Stīvens Līkoks - IZĢĒRBTIE DŽENTLMEŅI

Tādiem jauniem cilvēkiem gan vairs nav uz ko cerēt. Viņi jau ir izvēlējušies. Bet tiem, kuriem viss vēl priekšā, mēs ieteiktu laikus ar pienācīgu nopietnību izpētīt sievas izvēles problēmu.

Kada vecuma vīrietim jāprecas

Tātad pirmais jautājums, uz kuru mums jāatbild, ir, kādā vecumā vīrietim jāsāk domāt par precēšanos. Ņujorkas štata un daudzu citu štatu likumos, kā arī parastajā Anglijas likumā, uz kuru pamatojas šie likumi, teikts, ka vīrieši var stāties laulībā no četrpadsmit, bet sievietes — no divpadsmit gadu vecuma. Mēs gan tam nepiekrītam. Mums šķiet, ka tas ir par agru. Vīrietis četrpadsmit gadu vecumā vēl ir pašaurs plecos

Un arī augumā vēl nav padevies. Mēs arī šaubāmies, vai viņa raksturs sasniedzis to briedumu, kādu tas iegūst sešdesmit gadu vecumā. Tāpat arī divpadsmit gadu veca meitene savā ziņā vēl attīstās, īstenībā daudzējādā ziņā ir neattīstīta, viņa vēl nepazīst dzīvi tik labi, lai izraudzītos sava dzīves kuģa kapteini tikpat pārdomāti, kā to dara kuģniecības sabiedrības. Tiesa, mēs zinām, ka Indijā sievietes precas divpadsmit gadu vecumā. Bet vienīgais, ko mēs šajā gadījumā varam darīt, ir ieteikt lasītājiem mūsu rokasgrāmatas indiešu izdevumu. Rietumu sievietes divpadsmit gadu vecumā vēl nav izveido­jušās. Prātīgs jauneklis pagaidīs, kamēr viņas paaugas. Ja kāds grib apņemt par sievu vienu no šrtn mazgadīgajām, sī­kajām indietēm, viņam ceļš ir vaļā.

Tātad kādā vecumā meitene vai jaunietis var sākt domāt par precēšanos? Norādīt precīzi kādu mūža momentu mēs nevaram. Bet katra jauna cilvēka dzīvē pienāk brīdis, kad jaunas tieksmes un jaunas vēlmes pievērš viņa domas laulī­bām. Ja jaunai meitenei rodas vēlēšanās pašai pēc savas mājas — pēc lielas mājas — ar virssulaini un šoferi, ar diviem automobiļiem un ložu operā, tas nozīmē, ka viņai laiks meklēt vīru. Tēvs viņai nekad nedos šīs lietas. Tas pats notiek ar jaunieti. Pienāk brīdis, kad viņam sāk apnikt apkārtējie, kad viņu vairs neapmierina vakari biljarda marķētāju, profesio­nālu bokseru un suņu mīļotāju sabiedrībā, kad viņam gribas pavadīt laiku kopā ar mīļāku būtni nekā bokseris un dārgāku būtni - ja vien tas ir iespējams — nekā suņu mīļotājs. Un tad mēs sakām, turklāt sakām ar pārliecību, ka jaunajam cil­vēkam jāprecas.

Kas jazina jaunajiem cilvekiem

Acumirkli pagaidiet! Iekams jaunietis vai meitene kaut ko pasāk laulību jomā, viņiem vispirms ir jāsagatavojas šim notikumam. Visas rokasgrāmatas šajā ziņā ir vienis prātis.

Jauniešus nedrīkst skubināt braukt iekšā laulības ostā, iekams viņiem nav attiecīgo zināšanu par daudzām nepieciešamām lietām, kas būs ļoti svarīgas laulības dzīvē. Mūsu jaunajiem cilvēkiem ārkārtīgi svarīgi ir iepazīties ar higiēnas likumiem jeb, īsāk sakot, iegūt priekšstatu pašiem par savu ķermeni. Mūsu jaunieši un jaunietes, lai gan ir brīnišķīgās doktora Snaida, doktora Snūpa un citu rokasgrāmatiņas, zina par savu organismu nožēlojami maz. Mēs paši nesen sastapām meiteni — pieaugušu meiču, nevis kaul kādu indusu sku- ķēnu—, kas nezināja, kur viņai ir barības vads. Acīmredzot viņa divdesmit gadu bija staigājusi pa zemes virsu, pat nezi­nādama, ka viņai tāds ir. Tālāk iztaujājot, atklājās, ka viņai nav ne jausmas arī par diafragmu un par to, kāda tai nozīme, bet smadzenītes viņa uzskatīja par pēdas daļu.

Šī ārēji apburošā meitene — par citām īpašībām mēs ne­varam spriest — bija acīm redzami nesagatavota laulības dzīvei. Mēs kategoriski iesakām katram jaunam cilvēkam, kas ir iemīlējies, raudzīties, lai viņam neiesmērē tādu neziniti. Jaunietim pirmām kārtām, pieklājīgi iztaujājot, jāizdibina, kāds ir viņa iecerētās līgavas zināšanu līmenis šajā jomā. Viņš var izteikt savus jautājumus maigā balsī ar tādu aprē­ķinu, lai vājinātu iespējamās aizdomas. Apmēram tā: «Pa­čuksti man, dārgā, ko tu uzskati par galvenajām aknu funkci­jām,» — vai: «Saki man, visumīļotā, kādas ir galvas koagulā- cijas pirmās pazīmes.»

