Stīvens Līkoks - IZĢĒRBTIE DŽENTLMEŅI

Taču otrā dienā, ziemassvētku rīta ritējumā, viss nokār­tojas pats no sevis, kā jau tas mēdz notikt.

Un paliesi — pulksten desmitos Brauns un Džonss rotaļājās ar vilcienu, misis Brauna un misis Džonsa šuva lellei kleitas, puikas smēķēja cigaretes, bet Klarisa un Ulvina spēlēja kārtis par savu kabatas naudu.

Bet augšā — pašā augšā vectēvs dzēra viskiju un spēlēja harmonikas.

Un tā ziemassvētki, kā jau vienmēr mēdz būt, galu galā izdevās godam.

Laikam tāpēc, ka no mana dzīvokļa Ņujorkā varēja pār­redzēt šalkainos Centrālā parka kokus, es cauru vasaru mo­cījos nepārvaramās ilgās pēc mežiem. Manī, dabas mīļotājā, koka šūpošanās izraisa domas, kuras rodas tikai tad, kad redzu šūpojamies koku.

Šīs ilgas kļuva stiprākas. Tās laupīja man mieru. Dienā es strādādams snauduļoju. Naktī mans miegs bija saraustīts un trauksmains. Dažreiz es naktī pat klīdu pa parku un, koku naksnīgo ēnu ieskauts, iztēlojos, ka atrodos viens dziļi tumšos mežos tālu no smagā darba un raizēm par mūsu neprātīgo civilizāciju.

Man par laimi, šī apņemšanās radās augusta pēdējā dienā. Septembrī man bija atvaļinājums. Es varēju rīkoties ar savu laiku pēc sirds patikas. Biju brīvs kā putns.

Torīt, līdzko biju laukā no gultas, tūliņ sāku posties, pa­reizāk sakot, man tikpat kā nebija ko posties. Vajadzēja tikai apgādāties ar fotoaparātu — vienīgo, kas man mežos būs ne­pieciešams, — un atvadīties no draugiem. Pat šo pēdējo smago pārbaudījumu gribēju padarīt iespējami īsāku. Man nebija ne mazākās vēlēšanās uzkurināt viņu ziņkāri par šo bīstamo, varbūt pārdrošo ieceri, kas man bija prātā. Es gribēju, ciktāl tas būtu iespējams, atvadīties tā, lai mazinātu tieši tās dabiskās bailes, kuras manos draugos uzjundītu mans pasā­kums.

Pats sev, kaut arī pazīstu mežu kā savus piecus pirkstus, es nespēju noklusēt draudošās briesmas. Taču šīs briesmas man gandrīz vai lika aizmirst ārkārtīgā un neparastā inte­rese par šo eksperimentu. Vai cilvēkam bez amatu prasmes un mūsu modernās rūpniecības palīdzības būtu iespējams kailam — ja neņem vērā veļu — palikt dzīvam meža vidū? Vai viņš to spēj vai nespēj? Un, ja nespēj, ko tad?

Šo pēdējo domu es cītīgi gaiņāju prom. Vienīgi laiks varēja atbildēt uz šo jautājumu.

Pienākuma apziņas vadīts, vispirms aizgāju uz darbu, lai paspiestu roku un, kā jau pieklājas, pateiktu ardievas savam darba devējam.

— Es gatavojos viens pats, — teicu, — kails pavadīt mē­nesi mežos.

Viņš neviltotā laipnībā pacēla skatienu no rakstāmgalda.

— Pareizi darāt, — viņš teica. — Atpūtieties kārtīgi!

— Esmu iecerējis, — piebildu, — pārtikt no ogām un sēnēm.

— Jauki, — viņš atzina. — Novēlu patīkami pavadīt laiku, veco zēn. Ardievu!

Tad es nejauši ieskrēju krūtīs vienam no saviem drau­giem.

— Dodos uz Jaunangliju, — es teicu, — lai mēnesi tur nodzīvotu kails.

— Nanlaketā' vai Ņūportā [15] ? — draugs gribēja zināt.

— Nē, — es atbildēju, cik bezrūpīgi vien varēju. — Es dodos uz mežiem pavadīt savu atvaļinājumu — padzīvošu tur kails kādu mēnesi.

— Ak tā, — viņš teica. — Saprotu. Nu tad uz redzēšanos, veco zēn! Pēc atgriešanās satiksimies.

Pēc tam es piezvanīju vēl diviem vai trim pazīstamiem, lai pateiktu īsus atvadu vārdus. Mani, jāatzīstas, mazliet kaitināja paviršā attieksme, ar kādu viņi šķita uzklausām manu paziņojumu.

— Oho, — viņi teica, — kails mežos, ko? Nu, tad pagaidām atā!

Cilvēks gandrīz vai riskē ar savu dzīvību — jo šis fakts netika noliegts — lielā socioloģiskā eksperimentā, tomēr viņi uzklausa šo paziņojumu pilnīgi vienaldzīgi. Tas vēl lieku reizi pārliecināja mani, cik pagrimusi ir civilizācija, kurai es gatavojos pagriezt muguru.

