Stīvens Līkoks - IZĢĒRBTIE DŽENTLMEŅI

Ir pienācis laiks, dārgo meitenīt, būt ļoti stingrai. Jums jāielūdz draugs pre sevis un jāiepazīstina ar savu māmuļu. Ja viņš ir kārtīgs cilvēks, viņš piekritīs. Bet, ja viņš mēģinās izlocīties un atkal piedāvās omārus, ir skaidrāks par skaidru, ka viņš rotaļājas ar Jūsu sirdi. Tādā gadījumā ļaujiet, lai viņš iet savu ceļu. Kādu laiku Jums pasāpēs sirds, bet tas pats notiktu, ja Jūs būtu nogaršojusi omārus. No otras puses, ja Jūsu stingrība uzvarēs, Jūs iegūsit vīru un ģimenes pavardu.

Tātad dodam padomu — rīkojieties, Lūsinda!

Pēc tādas sarakstes mums vienmēr ir milzu prieks saņemt pēdējo — laimē dzirkstošo vēstuli, kurā paziņots, ka bildinā­šana ir notikusi un bildinājums pieņemts, un jautāts, kādas dāvanas un cik daudz meitene drīkst pieņemt 110 līgavaiņa. Un visdīvainākais ir tas, ka džentlmenis ar omāriem un iemī­lējies jauneklis, kas klīst pa mežiem, ir viena un tā pati per­sona, tikai no dažādiem aspektiem aplūkota.

Bildinašana

Taču mēs esam mazliet aizsteigušies uz priekšu. Mēs esam apgājuši jautājumu par bildināšanu — vissvarīgāko, vis­satraucošāko nodaļu visā mīlestības rokasgrāmatā.

Kā — mums jautāja, un arī mēs jautājam — ir jābildina? Te mums jāpaskaidro, ka visbiežāk bildināšana notiek tiešās runas formā, tas ir, mutiski. Tam ir zināmas priekšrocības — panāktās vienošanās ratifikācijas tiešums, ātrums un vieglums. Taču nav noliedzams, ka šim paņēmienam pietrūkst vispu­sīgas pilnības, harmonijas un pabeigtības. Tāpēc mēs bez šaubīšanās dodam priekšroku bildināšanai rakstiskā veidā. Tas dod iespēju mīlošajam jaunietim formulēt savas jūtas tik precīzi un tik negrozāmi, ka atteikt ir grūti, ja ne pat neiespē­jami.

Sacerot šādu vēstuli, tomēr nav prātīgi paļauties vienīgi uz iztēli. Te atkal labāk dot priekšroku sistematizētiem paraugiem. Galvenās prasības šādai vēstulei mēs izklāstīsim tālāk, izmantojot formulējumus no dažiem visautoritatīvā­kajiem avotiem.

«Nevainojamā bildinājuma vēstulē mīlošajam jaunietim vispirms jāpakavējas pie savas mīlestības dziļuma un nevil- totības. Vienlaikus viņam jāizsaka sava cieņa un atzinība ģimenei, par kuras locekli viņam, cerams, būs tas gods kļūt. Nobeigumā viņam vīrišķīgi un vaļsirdīgi jāpastāsta par savu stāvokli sabiedrībā un nākotnes izredzēm.»

Mēs uzdrošināmies ieteikt šādu paraugu:

Dārgā mis Domu zīme!

Kopš iā laika, kad man bija tas gods iepazīties ar Jums pie zāģskaidu kaudzes kokzāģētavas tuvumā Kristīgās jau­niešu asociācijas piknikā pagājušā gada 18. jūnijā, es sapratu, ka jūtu pret Jums pavisam ko citu, nekā esmu jutis pret kādu no tām personām, pret kurām vispār kaut ko esmu jutis. Ie­nākot manā dzīvē, Jūs esat ienesusi tajā kaut ko tādu, kā nav bijis pirms Jūsu ienākšanas. Man nav nekādu cerību kaut kādā veidā būt Jūsu cienīgam, un, jo vairāk domāju par Jums, jo vairāk nicinu sevi un domāju, ka pirms iepazīšanās ar Jums es neatturami slīdēju lejup, bet pēc iepazīšanās ar Jums esmu sācis celties, un domāju, ka ar Jūsu palīdzību varētu celties vēl augstāk un noturēiies uz kājām. Pēc iepazīšanās ar Jums,man ir bijis tas prieks iepazīties arī ar Jūsu māti un tēvu, un es esmu iemācījies mīlēt un godāt viņus. Man šķiet, ka nav tādas lietas, kam Jūsu tēvs nebūtu par saprātīgu. Vai tovakar savā samta jakā viņš neizskatījās taisni valdzi­nošs? Manas jūtas pret Jūsu māti, domājams, arī var stiprināt inanas cerības uz Jūsu labvēlību. Man pašam nekad nav bijis mātes. Bet tagad, iepazinies ar jūsējo, es zināmā mērā esmu par to priecīgs.

