Stīvens Līkoks - IZĢĒRBTIE DŽENTLMEŅI

Es negribētu likties skarbs. Taču man atļauts piebilst, ka esmu no tiem, kuri nekad neievēro, ka vālodze vij ligzdu, ja vien putns to nevij manā platmalē kluba priekštelpā. Es neesmu vienīgais tāds cilvēks, un ir pienācis laiks mums aizstāvēt pašiem sevi. Ir pavasara pazīmes, kuras ievēro un pazīst katrs saprātīgs cilvēks. Viņš redz, ka no kluba ēdien­kartes pazūd austeres, un zina, ka ziema iet uz beigām; viņš ievēro, ka vārītu jauno Kaliforijas kartupeļu porcijas cena noslīd no divdesmit pieciem centiem uz desmit centiem, un aptver, ka tuvojas sezona. Viņš pamana no kausēta sviesta bikli spraucamies laukā pirmos sparģeļus un redz, cik maigi pietvīkst Karolīnas zemenes, kuru viena kaste maksā pusotra dolāra. Un viņš vēro — vai arī tajā atpakaļ neatsaucamajā dienā ir vērojis — izkārtni «Šodien tumšais alus», kas viņam vēsta, ka priecājas visa daba.

Tādas ir pavasara pazīmes, kuras var ievērot katrs. Tās runā pašas par sevi. No šī viedokļa es esmu tikpat jutīgs pret pirmo pavasara aicinājumu kā kurš katrs no maniem kolē­ģiem. Man patīk sēdēt klubā ar saviem domubiedriem, vērot pavasara nākšanu un vēstīt tā tuvošanos.

Bet lauzīt galvu par pavasari, kura izskaidrošanai vajadzīga vesela bioloģijas grāmata, man nav nedz jēgas, nedz patikas.

Mans draugs Tods ir man parādā dolāru. Viņš aizņēmās to pirms gada, un es baidos, ka ir maz izredžu dabūt to atpakaļ. Ik reizi, kad satieku viņu, es pārliecinos, ka viņš ir aizmirsis šo parādu. Satiekot mani, viņš ir tikpat vaļsirdīgs un draudzīgs kā vienmēr. Mans dolārs ir galīgi izkūpējis viņam no prāta. Skaidrs, ka es nekad to vairs nedabūšu atpakaļ.

No otras puses, es zinu arī to, ka visu mūžu atcerēšos, ka Tods ir parādā man dolāru. Esmu pārliecināts, ka tas nekādi neietekmēs mūsu draudzību, taču aizmirst šo faktu es nespēšu nekad un nemūžam. Nezinu, kā tas ir ar citiem, bet, ja kāds ir aizņēmies dolāru no manis, šis parāds man neizies no prāta līdz pat kapa malai.

Atļaujiet man izstāstīt, kā viss notika. Tods aizņēmās šo dolāru pērnā gada astotajā aprīlī (minu šo datumu katram gadījumam — varbūt šīs rindas patrāpās acīs Todam), tieši pirms izbraukšanas uz Bermudu salām. Viņam vajadzēja iz­mainīt dolāru, lai būtu ar ko samaksāt par taksometru, un es viņam aizdevu šo dolāru. Tas notika pavisam vienkārši un da­biski, un es attapos tikai tad, kad viss jau bija cauri. Viņš tikai palūdza: «Iedod man dolāru,» —un es atbildēju: «Lūdzu. Bet vai tev pietiks' ar dolāru?» Es domāju, nē, es pat zināju, ka aizņemdamies Tods ir nolēmis atdot man šo dolāru.

Viņš atsūtīja man ziņu no Hamiltonas, no Bermudu salām. Taisot vaļā aploksni, es cerēju, ka tajā būs iekšā dolārs. Bet nekā. Viņš tikai rakstīja, ka temperatūra esot pie simt grādiem [18] . Šis skaitlis man lika kļūt uz mirkli piesardzīgam.

Tods atgriezās pēc trīs nedēļām. Es viņu sagaidīju stacijā — nevis dolāra dēļ, bet gan tāpēc, ka es .viņu patiesi cienu. Man šķita— viņam būs patīkami, kā pēc trīs nedēļu prom­būtnes kāds viņu gaida uz perona. Es teicu:

— Paņemsim taksometru un brauksim uz klubu.

Bet viņš atbildēja:

— Nē, labāk iesim kājām.

Vakaru mēs pavadījām kopā, runādami par Bermudu salām. Es domāju par savu dolāru, bet, protams, neieminējos par to. Vienkārši nespēju. Es tikai pajautāju, kāda valūta ir apgro­zībā Bermudās un vai amerikāņu dolāram tur ir nominālvēr­tība. Es mazliet uzsvēru vārdus «amerikāņu dolārs», bet vēlreiz sapratu, ka neesmu spējīgs pateikt to klaji.

Tikai pēc kāda laika (es tiekos ar Todu klubā gandrīz vai Katru dienu) es pārliecinājos, ka viņš ir galīgi aizmirsis do­lāru. Kādu dienu pavaicāju, - cik viņam izmaksājis brauciens, un viņš atbildēja, ka neesot rēķinājis. Mazliet vēlāk es pajautāju, vai viņš ir iegājis atpakaļ sliedēs, un viņš atbil­dēja, ka esot jau paguvis to aizmirst. Tagad es sapratu, ka viss ir cauri.

