Stīvens Līkoks - IZĢĒRBTIE DŽENTLMEŅI

— Augstais dievs! — iesaucās Alu sieviete.—-Viņš, naba­dziņš, iekritis taisni ūdenī. Ātrāk, dārgais, sadabū kaut ko sausu, kur viņu ietīt! Ak dievs, kā es izbijos! Ātrāk, mīļumiņ, iedod man kaut ko, lai varētu saberzēt viņu!

Alu vecāki rosījās ap bērnu, pilnīgi aizmirsuši strīdu.

— Bet paklausieties, — es teicu, kad viņi bija kaut cik nomierinājušies, — tur, kur Villijs bija iekritis, — tajā gale­rijā, pa kuru es nācu, ūdens ir tikai trīs collas dziļš.

— Tā jau nu ir, — viņi vienā balsī piekrita, — bet iedo­mājieties, ka varēja būt trīs pēdas.

Vēlāk, kad ar Villiju viss bija kārtībā, viņi atkal lūdza, lai palieku uz pusdienām.

— Vai tad jūs neteicāt, — atgādināja Alu cilvēks, — ka gribot savākt šādus tādus materiālus par atšķirību starp alu cilvēkiem un jūsu—mūsdienu pasaules cilvēkiem?

— Pateicos, — es atbildēju, — esmu jau savācis visus materiālus, kādi man bija vajadzīgi.

Bija ziemassvētku vakars.

Brauni, kuri dzīvoja blakusmājā, bija tikko paēduši pusdienas pie Džonsiem.

Brauns un Džonss sēdēja pie galda, uz kura bija vīns un valrieksti. Visi pārējie bija uzgājuši augšā.

— Ko tu dāvināsi dēlam uz ziemassvētkiem? — jautāja Brauns.

— Vilcienu, — atbildēja Džonss, — pēdējo jaunumu — uz­velkamu.

— Apskatīsimies, kāds tas ir, — ierosināja Brauns.

Džonss izņēma no bufetes saini un sāka līt lo vaļā.

— Asprātīgi izdomāta lietiņa, vai ne? — viņš teica. — Un sliedes arīdzan. Pārsteidzoši, kā puišeļiem patīk rotaļāties ar vilcieniem, vai ne?

— Jā, — piekrita Brauns. — Bet kā lai nostiprina sliedes?

— Pag, es parādīšu, -— teica Džonss. — Tikai palīdzi man nokopi galdu un noņemt galdaulu. Tā, skaties! Jūs noliekat sliedes šādi un galos nostiprināt, tā . . .

— Ā, sapratu. Te tas sāk kāpumu, vai ne? Tieši tas, kas bērnam patīk, vai ne? Es nopirku Villijam rotaļu lidmašīnu.

— Zinu, lieliska mantiņa. Es tādu nopirku Edvīnam uz dzimšanas dienu. Bet šoreiz nolēmu pirkt viņam vilcienu. Pateicu puisēnam, ka šoreiz Santa Klauss nodomājis atnesi viņam kaut ko pilnīgi nebijušu. Edvīns, protams, tic Santa K1 ausam visā nopietnībā. Nu, paskaties uz šo lokomotīvi! Tai ir kurtuvē paslēpta atspere.

— Uzvelc to! — ierosināja Brauns ļoti ieinteresēts. — Pa­skatīsimies, kā tā iet.

— Lai notiek, — piekrita Džonss. — Tikai paliec zem sliežu galiem pāris šķīvju vai kaut ko tādu, lai būtu slīpums. Un ieklausies, kā lokomotīve dūc pirms iekustēšanās! Vai tā puikam nav lieliska manta, ko?

— Kā tad, — piekrita Brauns. — Un paskaties uz to auk­liņu, ar kuru parauj svilpi. Goda vārds, svilpe taču pūš! Nudien kā īsta!

— Tā, Braun, — turpināja Džonss, — tu sakabini vagoniņus, bet es atlaidīšu vilcienu. Es būšu mašīnists, norunāts?

Pēc pusstundas Brauns un Džonss vēl aizvien rotaļājās ar vilcienu pie ēdamgalda.

Taču abu laulātās draudzenes augšā viesistabā tikpat kā neievēroja viņu prombūtni. Viņas bija pārāk aizrāvušās.

— Ak, cik tas ir burvīgi!—jūsmoja misis Brauna. — Gadiem neesmu redzējusi tik jauku lellīti. Man jādabū tieši tāda viņai. Klarisa gan būs stāvā sajūsmā, vai ne?

— Un kā vēl! — atbildēja misis Džonsa. — Bez tam viņai būs interesanti nodarboties ar lelles ģērbšanu. Bērniem tas bezgala palīk. Paskaties, lellei piedevām klāl ir trīs kleitiņas. Vai tās nav jaukas? Visas jau piegrieztas, atliek tikai šūt kopā.

— Ak, cik burvīgas! — iesaucās misis Brauna. — Manu­prāt, tā gaiši violetā būs lellei vispiemērotākā. Viņai taču ir zeltaini matiņi. Bet vai lev neliekas," ka apkaklīti labāk noņemt … lā … un apsiet šauru lentīti . . . šitā?

