Stīvens Līkoks - IZĢĒRBTIE DŽENTLMEŅI

Tad viņi ieslēdza mani lokā. Es pazinu policistu zilos tērpus un īsos stekus.

Pēc brīža es biju izvilkts no krūmiem un, pilnīgi pamo­dies, stāvēju atklātajā parkā savā pidžamā, drebinādamies agrā rīta dzestrumā.

Man par laimi, policijas iecirknī tika nospriests, ka mēnes­sērdzība nav likuma pārkāpums. Mani nobrīdināja un atlaida. Bet citreiz es to darīšu Atlantiksitijā.

Es spriežu, ka nāk pavasaris. Neesmu no vērīgajiem, bet tādu pazīmju krājas ar katru dienu vairāk. Pat man tas nozīmē, ka pavasaris ir pie durvīm.

Es izmantoju šo izdevību darīt zināmas atklātībai savas domas un apstiprināt tās ar attiecīgiem fakliem. Šogad ne­miers mani dīda vienam no pirmajiem izrauties laukā. No pazīmēm, ar kurām es pamatoju savu viedokli, ka pavasaris ir tuvu, varu minēt savu novērojumu, ka sniegs ir nokusis, ka pastā izsniedz paziņojumus par ienākumu nodokli un ka pie maršala Foša kafejnīcas, agrākās Kaizerhohas, ir parādī­jusies izkārtne «Tumšais alus». Tātad pavasaris nāk uz mūsu pusi. Pirmais pavasara aicinājums ir atskanējis, un man gri­bētos domāt, ka šogad mēs sagaidīsim pavasari stingri un mierīgi, bez jebkādiem histēriskiem uzliesmojumiem, ko tas reizēm rosina zināma temperamenta cilvēkos. Es to attiecinu uz nelaimīgajām būtnēm, kuras sauc par «dabas mīļotājiem».

Katru gadu es jūtos sāpināts, redzot, ka pavasara tuvo­šanās ir par cēloni ļoti postošām novirzēm daudzu manu draugu uzvedībā. Pāris durvju pa labi no manis dzīvo kāds paziņa, kas ir Dabas cilvēks. Visu cauru ziemu viņš ir pilnīgi mierīgs un patīkami draudzīgs puisis, kas gluži piemērots parastai sabiedrībai. Tiesa, es nejauši ieraudzīju viņu rakņā­jamies pa sniegu. Vienu vai divas reizes esmu redzējis viņu nolaužam sasalušu koka zaru un pētām to. Pērnziem gan reiz gadījās, ka viņš īsu laiciņu bija zaudējis cienīgumu, ieraugot tupam zarā citādi nekaitīgo melno strazdu. Tomēr lielākoties viņš aukstajā laikā izturas pavisam normāli.

Turpretī pavasaris uzreiz izraisa manā Dabas draugā pos­tošu satraukumu. Tā vien šķiet, ka ik reizi, kad satiekamies, viņā piepeši mostas vēlēšanās kļūt par informācijas pāme- sēju starp dzīvo pasauli un mani. Kopš brīža, kad sāk kust sniegs, viņš mani sīki informē par to, ko dara augi, putni un bites. Tie ir jaunumi, kurus es negribu dzirdēt un nevaru izmantot. Bet tas man ir jāpacieš.

Iedams man garām, Dabas draugs katru rītu pavēstī kaut ko jaunu un jautru, kaut ko tādu, kas viņam liekas tik ieprie­cinošs, ka apstaro viņa vaigu.

— Šorīt redzēju žubīti, — viņš saka.

— Ak tā, — es atsaku.

— Šopēcpusdien es pamanīju žubītei līdzīgu spilgti sarkanu putniņu, — pavēstī mans draugs.

— Ko jūs sakāt! — es atbildu.

Es nekad neesmu zinājis, kas tas ir par putnu, un, cerams, nekad arī nezināšu. Kad mans Dabas draugs stāsta tādas lietas, man atliek tikai piekrist. Šajā ziņā es nevaru stāties viņam līdzās. Kas attiecas uz ornitoloģiju, tad es pazīstu tikai divus putnus — vārnu un vistu. Es protu tos noteikt vienā mirklī pēc spalvām vai pēc dziedāšanas. Sarunā par dabu man jāaprobežojas ar vārnu un vistu, tālāk es nevaru spert ne soli.

Tādējādi pirmajā pavasara dienā vai ap to laiku es varu pateikt: «Vakar redzēju vārnu,» —vai arī: «Šorīt ieraudzīju ārā pastaigājamies vistu.» Taču nez kāpēc mana vārna un vista liekas briesmīgi ātri novecojam. Man sanāk kauns par tām, un es vairs tās nepieminu. Turpretī mans draugs nedēļām informē mani, aptverot visu dzīvnieku pasauli.

— Nesen es redzēju susliku, — viņš pavēstī. — Vai varat uzminēt, ko šis mazais ērms darīja?

Ja viņš zinātu, ka es labprāt izteiktu visu, kas uz mēles, un atbildētu: «Kāda man, velns parāvis, daļa, ko šis mazais ērms darīja!» Bet es, tāpat kā visi, domāju, ka man trūkst nekau­nības vai cietsirdības, lai rupji aprautu Dabas cilvēka jūsino- šanu. Kādu dienu es to izdarīšu, un tad lai viņš piesargās.

