaizdams skatienu alai. — Viņa to iekārtoja. Viņai ir izkopta gaume. Paskatieties uz to māla bufeti! Tā ir ko vērta! No pirmās šķiras māliem. Nav vis tādi kā jūsu lētie bruģakmeņi. Lai to dabūtu gatavu, bija jāstiepj māli divas jūdzes. Bet paskatieties uz to appīto spaini! Vai nav lielisks? Tikpat kā netek, vienīgi no sāniem, un varbūt dibens drusciņ laiž cauri. Viņa to appina. Uz pīšanu viņai zelta rokas.

Runādams viņš staigāja pa alu un rādīja man visu savu nelielo mantību. Viņš bija uz mala kā Hārlemas iedzīvotājs, kas rāda viesim, cik ērts ir viņa miteklis. Lai nu kā, Alu cilvēks nepavisam vairs nelikās tik liels. īstenībā viņš izska­tījās pavisam maziņš, bet, atmetis no pieres garos, melnos matus, viņš izskatījās tikpat gurds un vainīgs kā mēs visi. Augstākai būtnei, ja tāda eksistē, mūsu nenozīmīgās sejiņas visas kopā un katra atsevišķi droši vien liekas aizkustinošas.

Es sapratu, ka viņš runā par savu sievu.

— Kur viņa ir? — es jautāju.

— Mana sieva? — viņš pārjautāja. — Ā, viņa aizgāja ar mazo pastaigāties pa alām. Vai jūs, nākot šurp, nesatikāt mūsu mazo? Nē? Zināt, viņš ir visprātīgākais zēns, kādu jūs jebkad būsit redzējis. Deviņpadsmitajā augustā viņam palika tikai divi gadi, bet jūs dzirdēsit, ka viņš saka «papu» un «mammu» kā pieaudzis. Man šķiet, viņš ir visprātīgākais zēns, kādu es jebkad esmu redzējis. Protams, es runāju tā ne jau tāpēc, ka esmu viņa tēvs. Es runāju tā, it kā viņš būtu kāda cita dēls. Tātad jūs viņu nesatikāt?

— Nē, — es atbildēju, — nesatiku gan.

— Nūja, — Alu cilvēks turpināja, — te ir tik daudz eju un pāreju. Viņi, jādomā, būs aizgājuši uz citu pusi. Sievai vispār patik no rītiem pastaigāties un paciemoties pie kaimiņiem. Bet es nudien, — viņš piepeši attapās, — laikam esmu aiz­mirsis, kā jāuzņem viesi. Atļaujiet piedāvāt jums alas ūdeni! Ņemiet šo akmens krūzi! Sakiet, kad pietiek. Kur mēs to dabūjam? Tepat alā, kur tas sūcas cauri zemei. Stiprs? Apmēram piecpadsmit grādi būs, es domāju. Daži stāsta, ka šajā štatā visa zeme esot piina ar tādu ūdeni. Apsēstieties un jūtieties kā mājās, bet, kad padzirdat nākam manu sievu, paslēpiet krūzi aiz tā akmens, lai nekrīt acīs. Sapratāt? Bet tagad pamēģiniet vienu no šiem gobu sakņu cigāriem! Ņemiel lak tādu kārtīgu — cigāru ir, cik uziet!

Mēs diezgan ērti iekārtojāmies mīkstajās smiltīs un, at­spiedušies ar muguru pret laukakmeņiem, sūcām alas ūdeni un smēķējām gobu sakņu cigārus. Man šķita, ka es, atgrie­zies civilizācijas klēpī, sarunājos ar viesmīlīgu mājastēvu.

— Jā, — teica Alu cilvēks labsirdīgā un aizbildnieciskā tonī, — dienā es vispār jauju sievai iet, kur viņai tīk. Viņa un citas sievietes mūsdienās dibina visādas kustības, bet es uz to skatos tā: ja viņai patīk skraidīt apkārt, runāt un ap­meklēt sapulces, lai. Protams, — viņš piebilda, cenzdamies izskatīties ļoti stingrs, — tiklīdz es piesperu kāju . . .

—•_ Kā tad, kā tad, — es teicu. — Pie mums ir tāpat.

— Vai tiešām? — viņš ieinteresēts jautāja. — Bet es iedo­mājos, ka Ārpasaulē ir pavisam citādi. Jūs taču esat no Ārpa­saules, vai ne? Es nopratu to pēc ādas, kas jums mugurā

— Vai jūs nekad neesat bijis Ārpasaulē? — es pajautāju.

— Protams, ne, — atteica Alu cilvēks. — Tas nav priekš manis. Te, alās, tīrā pazemē un lielāko tiesu tumsā, viss ir labi. Te ir ērti un droši. — Viņš it kā noskurinājās. — Fū, jums tur, ārpusē, gan jābūt ar stipriem nerviem, lai staigātu gar pašu pasaules malu, kur uz galvas var uzkrist zvaigznes un vispār ar jums var notikt sazin kas. Bet jums, Ārpasaules iedzīvotājiem, ir kaut kāda dabiska stihiska drosme, kuru mēs, alu cilvēki, esam zaudējuši. Es tik tiešām biju pamatīgi nobijies, kad pacēlu acis un ieraudzīju jūs te stāvam.