— Laba doma! — teica misis Džonsa. — Tā arī izdarīsim. Acumirkli, tūlīt sameklēšu adatu. Pateikšu Klarisai, ka Santa Klauss pals sašuvis kleitiņu. Mazā bezgala tic Santa K1 ausam.

Arī pēc pusstundas misis Džonsa un misis Brauna bija tik aizņemtas ar lelles kleitu šūšanu, ka nedzirdēja vilcieniņu dārdinām šurpu turpu pa ēdamgaldu, un viņām ne prātā nenāca, ko šajā laikā dara viņu bērni.

Arī bērni neskuma bez savām mātēm.

— Prīmā, vai ne? — jautāja Edvīns Džonss mazajam Villijam Braunam, kas sēdēja viņa guļamistabā. — Kastē simts gabalu, ar filtru, bet atsevišķā kastītē — dzintara iemutnis. Laba dāvana tētim, ko?

— Uz goda! — piekrita Villijs. — Es dāvinu tēvam ci­gārus.

— Jā, es arī sākumā domāju par cigāriem. Vīriešiem vien­mēr patīk cigāri un cigaretes. Ar tiem nevar nošaut greizi. Klau, vai tu negribētu nomēģināt pa kādai cigaretei? Varam paņemt no pašas apakšas. Tev tās patiks, tās ir krievu. Daudz labākas par ēģiptiešu.

— Pateicos, — atbildēja Villijs. — Vienu ar lielāko prieku. Es sāku smēķēt tikai pagājušajā pavasarī, kad man palika divpadsmit gadu. Es domāju, ka čaļi dara nepareizi, sākdami smēķēt cigaretes tik agri, vai tā nav?Tas kavē augšanu. Es pagaidīju, kamēr man palika divpadsmit gadu, un tikai tad uzvilku pa dūmam.

— Es arī, — piebalsoja Edvīns, kad viņi aizdedzināja smēķus. — Taisnību sakot, es vēl tagad nebūtu pircis papi­rosus, ja nebūtu gribējis uzdāvināt tētim. Man vienkārši vaja­dzēja Uzcfāvināt viņam kaut ko no Santa Klausa. Zini, viņš bezgala tic Santa K1 ausam.

Bet Klarisa pa to laiku rādīja mazajai Ulvinai burvīgo mazo bridža kornplektiņu, ko viņa bija nopirkusi, lai uzdāvi­nātu mātei.

— Tā pierakstu tāfelīte gan ir brīnišķa, — teica Ulvina. — Un vai šis mazais holandiešu zīmējums tev nepalīk? Bet varbūt tas ir flāmu, dārgā?

— Holandiešu, — teica Klarisa. — Vai nav oriģināls? Un tāpat brīnišķīgās kārbiņas, kur ielikt naudu spēles laikā. Es varēju tās neņemt — par tām bija jāmaksā atsevišķi —, bet es domāju, ka tā ir atpalicība — nespēlēt uz naudu. Vai tev tā neliekas?

— O, pretīgi! — nodrebēdama teica Ulvina. — Bet lava māmuļa taču nekad nespēlē uz naudu?

— Māmuļa! O, protams, ne. Māmuļa tam ir pārāk atpali­kusi. Bet es viņai pateikšu, ka pats Santa Klauss ielicis te naudas kastītes.

— Cerams, ka viņa tic Santa K1 ausam tāpat kā mana māmuļa.

— Protams, — Klarisa teica un piebilda: — Kā būtu, ja mēs uzspēlētu divatā? Kā franči. Vai varbūt norvēģu skatu, kā tev patīk. Tam vajadzīgi tikai divi partneri.

— Labprāt, — piekrita Ulvina, un pēc dažām minūtēm viņas jau bja aizrāvušās ar kāršu spēli, un katrai blakus pa­cēlās sīknaudas kaudzīte.

Apmēram pēc pusstundas abas ģimenes atkal sēdēja kopā viesistabā. Protams, neviens pat neieminējās par dāvanām. Lai nu kā, visi aizrautīgi aplūkoja attēlus biezajā bībelē, kuru Džonsi bija nolēmuši dāvināt vectēvam. Visi bija vienis prātis, ka ar tās palīdzību vectēvs jebkurā dienas vai nakts stundā viegli atradīs jebkuru vietu Palestīnā.

Bet augšā, pašā augšā savā viesistabā, vectēvs Džonss aizkustināts aplūkoja priekšā noliktās dāvanas. Skaistu viskija karafi ar sudraba inkrustāciju ārpusē un viskiju iekšā Džonsain un lielas, niķelētas mutes harmonikas puikam.

Vēlāk, naktī, cilvēks vai gars, vai kāds, ko sauc par Santa Klausu, paņēņia visas dāvanas un sabāza tās mājas iedzī­votāju zeķēs.

Un, kā jau parasti, būdams akls, viņš visu sajauca un izda­līja dāvanas tā, kā iepriekš aprakstīts.