Stīvens Līkoks - IZĢĒRBTIE DŽENTLMEŅI

Es mundri uzrausos rāpus un ķēros pie mājas celšanas. Biju nodomājis izmaniot metodi, ko Daba jau sen iemācījusi bebram un ko bez tam zina un liek lietā gaučo [16] pampās, gūgū' Rodēzijā, kā arī daudzas citas ciltis. Man vajadzēja izraudzīties piemērotu audzi un nograuzt kokus, turklāt no­grauzt tā, lai katrs nogāztos tieši būvei paredzētajā vietā. Tā es uzsliešu sienas, nākamo piemēroto koku rindu grauzīšu tā, lai tie, gāzdamies krusteniski, veidotu jumtu.

Naski stājos pie darba, un jau pēc pusstundas izjutu ap­mierinājumu, redzot sava topošā mājokļa aprises. Es vēl grauzu ar nerimstošu sparu, kad piepeši mani iztraucēja dobja ņurdoņa krūmājā. Piesardzīgi kā zvērs es, tāpat ņur­dēdams, parāvos aiz koka. Redzēju kaut ko kustamies krūmos, acīmredzot tas bija kāds liels zvērs. Pēc ņurdēšanas

nospriedu, ka tam jābūt lācim. Dzirdēju to nākam tuvāk. Zvērs grasījās man uzbrukt. Es nodrebēju aiz mežonīga prieka, lo iedomājoties, mana veļa sacēlās stāvus aiz dusmām, un es izaicinoši raidīju rēcienu pēc rēciena. Zobi man bija atņirgti līdz smaganām, un es ar pakaļkāju zvetēju sev pa sāniem. Nevarēju vien sagaidīt, kad lācis bruks man virsū. Kas tādā mežonīgā cīniņā gāž pirmais, tas ir uzvarētājs. Biju nodomājis — līdzko lācis parādīsies — vienu pēc otras nokost tam abas priekškājas. Ja es uzreiz gūšu virsroku, par galīgo uzvaru nevarēja būt šaubu.

Krūmi pašķirās. Es uz brīdi ieraudzīju garu, brūnu stāvu un matiem noaugušu galvu. Tad radījums pacēlās pakaļ­kājās un atspiedās pret koku tieši man pretī. Augstā debess! Tas nemaz nebija lācis. Tas bija cilvēks.

Viņš bija ģērbies tāpat kā es — veļā, un viņa seja un rokas, tāpat kā man, bija nokrāsotas brūnas. Viņa mati bija gari un savēlušies, seju klāja divas nedēļas neskūtas bārdas rugāji.

Brīdi mēs blenzām viens uz otru, joprojām ņurdēdami. Tad svešais, rūkdams aiz pretīguma, izslējās visā augumā.

— Rimsties jel! —viņš teica. — Runāsim angliski!

Viņš panācās man tuvāk un apsēdās uz baļķa tādā pozā, kas likās paužam tādu pašu pretīgumu kā viņa sejas izteiksme.

— Ko tu dari? — viņš jautāja.

— Būvēju māju, — es atbildēju.

— Redzu, — viņš teica, pamādams ar galvu. — Kālab tu atrodies te ?

— Mans plāns ir šāds, — es skaidroju. — Gribu pārlie­cināties, vai cilvēks var izdzīvot šajos mežos kails, iztiekot vienīgi pats ar savām rokām un savu atjautību un . . .

— Jā, jā, zinu, — mani pārtrauca nenomierināmais cil­vēks. — Sagādāt pats sev iztiku šajā čūksnī, dzīvot tā, kā dzīvojis alu cilvēks, — bezrūpīgi un tālu no civilizācijas lāsta!

— Jā gan. Tāda bija mana iecere, — es teicu, un šie vārdi vēl vairāk uzkurināja manu sajūsmu. — To es arī daru. Mana barība būs paraslā zāle un saknes, ko daba dod saviem bērniem, un mans dzēriens . . .

— Jā, jā, — viņš alkal nepacietīgi pārtrauca, — tavs dzē­riens būs čalojošā strautiņa ūdens, tava gulta — smaržīgo hemloka skuju cisas un tavs baldahīns — klajais debess jums, kuram gaismu dod maigās zvaigznes pie spirdzinošās nakts sārti violetās velves. Zinu jau, zinu.

— Augstā debess! — es iesaucos. — Tā tik tiešām ir mana iecere. Patiesībā tās ir tieši manas frāzes. Kā tu to uzminēji?

Viņa žests liecināja par apnikumu un vilšanos.

— Blēņas! —viņš sacīja. — Es to zinu, tāpēc ka esmu to darījis. Jau divas nedēļas esmu nodzīvojis pie dabas krūts, piedalījies rotaļā, ko sauc par dzīvi mežā. Tā man ir līdz kaklam. Bet pēdējais nolikums izveda mani no pacietības.

— Kāds pēdējais notikums? — es jautāju.

— Nu, salikšanās ar tevi. Vai vari iedomāties, ka esi jau deviņpadsmitais cilvēks, ko es pēdējās trīs dienās sastopu pliku skraidelējam pa šiem mežiem? Viņi visi lo dara. Šie meži ir pilni ar viņiem.

