Stīvens Līkoks - IZĢĒRBTIE DŽENTLMEŅI

— Jā, jā, — mēs iestarpinājām, — kā tad, ka melnā samtā!

— Redzat nu. Tas ir absurds, — turpināja Dižais Ak­tieris, paņemdams no tuvējā grāmatplaukta divus vai trīs smagus sējumus. — Vai jūs kādreiz esat pētījuši Elizabetes laikmetu?

— Kādu? — mēs bikli pavaicājām.

— Elizabetes laikmetu.

Mēs klusējām.

— Vai arī pirmsšekspīra traģēdiju?

Mēs nodūrām galvu.

— Ja jūs būtu pētījuši, tad zinātu, ka melnā samtā tērpies Hamlets ir vienkārši smieklīgs. Šekspīra laikā — ja jūs spētu saprast, es jums to pierādītu acumirklī — tāda melnā samta nemaz nebija. Tāds neeksistēja.

— Tātad kādu jūs iedomājaties Hamletu? — mēs jautājām ieintriģēti, apmulsināti un vienlaikus sajūsmināti.

— Brūnā samtā, — teica Dižais Aktieris.

— Augstais dievs, — mēs iesaucāmies, — tas taču ir ap­vērsums!

— Tā tas ir. Taču tā ir tikai daļa no manas koncepcijas. Galvenais būs, kā es traktēšu to, ko es sauktu par Hamleta psiholoģiju.

— Psiholoģiju! — mēs atkārtojām.

— Jūs gribat teikt, — mēs sacījām, cenzdamies runāt iespējami drošāk, — ka tas viss nav viņam pa spēkam.

— Viņa griba ir paralizēta, — turpināja Dižais Aktieris, nelikdamies zinis par mūsu iejaukšanos. — Viņš tiecas uz vienu pusi, bet tiek mests uz otru. Vienu brīdi viņš krīt bez­dibenī, bet brīdi vēlāk jau traucas mākoņos. Viņa kājas meklē atbalstu, bet atrod tikai gaisu . . .

— Apbrīnojami!—mēs teicām. — Bet vai šim nolūkam nebūs vajadzīga sarežģīta mašinērija?

— Mašinērija! — iesaucās Dižais Aktieris, ierēkdamies smieklos kā lauva. — Domas mašinērija, enerģijas un mag­nētisma mehānisms . . .

— Ak tā, — mēs teicām, — elektrība.

— Nebūtne, — iebilda Dižais Aktieris. — Jūs nesapratāt. Es to visu radīšu ar savu tēlojumu. Ņemsim, piemēram, sla­veno monologu par nāvi. Vai atceraties to?

— Būt vai nebūt … — mēs iesākām.

— Pagaidiet! — pārtrauca Dižais Aktieris. — Tagad pado­mājiet. Tas ir monologs. Tieši monologs. Te arī slēpjas tēla iz­pratne. Tas ir kaut kas tāds, ko Hamlets saka pats sev.

Manā interpretācijā faktiski netiek izrunāts neviens vārds. Viss notiek absolūtā, pilnīgā klusumā.

— Bet kā jūs to panāksit? — mēs gribējām zināt.

— Tikai un vienīgi — ar savu mīmiku.

Augstais dievs! Vai tad tas bija iespējams? Mēs alkal ielūkojāmies — šoreiz ļoti vērīgi — Dižā Aktiera sejā. Un nodrebējuši sapratām, ka viņš spēj to izdarīt.

— Es izeju publikas priekšā tā, — viņš turpināja, — un sāku monologu . . . Lūdzu, vērojiet manu seju . . .

Runādams Dižais Aktieris sakrustoja rokas un nostājās raksturīgā pozā, un pār viņa seju, mēs pat teiktu — aizmēz­dama cita citu, brāzmoja satraukuma, mainīgu cerību, šaubu mi izmisuma izteiksme.

— Brīnišķīgi!—mēs izdvesām.

— Šekspīra rindas, — teica Dižais Aktieris, kad viņa seja bija atguvusi parasto rāmo izteiksmi, — nav nepieciešamas, vismaz manā tēlojumā ne. Šīs rindas nav nekas vairāk kā skatuves remarkas. Es tās izlaižu. Es tā tēlojot daru jo bieži. Ņemsim, piemēram, visiem zināmo ainu, kurā Hamlets tur rokā galvaskausu. Šekspīrs te paredzējis šādus vārdus: «Ak, na­baga Joriks! Es pazinu viņu …»

Jā, ja! —mums nevilšus paspruka.— «Bezgala asprā­tīgs cilvēks …»

— Jums ir šausmīga intonācija, — teica Dižais Aktieris. — Klausieties tālāk! Savā interpretācijā es vispār iztieku bez vārdiem. Es tikai mierīgi turu galvaskausu rokā un staigāju pa skatuvi. Tad atspiežos pret sānu kolonnu un, turēdams galvaskausu, klusi skatos uz to.