Un tomēr es neturu ļaunu prātu uz Todu. Es tikai esmu ar viņu papildinājis to cilvēku sarakstu, kuri ir man parādā do­lāru un aizmirsuši atdot. Tagad viņu atlicis pavisam maz. Mana izturēšanās pret viņiem paliek nemainīga, bet es tikai gribētu visu aizmirst.

Es satieku Todu ļoti bieži. Pirms divām dienām es satiku viņu kādās pusdienās, un viņš acīmredzot bez jebkāda bikluma runāja par Poliju. Viņš teica, ka Polija nekad nenomaksās savus parādus. Tādai lietai gan vajadzētu atgādināt viņam tos, vai ne? Taču nelikās vis, ka viņš atcerētos.

Bet laika gaitā reizi pa reizei man uzmācās kāda doma — ļoti smaga doma. Tā bija tāda. Ja Tods ir aizņēmies no manis dolāru un aizmirsis to, iespējams — jā, teorētiski tas ir ti­cams , ka ir cilvēki, kam arī es esmu parādā dolāru, kuru esmu aizmirsis. Varbūt ir vesela virkne tādu cilvēku. Jo vairāk es par to domāju, jo mazāk tas man patīk, tāpēc ka esmu pārliecināts — ja jau kādreiz esmu aizmirsis atdot dolāru, es to neatdošu arī viņa saulē.

Ja tādi cilvēki ir, es lūdzu, lai viņi piesakās. Ne jau visi uzreiz, bet mērenā daudzumā un, ja iespējams, alfabētiskā kārtībā, un es tūlīt pierakstīšu viņu uzvārdus uz papīra. Es te neņemu vērā cilvēkus, kuri varbūt nejauši aizdevuši man dolāru pie bridža galda, un nedomāju, pareizāk sakot, cenšos nedomāt par cilvēku, kurš pirms mēneša aizdeva man trīs­desmit centus, ar ko samaksāt par zeltera pudeli Detroitas sporta klubā. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka nekas nav labāks par pudeli zeltera pēc nogurdinoša brauciena pāri Kanādas robežai un ka cilvēks, kas aizdeva man šos trīsdesmit centus, labi zina, ko viņš ir man parādā. Bet, ja kāds ir aizdevis man dolāru, ar ko samaksāt par taksometru, kad es braucu uz Bermudu salām, es gribu to atdot.

Vēl vairāk: es gribu organizēt vispārēju kustību ar nosau­kumu «Atpakaļ pie godīguma!», lai cilvēki atdotu visus šos nejaušos dolārus, kurus viņi aizņēmušies aizdevēja augstsir­dības uzplūdos. Neaizmirsīsim, ka visdižāko nāciju eksistences pamatakmens ir pilnīgs godīgums.

Nobeigumā gribu sevišķi lūgt, lai neviens šīs grāmatas lasītājs nav tik aizmāršīgs un neatstāj grāmatu tādā vietā, kur to varētu ieraudzīt misters Tods, Monreālas univer­sitātes kluba biedrs.

Pastaigā pa Muļķības dārzu, kura iepazīstinājusi mūs ar gara un miesas muļķībām, ar neveiksmēm un panākumiem, esam nonākuši pie muļķību muļķības, vissenākās un vismo­dernākās, — pie mīlestības muļķības. Mēs ceram, ka pat vis­neattapīgākie lasītāji — mēs to īpaši uzsveram — pakavēsies šajā stūrītī un ieinteresēsies par to, kas viņus te sagaida. Mēs tiešām varam teikt, ka veikt šo pētījumu daļu mūs pamu­dināja vēlēšanās apmierināt plašu sabiedrības slāņu vaja­dzību — starp citu, vienīgais iemesls, kas vispār mudina mūs kaut ko darīt. Tāpēc mēs ierosinām koncentrētā formā sa­stādīt kaut ko līdzīgu «Rokasgrāmatai mīlētājiem» vai «Mīlestības mācību grāmatu».

Priekšvārds

Cik svarīgi ir pareizi izvēlēties sievu

Tikai daži apzinās, cik svarīgi ir pareizi izvēlēties sievu. Pietiek uzmest skatienu svešām sievām, lai pārliecinātos, cik vieglprātīgi savā izvēlē bijuši viņu vīri. Dažas no šīm sievietēm ir augumā pārāk mazas, citas — pārāk lielas. Turpretī citas, būdamas piemērotas izmēru ziņā, ir zemas kvalitātes. Dažām ir neveiksmīgs vai vienkārši nenoturīgs krāsojums. īsi sakot, ja vīrietis grib izvēlēties vajadzīgā lie­luma un formas, piemērotas krāsas un nevainojamas izturības sievu, kas mazgājot neplūk un saulē neizbal, viņam ir jāziedo laiks un pamatīgi jāizpēta šī problēma. Daudzi jauni cilvēki pēc kāzām sarūgtināti atzīst, ka izvēlējušies sievu pārsteidzīgi: ja būtu pārbaudījis viņas garīgās spējas, viņš nebūtu pre.- cējies; viņš domājis, ka šī sieviete zina to, ko īstenībā, izrādās, nezina; viņas humora izjūta neatbilst viņa prasībām; viņa neprot spēlēt pokeru; vārdu sakot, viņš labprāt izvēlētos sev citu sievu.