Stīvens Līkoks - IZĢĒRBTIE DŽENTLMEŅI

To gan mēs nevaram paskaidrot, kāpēc viņam tas viss jāda­ra. Bet mēs zinām, ka tā mīlētājam ir vienīgā iespēja, kā nonākt pašpazemošanās un ekstāzes stāvoklī, kas viņu var pa­darīt pielūgtās meitenes cienīgu.

Tā kā šādu izturēšanās veidu atzinušas dzejnieku un mīlē­tāju paaudzes, mēs iedrošināmies savā rokasgrāmatā to mazliet vienkāršot līdz shēmai. Tādējādi iemīlējies jaunietis, kurš varbūt vēl lāgā nezina, ar ko un kā sākt, var ķerties pie savu pienākumu pildīšanas pēc noteiktas sistēmas.

Paraugmīlētāja dienas režīms

5.30. Rītausma. Piecelties pēc bezmiega nakts.

6.00. Nomazgāties urdzošā strautā vai, ja tas nav iespējams, pabāzt galvu zem krāna.

6.30—7.30. Rāpties tuvākajos kalnos.

8.00. Piecelties no galda brokastis neēdušam.

8.30—12.00. Gulēt uz vēdera augstā zālē, aizrautīgi lasot grāmatu.

12.00. Dienas vidus. Atgriezties uz brīdi ļaužu burzmā vai pārpildītā tirgū, kā saka, aiziet uz pilsētu, lai uz ielas zagšus palūkotos uz pielūgsmes objektu, un tūlīt pat — prom.

12.30 līdz tumsai. Mežā vienatnē ar dabu: ieklausīties koku sirdspukstos, iebrist un tupēt varžu dūksnājā, kvarkšķot kā varde.

8.30—9.30 vakarā. Vienu īsu stundiņu pabūt kopā ar savu iecerēto; nomaļš vērotājs redzēs mūsu jaunietī tikai solīdu džentlmeni, kas brauc tramvajā kopā ar solīdu lēdiju, kaut gan īstenībā nepārtraukti notiek aizvien vēl tā pati amortizēšana, svārstīšanās un sāniskā šūpošanās.

10.00 vakarā. Traukšanās brīvā dabā. Laukā zem zvaigznēm. Skaitīt tās. Domāt, vai tās lūkojas lejup arī uz viņa iemīļoto.

12.00 pusnaktī. Likties gultā, bet, zinot, ka naktī nenāks miegs, atvērt līdz galam logu un ļaut dzestrajam nakts vējam glāstīt seju.

Mēs ne tikai apgalvojam, bet pat esam ar mieru galvot, ka šis dzīves veids, ja to piekops regulāri kādu mēnesi, uzturēs iemīlējušos jaunieti viņa mērķim atbilstošā stāvoklī. Viņš aizvien vairāk tuvosies punktam, kad liks uz spēles visu savu nākotni — bildinās meiteni.

Bet, iekams ļaujam jaunajam cilvēkam spert šo pēdējo soli, ir īstā reize pavērot, kā izturas viņa mīlestības objekts. Ko viņa dara? Ko jūt? Vai tiek svaidīta šurp un turp,» aug­šup un lejup un griezta uz visām pusēm tāpat kā viņas mī­ļotais? Tā giuži nav.

Jaunajai meitenei viņas pirmās mīlestības rītausma ir šaubu, svārstīšanās un nepārtrauktas noskaņojuma maiņas laiks. Viņa ir jāvada. Tāpat kā dūja, kas taisās plest spārnus tālam lidojumam, viņa ir spiesta jautāt pati sev, kurp lidot. Un kas tas būs par lidojumu.

Vai tad viņa nav gatava atzīties, ka mīlestība tomēr ir atnākusi? Bet viņa nezina, vai tas, ko viņa izjūt, ir mīlestība vai kas cits. Viņas sirds baidās galīgās atzīšanās.

Šajā situācijā meitenei ir vajadzīgs padoms. Par laimi, viņai ir ar ko aprunāties. Agrāk viņai bija lemts paliki vienatnē ar-savu apmulsušo dvēseli. Tagad ir citādi. Viņai tikai jāuzraksta kādas pirmšķirīgas avīzes cienījamam sest­dienas vakara pielikumam, un meitene saņems katrai viņas jaunā romāna stadijai atbilstošu padomu un informāciju. Meitenei ne vien atbildēs uz katru vēstuli, kurā atklātas viņas biklās jūtas, bet atbildēs drukātā veidā ar tādu aprēķinu, lai iepriecinātu visu viņas lielo draugu pulku.

Tāpēc mums diezin vai ir jāpiebilst, ka, gatavojot šo rokas­grāmatu, mēs sevišķu uzmanību esam pievērsuši šāda veida sarakstei. Mēs šajā gadījumā esam centušies ietvert to arī sistēmā jeb vispārējā formā, lai izveidotu tipu vai modeli, kurā jaunā meitene, kam vajadzīga mūsu palīdzība (un mēs no visas sirds apsveicam viņas rīcību), varētu atrast vispu­sīgus norādīj umus.