— Apbrīnojami! — mēs teicām.

— Tad es ārkārtīgi izteiksmīgi pāreju uz skatuves labo pusi, apsēžos uz vienkārša koka soliņa un kādu laiku sēžu, skatīdamies uz galvaskausu.

— Brīnišķīgi!

— Tad es atkāpjos skatuves dziļumā un noguļos uz vēdera, joprojām turēdams galvaskausu acu priekšā. Kādu laiku

nogulējis šādā pozā, es lēni rāpjos uz priekšu, ar kāju un vēdera kustībām atklādams visu Jorika skumjo dzīves stāstu. Visbeidzot, vēl arvien nelaizdams galvaskausu ārā no ro­kām, es pagriežu publikai muguru un ar krampjainām lāp­stiņu kustībām attēloju Hamleta dziļās bēdas par zaudēto draugu.

— Nudien, — mēs iesaucāmies neaprakstāmā sajūsmā, — tas taču nav apvērsums, tā ir atklāsme!

— Gan viens, gan otrs, — teica Dižais Aktieris. s

— Un tas nozīmē, — mēs turpinājām, — ka jums Šekspīrs i nemaz nav vajadzīgs.

— Tieši tā. Bez viņa man iznāk labāk. Šekspīrs mani ierobežo. Tas, ko es gribu atveidot, ir nevis Šekspīrs, bet kaul kas nozīmīgāks, lielāks, es teiktu — dižāks.

Dižais Aktieris apklusa, un mēs gaidījām, zīmuļus pacē­luši.

Tad viņa acīs parādījās kaut kas līdzīgs ekstāzei un viņš nomurmināja:

— īstenībā tas esmu Es.

To pateicis, viņš sastinga kā elks. Mēs uzmanīgi nometāmies četrrāpus un klusiņām līdām uz durvju pusi, bet pēc tam — lejā pa kāpnēm, turēdami piezīmju grāmatiņas zobos.

Mums bija tas prieks intervēt Aftersotus viņu skaistajā ārpilsētas mājā Vūnegensetā. Paklausot viņu sirsnīgajam ie­lūgumam, mēs kājām nogājām tās četrpadsmit jūdzes no tu­vākās dzelzceļa stacijas. Jā, tiešām: uzzinājuši par mūsu no­domu apciemot viņus, Aftersoti tūlīt ieteica mums pastaigāties. «Diemžēl mums nav iespējams aizsūtīt Jums pretī auto­mobili,» viņi rakstīja, «jo ceļi ir tik drausmīgi putekļaini, ka

mēs baidāmies apputināt savu šoferi.» Šāda maza uzmanības izpausme ir viņu rakstura galvenā iezīme.

Aftersoti dzīvo burvīgā, vecā savrupmājā ar logiem uz lielu dārzu, kas savukārt pāriet plašā upmalas terasē.

Izcilais Romānists sagaidīja mūs pie vārtiem. Mēs bijām iedomājušies, ka «Eindželriversas» un «Vēlmju dārza» au­tors ir bāls, melanholisks tips (iedami intervēt, mēs bieži pieviļamies). Mēs nepratām apslēpt pārsteigumu (mums tas patiešām izdodas reti), ieraugot druknu cilvēku, kas acīmredzot daudz laika pavada svaigā gaisā un svēra, kā viņš pats mums teica, simt stounu' bez zābakiem (šķiet, viņš teica «stounu»).

Mēs sirsnīgi sarokojāmies.

— Nāciet apskatīt manas cūkas, — viņš aicināja.

— Mēs gribējām pajautāt jums šo to par jūsu grāma­tām, — mēs iesākām, iedami pa celiņu.

— Vispirms apskatīsim manas cūkas, — viņš palika pie sava.—„ Vai jūs nodarbojaties ar cūkkopību?

Savās intervijās mēs vienmēr cenšamies būt lietas kursā par visu, kas attiecas uz mūsu sarunu biedriem. Taču šoreiz bijām spiesti atzīties, ka cūkkopībā gan neesam nekādi lielie speci. _

— Ā, — teica Izcilais Romānists, — tad jūs varbūt vairāk ko saprotat no suņkopības?

— Galīgi neko, — mēs atbildējām.

— Bet varbūt no biškopības? — viņš jautāja.

— Kaut ko, — mēs atteicām. (Vienu reizi mums iedzēla bite.)

— Tādā gadījumā iesim taisnā ceļā pie stropiem, jā?

Mēs mēģinājām viņu pārliecināt, ka labāk gan būtu ap­skatīt stropus vēlāk.

— Tad iesim uz cūkkūti, — aicināja Izcilais Romānists un piebilda: — Jums droši vien nav nekāda lielā sajēga par jaun­lopu audzēšanu.