Manas nākotnes izredzes ir tādas, ka man būs iespēja nodrošināt Jums tādu pašu dzīvi, kāda Jums ir nodrošināta tagad. Manas algas, kas pagaidām gan nav nekāda lielā, pieliks, lai uzturētu un apģērbtu Jūs — vismaz daļēji, un tas arī ir viss, ko es pašreiz uzdrīkstos vēlēties. Pēc tēvoča nāves ceru mantot prāvu summu, un no tā izriet — lai iegūtu pieklā­jīgu stāvokli sabiedrībā, man tikai jānoindē tēvocis.

Uz visa teiktā pamata es uzdrīkstos precību nolūkā lūgt Jūsu roku un lūdzu pagodināt mani ar drīzu atbildi uz šādu adresi: pasta nodaļa B, p/k 606.

Diezin vai ir nepieciešamība pateikt priekšā bildinājuma vēstules pareizo formu. Tā kā visas meitenes apgūst lietišķās sarakstes iemaņas jau vidusskolā, tad uzrakstīt tādu vēsluli ir vieglāk par vieglu. Mēs tikai varam atgādināt, ka augstā­kajās aprindās tā parasti ir šāda:

Dārgais ser!

Jūsu šā mēneša 18. datuma vēstule ir saņemta, un tās saturs ir ņemts vērā. Atbildot uz to, paziņoju, ka pieņemu Jūsu piedāvājumu ar noteikumu, ka preci piegādā mājā uz Jūsu rēķina. Prece tiks pieņemta jebkurā laikā.

Skūpstu. Jūsu mīlošā Lūsinda

Mīlestības fizioloģija

Risinot jautājumu par to, kas jaunajiem jāzina par saviem barības vadiem un tā tālāk, mums ienāca prātā papildināt šo pārrunu ar ziņām par mīlestības fizioloģiju. Toreiz mēs ne- bildām par to ne vārda, bet no prāta izgājis tas mums nebija. Temats varēja likties pārdrošs, bet mēs to skaidrojām citāda griezumā. Mūsu nodoms bija un ir izmantot to literārā darbā, lai piešķirtu beletristikai spilgtumu. Mums šķita, ka mūs­dienu daiļliteratūra jau ir daudz pateicības parādā fiziolo­ģijai un varētu veiksmīgi iet tālāk tajā pašā virzienā.

Tā domāt mūs vispirms pamudināja kāds moderns krimi«ļ nālromāns, kurā mēs ievērojām šādas psiholoģiskas pārvēr­tības, kas piecās minūtēs atspoguļojās detektīva sejā.

Vispirms:

To sedza bezkaislīga maska.

Tad:

Tajā ātri pavīdēja aizdomas.

To padarīja cietu stingra apņēmība.

Uz tās parādījās sviedru lāses.

Tai pāri aizslīdēja smaids.

Uz īsu brīdi tajā uzplaiksnīja saprāts.

To savilka grumbās neziņa.

To pēkšņi apgaismoja uzvaras prieks.

Un beidzot:

To atkal aizsedza bezkaislīga maska.

Šīs spējās sejas izteiksmes maiņas acīmredzot saistītas ar noziedznieka vajāšanu. Ja kāds grib visu mūžu nodotiesļ noziegumiem — vienalga, pastrādāt vai izmeklēt tos —, viņanJ jāiemācās izmantot savu seju šādā veidā. Viņam jāprot padarīt to cietu, atsprindzināt, pēc vēlēšanās izstiept platā smaidā unļ ja rodas nepieciešamība, uzlikt tai masku, it kā paslēpjot seju aiz sienas.

Bet mēs esam ievērojuši, ka pavisam citādi ir tajos stāstosj par mīlestību, kuros tās centrs liekas atrodamies vēderā]

Tajā pašā detektīvromānā, kur ar slepenpolicista seju no­tika dažādas pārvērtības, mēs novērojām līdzīgas fiziolo­ģiskas pārmaiņas, kas laiku pa laikam notika ar sievieti. Sajā gadījumā gan simptomi neatspoguļojās viņas sejā, kas bija vajadzīga citiem nolūkiem. Tie bija iekšēji simptomi. Tie radās, līdzko viņa salika varoni, un katrs var viegli iz­sekot visam viņu mīlestības stāstam. Lūk, kā tas risinājās:

Nepazīts prieks pārņēma visu viņas būtni.

Pār viņas ķermeni parskreja trīsas.

Viņa pamodas kaut kas tads, kas jau bija miris.

Viņa uzjundijas svelošas ilgas.

Šķita, ka viņā uzvilnī kaut kas viņai svešs.

Viņa viss paspruka vaļa.

Šis pēdējais simptoms ir tik nopietns, ka ar to grāmala beidzas. Mēs tiešām pamanījām — līdzko varonē kaut kas pasprūk vaļā, tas nozīmē, ka ir atāķējies kaut kas ļoti svarīgs un nepieciešams.

Pavisam citādi ir ar varoni — stipro vīrieti. Šajā gadījumā visa darbība balstās uz spraigumu, pārspīlējumu un sa­sprindzinājumu. Viņš savelkas «kā stiegra» vai kļūst «ciets kā akmens», viņa muskuļi «pārvēršas tērauda trosēs» —viņam nudien var mierīgi slēgt klāt šujmašīnu.