— Ko tu saki! — es izdvesu.

— fakts. Ej kur iedams šajos krūmos, it visur plikie taisa to pašu sasodīto eksperimentu. Kad paiesi maķenīt tālāk, tur ieraudzīsi uzrakstus: kailiem nav atļauts uzturēties šais krūmos, kailiem noliegts staigāt, džentlmeņi, kas ir kaili, tiek lūgti palikt tuvāk pie lielceļa — un daudz ko tamlīdzīgu. Tu laikam neesi trāpījies īstajā vielā, citādi būtu pamanījis būdeles, ko viņi sacēluši Jaunanglijas mežmalās un apkāruši ar uzrakstiem: pērk un pārdod apakšveļu, pārdod vai iznomā fotoaparātus, visaugstākā cena par pamestiem apģērba gaba­liem un visu ko.

— Nē, — es atteicu, — neesmu neko redzējis.

— Nu, tad, ejot atpakaļ, paskaties! Man pietiek. Te vairs nav ko iesākt. Braukšu atpakaļ uz pilsētu, paraudzīšu, vai es varu tieši tur, pašā pilsētā, nopelnīt iztiku ar savām rokām un smadzenēm vien. Luk, īstais uzdevums, zvēra dzīve nav priekš manis. Šis meža bizness ir par vieglu. Nu, sveiki, es laižu prom.

— Acumirkli pagaidi! — es uzsaucu. — Kā tas nākas, — ja tas, ko tu saki, ir taisnība — ka es, uzturēdamies te jau no paša rīta, neesmu ne redzējis, ne dzirdējis meža biezokni apkārt nevienu dzīvu dvēseli?

— Blēņas, — svešais atbildēja. Viņi varbūt bija tev apkārt, bet tu tos nepazini.

— Nevar būt! Es sapņoju zem koka "un nedzirdēju ne skaņas, tikai vāvere šmaukstinājās un ezera gārgale klaigāja tālumā.

— Pareizi, vāvere šmaukstinājās. Tas bija kāds zellis, kas kokā šmaukstināja, lai pārspētu pārējos, izlikdamies par vāveri, un nav šaubu, ka cits kāds otrpus tuvējā ezera klaigāja kā gārgale. Vai tu viņiem atsaucies?

— Jā gan, — es atzinos. — Atsaucos tādā pazemā balsi . . .

— Akurāt, dzīvnieku valodā tas ir vispārpieņemts svei­ciens. Var redzēt, ka to tu esi labi apguvis. Nu, tad vēlreiz paliec sveiks! Es laižu prom. Tikai, lūdzams, nerūc gan vairs! Man šitā lieta ir līdz kaklam.

— Sveiki! — es atteicu.

Viņš ieslīdēja krūmos un nozuda. Es apjucis paliku turpat dīki sēžam, smagas vilšanās nomākts. Tā es laikam nosēdēju stundām ilgi.

Tālumā atskanēja tikko sadzirdams dumpja kliedziens kādā vientuļā dumbrā jā.

— Pie velna, kas to troksni taisa? — es murmināju. — Jā­domā, kāds galīgs muļķis, mēģinot iztēloties, ka ir ūdens­putns. Met to pie malas!

Es ilgi gulēju, prātodams, ko nu lai dara, jo mans meža sapnis bija sadragāts.

Pēkšņi izdzirdēju skaļas balsis, griezīgas un enerģiskas cilvēku balsis, un tajās nebija saklausāms nekas no dzīv­nieku rūkšanas.

— Viņš ir te! Es viņu redzēju! — kāds sauca.

Atkal dzīvnieciska instinkta pārņemts, es rūkdams mudīgi iespruku pamežā. Nojautu, ka viņi meklē tieši mani. Es izjutu vajāta dzīvnieka prieku. Mana veļa saslējās aiz bailēm un dusmām.

Ko nagi neš, atkāpos mežā. Taču, jo tālāk gāju, jo tas likās kļūstam nevis biezāks, bet gan skrajāks. Cenšoties paslēpties biezoknī, es rūkdams pieplaku pie zemes. Jutos traki uz­jautrināts, kā katrs savvaļas mīļotājs, zinot, ka viņu vajā, ka viņu meklē, ka varbūt kāds jau ir pāris pēdu atstatumā, un biju gatavs kuru katru brīdi iegrūst viņam sānos dakšas, līdzko viņš metīsies skriet. Tā ir ne ar ko nesalīdzināma ekstāze^. Tad aptvēru, ka atrodos vajātāju lokā. Es biju ie­lenkts no visām pusēm.

Mežs bija kļuvis tāds kā skrajāks. Koki atgādināja kāda parka krūmus — tas varēja būt tas pats Centrālais parks. Zemajām vīriešu balsīm pa vidu jaucās spalgas puišeļu klaigas. — Tur viņš ir, — viens kliedza, — jož pa krūmiem! Ke, kā uzmetis kupri! — Kas tur ir par jokiem? — kāds cits vaicāja. — Kāds trakais veļā iesprucis parkā, un policisti dzenas šim pakaļ.