Pievienojam nelielus vēstuļu paraugus no daudzajiem mūsu rīcībā esošajiem. Detaļās ir iespējamas variācijas, bet galve­nās idejas paliek nemainīgas. Sevišķu uzmanību pievēršam tam, kā maigā, šaubu plosītā meitene, paklausot mūsu pa­domiem, beidzot pilnīgi apzinās pati sevi. Tā tam arī jābūt: ko mēs nevaram iemācīt, to viņai nemaz nav vērts zināt.

Samezglotas mīlestības problēmas, kā tas izklāstītās mūsu rokasgrāmatas vēstuļu nodaļā

1. vēstule. Mūsu korespondente mis Lftsinda Bezcerīgā —

mums. Starp citu, mēs izdomājām viņai vārdu. Mēs zinām,

kādu vārdu kuro reizi izvēlēties.

Aizvakar mani tramvajā iepazīstināja ar kādu džentlmeni. Vakar es šo džentlmeni satiku uz ielas un viņš uzaicināja mani kādu pēcpusdienu pastaigāties. Nezinu, vai es viņu mīlu, tāpēc ka esmu redzējusi viņu tikai to vienīgo reizi tramvajā. Varbūt. Jūs varat man pateikt, vai es rīkotos pareizi, kādu pēcpusdienu iedama ar viņu pastaigāties, un vai tāda rīcība piedien kārtīgai meitenei. Ja es iešu ar viņu pastaigāties, kā ir pareizi — vai vīrietis vai sieviete iet labajā pusē?

2. vēstule. Mēs — Lūsindai.

Jā, mēs uzskatām, ka Jūs droši varat pieņemt sava jaunā paziņas uzaicinājumu pēcpusdienās pastaigāties ar viņu. Vai Jūs esat kreisajā vai labajā pusē, tas atkarīgs no ap­stākļiem. Ja viņš ir pazaudējis kreiso aci, ejiet labajā pusē, bet pārējĢs gadījumos izvēlieties pati, kā Jums ērtāk.

Bet iegaumējiet, Lūsinda, Jums jau pašā sākumā ar visu savu izturēšanos jāliek viņam manīt, ka Jūsu attieksme pret viņu ir tikai draudzīga, ne vairāk. Ja neesat salta pret viņu, tad lai Jūsu manierēs izpaužas vismaz tā augstprātības un savaldības nianse, kas liks viņam noprast, ka esat kārtīga meitene.

Citiem vārdiem sakot, neatļaujiet viņam neko tādu. Vai sapratāt mūs?

Līdz šim, ja paziņas mani uzaicināja kaul kur vakarā, vienmēr līdzi nāca māmiņa. Kā Jūs domājat, vai es nekompromi- tēšos, aizejot ar šo jauno cilvēku uz kino, un vai Jūs manā vietā ņemtu līdzi māmiņu?

4. vēstule. Mēs — Lūsindai.

Mēs daudz domājām par Jūsu jauko vēstulīti, dārgā Lūsinda, tāpēc ka saprotam, cik apmulsusi un satraukta esat. Vispār mēs domājam, ka tagad Jūs vakaros droši varat pastaigāties ar savu jauno draugu, tikai paturiet prātā, ka, dodot šīs tiesības, Jums jāliek viņam saprast, ka joprojām esat tā pati kārtīgā meitene. Jums cienīgi jāpretojas jebkuram nepiedienīgam tuvošanās mēģinājumam no viņa puses. Mēs ieteiktu Jums nēsāt līdzi nelielu veserīti, un, ja Jūsu jaunais draugs atļaujas kaut ko, gāziet viņam pa pauri. Starp citu, dariet mums zināmu, kad viņš atļaujas kādas vaļības. Tādas lietas mūs vienmēr interesē.

Vēl Jūs jautājat, vai mēs ņemtu līdzi māmuļu, ja būtu Jūsu vielā. Nē, dārgā, mēs gan neņemtu.

5. vēstule. Lūsinda — mums.

Kopš tā laika, kad uzrakstīju Jums pēdējo reizi, es pava­dīju divus vakarus kopā ar jauno draugu, par kuru stāstīju. Nezinu, vai es viņu no tiesas mīlu, bet viņam firmā gaidāms algas pielikums, jo viņš ir lielisks pārdevējs. Iepriekšējo reizi pastaigājoties viņš jautāja, vai man garšojot omāri, tāpēc ka zinot, kur varot dabūt labus omārus, bet es atbildēju, ka ne­garšo, jo nospriedu, ka vīrietis cienīs meiteni vairāk, ja viņa atraidīs vīrieša piedāvājumu kopā ēst omārus. Visu pastaigas laiku viņš uzvedās kā īsts džentlmenis un neko neatļāvās. Kā Jūs domājat: vai piekrist, ja viņš vēlreiz uzaicinās mani ēst omārus?

veiksmīgas. Un ir patīkami uzzināt, ka viņš nav atļāvies nekādas vaļības, bet ir uzvedies kā īsts džentlmenis.

Bet, ja jau esat nonākuši līdz omāriem, tad runājiet par kaut ko tādu, ko mēs zinām un par ko varam droši spriest. Jums nepieklājas pieņemt uzaicinājumu kopā ēst omārus, iekams neesat pilnīgi pārliecināta, ka tādā veidā viņš Jūs bildina.