Ceļā uz vilcienu nejauši satiku kādu avīžu reportieri, ko es mazliet pazinu.

— Braucu uz Jaunangliju, — es teicu, — mēnesi padzīvot kails — veļu gan atstāšu mugurā — mežos. Daži sīkumi par to, bez šaubām, noderēs tavai avīzei.

— Paldies, vecīt, — reportieris teica, — esam gana izrak­stījušies par šīm dabas būšanām. Mums nav ko iesākt ar to. Vienīgi — ja nu tev kaut kas atgadītos . . . Tad mēs mīļuprāt atvēlētu tev vietu avīzē.

Dažiem maniem draugiem pietika vismaz pieklājības pa­vadīt mani līdz vilcienam. Viens vienīgais pavadīja mani ilgajā nakts braucienā uz Jaunangliju, lai no tās vietas, kur es ieiešu mežā, atgadātu atpakaļ manas drēbes, pulksteni un citas mantas līdz ar dažiem atvadu ziņojumiem, kurus es pagūlu uzskribelēt pēdējā brīdī.

Agri 110 rīta mēs sasniedzām staciju, kur izkāpām. No še­jienes gājām uz mežmalu. Te apstājāmies. Es novilku visas drēbes, paliku veļā. Tad, izņēmis no ceļasomas cibiņu ar krāsu, es nosmērēju seju, rokas un arī veļu tumši brūnas.

— Kam tas vajadzīgs? — jautāja mans draugs.

— Drošības labad, — es atbildēju. — Vai tad tu nezini, ka visus dzīvniekus sargā īpatnēji zīmējumi, kas tos padara ne­redzamus? Kāpurs izskatās pēc lapas, ko tas grauž, zivs zvīņas maldinoši mirgo kā ūdens strautā, lācis un oposums ir tādā pašā krāsā kā koki, kuros tie rāpjas. Tā, — es piemeti­nāju, pabeigdams darbu, — tagad esmu neredzams.

— Re, kā! — sacīja mans draugs.

Atdevu viņam ceļasomu un tukšo krāsas cibiņu, nometos četrrāpus, — fotoaparāts karājās man kaklā, — un līdu iekšā krūmos. Draugs stāvēja un vēroja mani.

— Kāpēc tu necelies kājās un neej?—dzirdēju viņu saucam.

Es mazlietiņ pagriezos un uzrūcu viņam. Tad -rūkdams rāpoju dziļāk krūmos.

Desmit minūtes cītīgi rāpojis, es atrados pašā meža vidū. Tas pletās man simtiem jūdžu visapkārt. Mani apņēma netrau­cētais meža klusums. Ausis uztvēra tikai vāveres šmauksti- nāšanu zaros augstu virs galvas vai arī tālas klaigas, gārgalei lidojot pāri kādam mežezeram.

Nospriedu, ka esmu sasniedzis dzīvošanai piemērotu vietu.

Vispirms vajadzēja sakurt uguni. Lai gan izvirtušajam lielpilsētas iedzīvotājam tas var likties grūti izdarāms, tādam rūdītam mežainim, par kādu es tagad biju kļuvis, tas bija tīrais nieks. Sameklēju kādu žagaru, sparīgi paberzēju gar pakaļkāju, un pēc īsa brītiņa tas spoži uzliesmoja. Pēc pus­stundas es sēdēju pie karsta zaru ugunskura, ar lielu baudu vicodams iekšā ēstgribu rosinošu vārītas zāles un sēņu ēdmaņu, ko biju pagatavojis dobā akmenī.

Es ēdu bez atelpas, kamēr vēders bija pilns, kā jau dabas cilvēks, neraizēdamies par rītdienu. Tad, izstiepies skujās pie liela koka, es gulēju un apmierināts ļāvu, lai mani iemidzina putnu dziesmas, kukaiņu miriāžu dūkoņa un skaļā vāveres rosīšanās augstu virs galvas. Palaikam no manām lūpām, atskanēja kluss atbildes sauciens, ko pazīst katrs mežainis un kas ir daļa no dzīvnieku valodas. Tā guļot, es ne par kādiem pasaules labumiem nebūtu mainījies vietām ar bālo lielpil­sētas iedzīvotāju. Es gulēju tālu no šīs pasaules laimīgs, pieslūķējies ar zāli, klausīdamies putnu klusajā dziedāšanā.

Taču tādai bezdarbībai ūn pārdomām nevar ilgi ļauties pat dabas draugs. Bija jāceļas un jārīkojas. Man daudz kas bija padarāms, iekams pēc saulrieta, kā es paredzēju, uznāks tumsa. Pirms nakts iestāšanās man vajadzēja uzcelt mājokli, pašūt sev drēbju kārtu, savākt riekstus, īsi sakot — sagata­voties tuvajai ziemai, kas šajā mežā varēja uznākt kuru katru brīdi, kaut arī bija vasara.