Ja satrauktais pielūdzējs jūt, ka nespēj noskaidrot savas izredzētās zināšanas bez citu palīdzības, viņš var mierīgi ņemt talkā testus, kurus lieto medicīnas koledžās. Šajā no­lūkā viņam tikai jāiesprauž pa kādam mīlestības pierādījuma vārdiņam, un drīz vien mērķis būs sasniegts. Viņa testā var ietilpt, piemēram, tādi jautājumi:

1. Pastāsti, dārgā, pēc iespējas īsi, kur atrodas tauku dziedzeri un kā tie funkcionē.

2. Nosauc man, kā tu tik jauki proti darīt, galvaskausa kaulus, bet pēc tam noskūpsti mani.

3. Kādi, mīļumiņ, pēc tavām domām, ir kustību ataksijas pirmie simptomi, un ko mana mīļotā darītu, ja man sāktos šī slimība?

Taču daudz labāk būtu, ja varētu iztikt bez tādas pārbaudes. Mēs dodam padomu katrai jaunai meitenei, kas domā pre­cēties, izstudēt attiecīgu sagatavošanas kursu. Vispirms mēs iesakām viņai izlasīt Greja «Anatomiju», papildinot to ar Arčibalda mācību grāmatu «Kaulu slimības»; piedevām vēl var izlasīt Ādami «Patoloģiju», Toda «Parazitoloģiju» un jeb­kuru kustību ataksijas elementārkursu. Ja meitene turklāt būs uzzinājusi šo to par sanitāriju, iepazinusies ar kanalizācijas pamatiem un atkritumu likvidēšanas noteikumiem, tad jebkurš jauns cilvēks labprāt dalīsies ar viņu savā mājā — īpaši pa­grabā un pieliekamajā.

Taču arī jaunietis nedrīkst būt nezinis. Savs ķermenis viņam jāpazīst kā pieci pirksti. Viņam bez sagatavošanās ir jāprot pateikt, cik viņa kājām pirkstu, kur atrodas ausis, cik mugurkaulam skriemeļu, kāds ir viņa sejas leņķis, galvas­kausa tilpums un mutes platums. Pats par sevi saprotams, ka tas ir jāzina. Tomēr jaunajam cilvēkam nav jāsteidz appre­cēties, iekams viņš nav daudzmaz iepazinies ar pasauli un jo sevišķi ar biznesu un naudu. Nesen mēs salikām kādu jaunu cilvēku — mēs vienmēr satiekam viņu gluži nejauši—, kurš pavisam drīz gatavojās precēties, nezinādams galīgi neko par federālo rezervju sistēmu, cenu indeksu un valūtas kursa celšanos un krišanu. Mēs tūlīt iedevām viņam Gustava Kasela «Ārzemju valūtu aritmētiku» un profesora Dž. M. Kei- nesa «Naudas standarla inkubāciju». Un tas bija izdarīts īstajā laikā. Jaunais cilvēks nosprieda, ka neprecēsies.

Aplidošana, tas metodika un etiķete

Pieņemsim, ka visas šis sagatavošanas posma grūtības ir aiz muguras. Iedomāsimies, ka mūsu jaunie cilvēki ir sasnie­guši laulību vecumu un apguvuši nākamajai ģimenes dzīvei nepieciešamās zināšanas.

Tad nāk mīlestības un aplidošanas laiks, pēc vispārēja atzinuma — vissvētlaimīgākais posms cilvēka mūžā. Kaut arī jaunais cilvēks ir jau izvēlējies sev dzīvesbiedri, viņš vēl nav uzdrošinājies atzīties. Viņš ir cerību un baiļu, ekstāzes un izmisuma pilns. Vienu brīdi viņš ir laimes kalngalos, nāka­majā — izmisuma dzelmē. Viņš paceļas gaisā un krīt lejup. Viņš svārstās šurp un turp, te tiek mests uz priekšu, te grūsts atpakaļ. Dažbrīd viņu pasviež sāņus vai parauj diezin kur. Kā mīlētājam jāizturas šajā vētraino emociju posmā? Kā jā­pavada laiks? Kā lai amortizē drausmīgos triecienus, kurus viņš saņem citu pēc cita?

Mums nav nekādu šaubu, kādas ir atbildes uz šiem jautā­jumiem. Visām autoritātēm ir vienots viedoklis šajā ziņā. Jaunietim, kas ir iemīlējies, jāpavada laiks tiešā saiknē ar dabu. Viņam jābēg prom no trokšņainā pūļa un jāpatveras mežā; te, pašā biezoknī, viņam jaizstiepjas visā garumā zemē, jāraugās debesīs un jādomā, ka viņš tāds tārps vien ir. Vai arī jāuzkāpj kalna virsotnē un jānostājas galvu reibinošā augstumā uz klints, ļaujot vējam pluinīt matus. Turklāt viņam jādomā par to, cik maz kas mainītos, ja vējš izkliedētu viņa pīšļus. Viņam jāklimst apkārt jebkuros laika apstākļos. Viņam jāļaujas vētras brāzmām. Viņam jāļaujas lietusgāžu pļaukām. Viņam jāgriež krūtis pretī visiem pērkona grāvieniem.