Sevišķas dusmas šie Dabas cilvēki, tādi kā mans draugs, es domāju, uzdzen ar savu neparasto, kaitinošo valodu: viņiem ir kopīga tāda pieglaimīga ,svepstēšana, kas viņus vieno ar dabu. Viņi tiešām liekas jūtamies gudri tajās lietās. Ja no sniega laukā rēgojas mazītiņas, aknām līdzīgas lapiņas, viņi jau uzskata, ka tas ir viņu nopelns. Viņi to apraksta jums ne­parastā, gandrīz tādā kā bērnu valodā.

— Kā jūs domājat, ko es redzēju? — jautā mans Dabas cilvēks. — Tikai sīku, zaļu dzinumiņu, kas bija izbāzis galviņu no sarkanbrūnā vītola stumbra!

Viņš ar īkšķi un rādītājpirkstu atdarina, kā sīkais dzinu- miņš dzenas laukā. Manuprāt, viņš pats sevi uzskata par pum- puriņu. Es nudien domāju, ka mans sirdsdraugs pavasarī tiešām uzskata sevi par mazu brūnumiņu, par pirmo krokusu vai dzeltenās narcises lapiņu.

Ievērojiet arī, kā viņi apraksta krāsas: nekad nesaka skaidri un gaiši — «sarkans», «melns» vai «zils»; drāna vienmēr ir «sarkanbrūna»; vai es esot pamanījis neparasto, mīksto, «dzeltenbrūno», ko pavasarī uzvelkot ūdensputni. Atbildu, ka neesmu redzējis, vispār neesmu redzējis nevienu ūdensputnu, pat nezinu, kur tie meklējami, un nezinu arī to, ka šie putni kaut ko velk mugurā. Kas attiecas uz dzelten­brūno, tad man nav ne jausmas, ka vispār ir tāda krāsa. Šogad esmu redzējis zilganmelnu vārnu un spilgta indigo un sēpijas krāsas sajaukuma vistu, bet vairāk neko citu ievērības cienīgu.

Ļaunākais no visa — un tas faktiski robežojas ar daļēju paralīzi — ir Dabas cilvēka noskaņojums attiecībā uz putniem. Runājot par tiem, viņa balss kļūst īpatnēji smilk­stoša. Vakar draugs stāstīja man, ka esot redzējis divas vālodzes, kuras tikko sākušas vīt ligzdu aiz viņa garāžas. Viņš esot «uz pirkstgaliem piezadzies klāt» (ievērojiet šo neparasti salkano valodu, kādā šie ļaudis runā), stāvējis kā zemē ieaudzis un vērojis putnus. Es aizmirsu, vai viņš teica «ieaudzis» vai «pieaudzis»: tamlīdzīgos gadījumos viņš reizēm stāsta par sevi šā un reizēm tā. Bet, ja jau viņš ir kārtīgi ieaudzis, kāda velna pēc viņš atkal izaug ārā?

Tāpēc es gribu skaidri un gaiši, bez ļaunprātības pazi­ņot: ja jebkurš cits no maniem draugiem ir ieraudzījis tikko no zemes izlīdušu sniegpulkstenīti, labāk lai ņestāsta man par to. Ja kāds no viņiem ir ievērojis, ka ozola mizai sāk klāties pāri viegli zils sarkanums, labāk lai patur to pie sevis. Ja kāds no maniem paziņām ir redzējis divas vālodzes, kas sāk vīt ligzdu aiz viņa garāžas, un ja viņš ir stāvējis kā zemē ieaudzis un aizrautīgi vērojis, kā jaukais spalvaino radījumu pārītis laidelējas šurpu turpu, vai viņam būtu kas pretī stāvēt kā zemē ieaugušam un nesacīt ne vārda?

Esmu pārliecināts, ka man jau sen vajadzēja atklāti izru­nāties ar saviem Dabas draugiem. Taču es piemetināšu, ka man ir nejauks, vājš raksturs, kas spiež mani smaidīt, kad sirds ir naida pilna. Manam nelaimīgajam kaimiņam nav ne jausmas, ka gribu viņu nogalināt. Bet tāds nodoms man ir. Esmu cietis visas tās zālītes un vālodzes, cik vien ir manos spēkos. Tuvojas noslēgums. Un, kas attiecas uz to aknu zālīti, kura izslējusi savu ģīmīti virs brūnajām lapām, — nu, pa­gaidi, ar to arī būs cauri. Kādu dienu, es to zinu, es pēkšņi pavērsīšu pret savu. draugu revolveri un teikšu: «Paklau! Tas nu ir par daudz. Gadu gadiem jūs katru pavasari apturat mani uz ielas un stāstāt man par šīm dabas būšanām. Un es esmu stāvējis un smaidījis. Jūs stāstījāt man, ka cīrulim uz spārna parādījies pirmais vārais brūnumiņš, un es ļāvu, lai jūs stāstāt. Jūs sīki informējāt mani, ka krūmos no sausu ozol­lapu kaudzes izlīdis pirmais trillium, un es ļāvu, lai jūs stāstāt, un pat neieminējos, ka viss, ko zinu par šo trillium, ir saistīts ar Vācijas kontribūcijām [17] . nu manas pacietības mērs ir pilns. Skatieties acīs savam liktenim! Jūs dosilies uz tu­rieni, kur jūs vairs neinteresēs jaunā rododendra pirmais pumpura sārtums.»