— Vai tad jūs nekad nebijāt redzējis cilvēku no Ārpa­saules? — es jautāju.

— Nē, kāpēc ne, — viņš atbildēja, — biju, bet ne tik tuvu. Esmu jau gan kādreiz piegājis pie pašas alas krants, parau­dzījies laukā un paskatījies uz viņiem, vīriešiem un sievietēm no Ārpasaules, bet tikai no tālienes . . . Starp citu, lai nu kā, — bet mēs, alu cilvēki, zinām par viņiem visu. Un, par ko mēs apskaužam jūs, Ārpasaules vīriešus, tā ir jūsu māka ap­ieties ar sievietēm. Velns parāvis, jūs gan nepiedodat sievietēm viņu muļķības — jūs, puiši, esat īsti pirmatnīgi, civilizācijas neskarti cilvēki. Mēs šīs īpašības esam zaudējuši.

— Ko jūs, mans dārgais … — es iesāku.

Bet Alu cilvēks, pēkšņi apsēdies taisnāk, pārtrauca mani.

Mudīgi! Mudīgi!—viņš uzsauca. — Paslēpiet to nolā­dēto krūzi! Viņa nāk. Vai tad jūs nedzirdat?

Tad arī es izdzirdēju sievietes balsi kaut kur no alas ieejas puses.

— Tā, Villij, — viņa teica — acīmredzot Alu bērnam, - tūlīt ejam atpakaļ uz mājām, un, ja tu vēlreiz tā nosmē­rēsies, es vairs nekad neņemšu tevi līdzi, to tu liec vērā!

Viņas balss kļuva skaļāka. Viņa ienāca alā — zvērādās ģērbusies sieviete lieliem kauliem, bet viņai pie rokas bija aizkustinošs mazulītis zaķādā, zilām acīm un slapju degunu.

Es sēdēju tā, ka Alu sieviete mani acīmredzot nevarēja pamanīt, tāpēc viņa, nenojauzdama manu klātbūtni, uzru­nāja vīru.

— Ir nu gan prieks par šo slinkummaisu! — viņa iesaucās. — Vāļājas pa smiltiņām, — viņa nospraustajās, — un smēķē …

— Manu -dārgumiņ … — iesaka Alu cilvēks.

— Izbeidz dārgumol! — viņa aprāva. — Paskaties sev apkārt! Nekas vēl nav sakārtots, bet diena jau pusē! Vai uzliki vārīties aligatoru?

— Es tikai gribēju teikt … — vēlreiz mēģināja sākt Alu cilvēks.

— Gribēju teikt! Es, protams, nešaubos, ka tu gribēji teikt. Ja vien es ļautu, tu visu dienu vārstītu muti. Es tev jautāju tikai vienu: vai esi uzlicis vārīties aligatoru pusdienām vai neesi? Ak dievs! — Viņa pēkšņi aprāvās, ieraudzījusi mani. — Kāpēc tu uzreiz neteici, ka mums ir viesis? Ak tu debestiņ! Tu te sēdi — un ne pušplēsta vārda, ka pie inums atnācis džentlmenis!

Viņa bija aizskrējusi uz alas otru galu un steigšus kārtoja matus, izmantodama peļķi par spoguli.

— Ak vai! — viņa iesaucās. — Esmu nudien pēc īsta biedēkļa! Piedodiet, — viņa piemetināja, pagriezusies pret mani, — ka esmu tādā izskatā. Es ātrumā uzrāvu mugurā šo veco kažokādu blūzi un aizskrēju pie kaimiņienes, un man ne prālā nenāca, ka viņš gaida viesus. Tas izskalās pēc viņa. Baidos, ka mums ir tikai saulēts aligators, ar ko paciehāt jūs, bet, ja jūs paliksit uz pusdienām, tad gan . . .

Viņa, šī viesmīlīgā primitīvā mājasmāte, jau rosījās, grabi­nādama uz māla galda akmens šķīvjus.

— Man tiešām… — es iesāku. Taču tālāk netiku, jo Alu cilvēks un Alu sieviete pēkšņi vienā balsī iebrēcās:

— Villijs! Kur .ir Villijs?

— Ak tētīt! — kliedza sieviete. — Viņš maldās apkārt viens . . . Ak, steidzies, meklē viņu rokā! Ar viņu kaut kas var nolikt! Ka tikai viņš neiekrīt ūdenī! Ātrāk, ātrāk!

Viens divi viņi bija nozuduši alas tumšajās ejās.

— Villij! Viliij!

Viņu balsīs jautās nāves bailes.

Bet pēc mirkļa — tā man likās — viņi jau bija atpakaļ ar šņukstošo Villiju rokās. Viņa zaķāda bija slapja kā mārks.